Viņi dzīvo pie Līgas
2022. gada 22. jūlijā 5. lappuse
Dokumentos «Līgotnes» oficiāli dēvē par sociālās aprūpes centru, taču mājas lapā un sociālajos tīklos tās tiek pieteiktas kā vecvecāku mājas. Tā skan siltāk un mājīgāk, vai ne? Taču ne jau nosaukums ir būtiskākais.
Ir pelnījuši ģimenisku vidi
– Arī paši iemītnieki mūsu māju ļoti reti sauc par pansionātu. Viņiem tā ir vienkārši māja, vai arī viņi saka, ka dzīvo pie Līgas. Pirmie iemītnieki īpaši uzsvēra, ka dzīvo pie manis, – stāsta SIA «Līgotnes LM» valdes locekle LĪGA MAZPRECINIECE. – Pašlaik taču virzība ir uz to, lai bērni tiktu izņemti ārā no bērnu namiem un nokļūtu ģimenē. Vai arī seniori nebūtu pelnījuši pavadīt mūža nogali ģimeniskā vidē? Gribējās tāpēc vecajiem cilvēkiem radīt tādu mājīgu dzīvesvietu, kur viņi tiktu uzklausīti, saņemtu nepieciešamo aprūpi, kur viņi dzīvotu vienvietīgās istabiņās un varētu pilnvērtīgi pavadīt savu laiku. Tā nu tika izveidotas šīs nelielās vecvecāku mājas, kuras nosaucām par «Līgotnēm».
Kā redzams, nosaukumam ir tieša saistība ar Līgas vārdu, taču jāatzīst - tā ir tikai jauka sagadīšanās. Kad pienācis laiks vecvecāku mājai dot vārdu, Līga meklējusi kaut ko mierīgu, kaut ko piemērotu - kā uz rudens pusi. Ieskatījusies arī Vikipēdijā, kas tad tajā rakstīts par Ķeveli, un izlasījusi, ka tai garām tek nelielā Līgotnes upe - Vadakstes pieteka. Kāpēc lai nebūtu «Līgotnes»?
Paši pirmie to iemītnieki tika uzņemti 2020. gadā. «Līgotnes» pašlaik vada jau trešo vasaru. Iemītniekiem tas ir arī darbīgākais un skaistākais laiks. Ņiprākie, kuri var un grib, dodas laukā pastaigāties pa dārza celiņiem vai rāmi pasēdēt atpūtas stūrī zem nojumes. Tie, kas visu mūžu dārziņos rakņājušies, arī te var palīdzēt sakopt puķu dobes vai arī aktīvi darbojas ar saviem puķu podiem. Lietainākās dienās, kādu šovasar netrūkst, iemītnieki turpina ierastās ziemas nodarbes - lasa, kaut ko veido, ada, atpūtas telpā skatās televizoru. Lai nebūtu jāstrīdas par raidījumiem, televizori ir arī dažās istabiņās.
Nesāktu, ja rēķinātu kā biznesmene
– Nu jau trīs gadu laikā viss nepieciešamais ir sadarīts, viss sakārtojies un iegājis ikdienas rutīnā, – atzīst Līga. Taču sākums ir bijis pārsteigumiem bagāts.
– Nebiju domājusi, ka būs tik trakas prasības no dažādām valsts iestādēm un kontrolējošiem orgāniem. Bet galā kaut kā tikām. Lai arī esam ļoti maza iestāde ar tikai 16 iemītniekiem, taču bez jebkādām atlaidēm mums ir jāizpilda visi tie paši stingrie noteikumi kā iestādei, kurā ir 200 un 300 cilvēku. Veselības inspekcija, Labklājības ministrija un ugunsdzēsēji mums bija paši saprotošākie palīgi, nevis bargi sodītāji. Tādiem cilvēcīgiem, manuprāt, vajadzētu būt visiem kontrolējošiem orgāniem.
Sākums bija diezgan pagrūts arī ar to, ka nebijām vēl pazīstami un pie mums uzturējās tikai daži seniori. Nācās prātot, kā noturēt darbiniekus un izmaksāt viņiem algas. Tagad uz brīvajām vietām ir jau izveidojusies rinda.
Nācās piedzīvot arī nievājošu attieksmi, ka uz senioru rēķina vēlos kļūt bagāta. Bet bagāta ar šo darbu pavisam noteikti nekad nebūšu. Un lielākā prēmija man ir tuvinieku pateiktais paldies. Tad man liekas, ka patiešām daru to, kas jādara. Reizēm, kad sarīkojam svētkus, skatos uz to veco cilvēku un liekas, ka viņš nesaprot neko no tā, kas notiek ārpasaulē. Un tad ieraugu mirdzumiņu viņa acīs. Izrādās, ka viņš tomēr ir sapratis, ka ir svētki un ka notiek kaut kas labs. Tad ir pārliecība, ka ir vērts turpināt iesākto.
Līga atzīst, ka, visticamāk, ja viņa iepriekš būtu visu smalki izrēķinājusi kā biznesmene, viņa nemaz nesāktu ko tādu darīt. Taču viņa rēķinājusi kā cilvēks, kas grib izdarīt kādam labu. Doma par šādu mazu, omulīgu aprūpes māju, kur vecie ļaudis tajā joprojām var justies ierastajai mājas videi pietuvināti, radusies jau ļoti, ļoti sen, bet nav varēts tam atrast piemērotas telpas. Un tad Līga ieraudzīja sludinājumu, ka pašvaldība izsolē pārdod bijušā bērnudārza telpas Ķevelē. Tas bija grūdiens, lai sāktu enerģiski rīkoties.
– Sākām ar ēkas pārbūvi, telpu remontu un pielāgošanu. Lielās grupiņu telpas nācās pārtaisīt par dzīvojamām istabiņām. Tagad pārsvarā katram iemītniekam ir sava istabiņa, sava dzīves telpa, kas nav jādala ar citu cilvēku, un ir tikai trīs divvietīgās istabiņas. Atpūtas telpā ir televizors, žurnāli, pie lielā galda staigājošie seniori pulcējas uz ēdienreizēm.
Nupat esam nosiltinājuši ēkas ārpusi, kas vizuāli uzlabo līdz šim ne sevišķi pievilcīgo tās kopskatu. Tagad esam pamanāmāki. Vēl noteikti jāuzlabo piebraucamais ceļš. Bet nu gan jāsaka - darba te pietiks visam manam mūžam, – stāsta Līga.
Aprūpēt 24 stundas diennaktī
Līga vēl pirms «Līgotņu» laika ir bijusi ārsta palīgs ģimenes ārsta praksē, nedaudz pastrādājusi arī pašvaldības pansionātā, tāpēc viņai bija gluži skaidra aina par dzīvi lielajos sociālās aprūpes centros.
– Arī tajos ir gan savi plusi, gan mīnusi. Ko mēs nevaram izdarīt savā mazajā mājā, to var izdarīt lielie pansionāti. Un otrādi, – atzīst Līga.
– Mēs mēģinām dzīvot kā liela draudzīga ģimene, tomēr jāņem vērā, ka vecie cilvēki jau iegājuši katrs savā pasaulē. Mēs, jaunie, domājam, ka viņiem jāsocializējas, jāiet kopā, jādraudzējas un jādarbojas, bet nē, viņi domā citādāk. Katram senioram ir savi ieradumi un savs raksturs. Nekādi lielie draugi viņi nav, tomēr labprāt kopā pavada laiku, kopīgi svinot gadskārtu un valsts svētkus, dzimšanas dienas, kā arī ikdienā kopā dalās ar atmiņu stāstiem un diskutē par jaunākajām aktualitātēm, kuras dzirdējuši ziņās vai izlasījuši žurnālos.
Aprūpēt, pieskatīt, uzklausīt un mierināt viņus 24 stundas diennaktī ir astoņu cilvēku lielās komandas darbs. Līga uzteic arī labo sadarbību ar senioru tuviniekiem. Apciemot savus vecākus uz Latvijas nomali radinieki brauc arī no Rīgas un Matkules. Par iespējām ievietot senioru «Līgotnēs» zvanīts pat no Ventspils slimnīcas. Esot silti ieteikts.
– Visiedarbīgākā un mūsu vienīgā reklāma ir tuvinieku labie vārdi, kuri iet pasaulē.
Lai ģimene atpūšas
Latvijā gan seniora ievietošana aprūpes centrā joprojām bieži tiek uzskatīta par gauži nosodāmu lietu.
– Nosodīt var tie, kam ar to nav bijis nekādas saskarsmes. Bet lai katrs nosodītājs paņem iemītnieku uz mājām un izmēģina, kā ir – būt ar viņu kopā katru dienu 24 stundas bez pārtraukuma. Cilvēkam ir dažādas slimības, un viņš ir jāpieskata, jāpabaro, jāaprūpē, jāizklaidē, bet piederīgajiem ir jādzīvo arī sava dzīve, kurā ir darbs, bērni, mazbērni. «Līgotnēs» nav neviena tāda seniora, kuru varētu kaut uz dienu atstāt mājās bez pieskatīšanas.
Kā zināms, ja vien senioram nav izdevies nopelnīt vismaz tūkstoti eiro lielu pensiju, piederīgajiem līdzmaksājums par viņa uzturēšanos sociālās aprūpes centros pamatīgi sit pa kabatu. Tām ģimenēm, kuras nevar atļauties ievietot senioru pansionātā, «Līgotnes» piedāvā pakalpojumu «Ģimene atpūšas». Tā ir iespēja senioru ievietot aprūpes mājā vismaz uz pāris dienām, ja ir nepieciešamība doties komandējumā vai ceļojumā vai vienkārši ievilkt elpu. Līga stāsta, ka ir ģimenes, kuras regulāri ievieto senioru uz pāris dienām.
– Mēģinām uz dažām dienām sarūmēties, lai piederīgie var kaut nedaudz šajā laikā atpūsties.
Kā gaismas nesēji Ķevelē
«Līgotnes» Ķevelē ir vienīgā rosīgā saliņa. No Aucei tuvā, kādreiz tik darbīgā ciematiņa, kas kādreiz bija arī padomju saimniecības centrs, palikušas vien dažas pelēkas, laika apskrubinātas trīsstāvu mājas. Tajās apdzīvoti vien pāris dzīvokļi. Bet vēl nesenos laikos te ir bijis obligātais lauku ciemata komplekts - veikals, pasts, bibliotēka, bērnudārzs «Kāpēcīši», kas, pārvērtības pārdzīvojis, tagad vienīgais vēl uztur dzīvību šķietami pamestajā ciematā.
– Vietējie ļaudis man ir stāstījuši, ka senāk te bijis tik daudz dzīvot gribētāju, ka nav bijis iespējams visiem iegūt dzīvokli. Tagad nav pat veikala. Kad pārņēmu ēku, likās, ka mēs te esam ienākuši tādi kā gaismas nesēji. Mums, starp citu, ir arī sociālā uzņēmuma statuss, kas paredz labvēlīgu sociālo ietekmi radošu saimniecisko darbību. Esmu apsolījusi Labklājības ministrijai, ka aicināšu ciemata iedzīvotājus uz «Līgotnēm», lai viņi var piedalīties mūsu organizētajos pasākumos un nodarbībās, bet kovids darīja savu. Vienīgi vasarā paguvām Jāņus kopā nosvinēt un veidot ziedu kompozīcijas. Redzēs, kā būs tālāk.
Sociālā uzņēmuma statusa ietvaros ir paredzēta arī viena darba vieta – sētnieks, taču neviens vietējais to nav gribējis. Likās, ka šajos laikos, kad tuvumā nav tik viegli atrast darbu, jābūt kādam gribētājam, taču nē - nav nekādas intereses. Tomēr manā astoņu cilvēku lielajā darbinieku koman-dā strādā arī dažas vietējās meitenes.
Negrib būt vieni no daudzajiem
Salīdzinot maksas par uzturēšanos Latvijas pansionātos, redzams, ka «Līgotnēs» tās ir vienas no zemākajām. Visapkārt cenas pārtikai, degvielai un itin visam uzlēkušas vai debesīs.
– Cenas aug, un, protams, tas mūs ļoti satrauc, bet maksu par uzturēšanos pansionātā pagaidām neceļam. Gribam sagaidīt rudeni un paskatīties, kas tad notiks, kādas būs reālās izmaksas.
Liels atbalsts mums ir saules baterijas, ko pērn uzlikām ES projekta ietvaros par nelauksaimniecisko darbību laukos. Tās mums tagad ļoti palīdz ekonomēt un glābj šajā situācijā. Lai ziemā būtu mazāk izdevumu apkurei, ekonomiju dos arī mājas nosiltināšana.
«Līgotņu» attīstību Līga saredz kvalitātē, ne kvantitātē.
– Vairāk iemītnieku nevaram uzņemt. Ja piebūvēsim klāt jaunu korpusu un pieņemsim darbā vēl darbiniekus, tad varam kļūt par vienu no daudzajām aprūpes iestādēm Latvijā. Bet mēs negribam būt vieni no daudzajiem Latvijā. Mēs gribam būt mēs.
Lauku diena Zemgalē notika Krimūnās
Piektdien Krimūnu pagasta zemnieku saimniecībā «Lazdiņi» notika lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības «Latraps» Lauku diena Zemgalē. Pēc pandēmijas ieviestajiem ierobežojumiem tā katrā no valsts reģioniem notiek ar vairāku gadu pārtraukumu. Zemgalē kā vieta, kur norisināties šim pasākumam, bija izvēlētas Krimūnas, un, kā novēroja «Zemgale», tas bija pulcējis plašu interesentu pulku.
Interesentiem bija iespēja uzzināt daudz jauna, apmeklējot pasākuma dalībnieku ierīkotos informatīvos stendus. Cita starpā bija arī iespēja aplūkot dažādas tehnikas vienības, uzzināt jaunāko par graudaugu audzēšanu, sējumu apdrošināšanu un citām aktualitātēm. Un, protams, arī klātienē iepazīt sējumus un audzētās labības šķirnes, kā arī izzināt to audzēšanas īpatnības.
Piektdien Krimūnu pagasta zemnieku saimniecībā «Lazdiņi» notika lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības «Latraps» Lauku diena Zemgalē. Pēc pandēmijas ieviestajiem ierobežojumiem tā katrā no valsts reģioniem notiek ar vairāku gadu pārtraukumu. Zemgalē kā vieta, kur norisināties šim pasākumam, bija izvēlētas Krimūnas, un, kā novēroja «Zemgale», tas bija pulcējis plašu interesentu pulku. Jautāts, kāpēc «Lazdiņi» piekrita savā saimniecībā rīkot šādu vērienīgu pasākumu, saimniecības agronoms un arī viens no aktivitātes iniciatoriem agronoms ELVIS LAZDIŅŠ bilda:
- Bet kā gan citādi? Mūsu saimniecība ir to starpā, kas ir starp «Latraps» dibinātājām, saimniecībai ir ļoti cieša sadarbība ar šo organizāciju. Līdz ar to šķita pašsaprotami, ka šādam pasākumam ir jānotiek pie mums. Neraugoties uz pandēmijas «piespiedu pārtraukumu», šī «Lazdiņos» nav pirmā «Latraps» rīkotā Lauku diena. Arī iepriekš tādas šeit ir notikušas.
Pārdesmit kilometru, bet atšķirība ir
«Lazdiņi» ir viena no lielākajām mūspuses zemnieku saimniecībām. Ņemot vērā, ka šogad Zemgalē valda ne pārāk ierasti laikapstākļi, radās jautājums, kā ar tiem «sadzīvo» šajā saimniecībā. Elvis Lazdiņš atbildēja:
- Teikšu, kā ir, – rapša sējumi izskatās ļoti atšķirīgi, ja ņemam vērā, ka saimniekojam vairākos Dobeles novada pagastos, saimniecības bāzes ir Krimūnās un Zebrenē. Ja rēķinām procentuāli, Krimūnās apsaimniekojam ap 70%, Zebrenes pusē ap 30% sējumu no kopumā esošajiem.
Jāteic – attālums it kā niecīgs, bet situācija laukos ir diametrāli pretēja. Ja šeit, Krimūnās, sējumu potenciāls pašlaik šķiet ļoti labs, Zebrenes pusē ir diametrāli pretēji. Ir ievērojami meža dzīvnieku postījumi. Neslēpšu, Zebrenes pusē uz sējumiem atstāj savu iespaidu arī tas, ka lielākoties tomēr tur ir bijušas neiekoptas zemes platības, līdz ar to, lai tās vairāk vai mazāk produktīvi apsaimniekotu, nepieciešami lieli ieguldījumi. Platības ir jāielabo, jāveic meliorācijas darbi un tamlīdzīgi. Var sacīt, ka strādājam pilnīgi divās atšķirīgās pasaulēs.
Savu ietekmi atstājusi arī salīdzinoši ilgā ziema, ilgstošā zemā gaisa temperatūra. Bet šāda situācija jau nav vērojama tikai pie mums, teju vai visos Latvijas novados. Daba ir neprognozējama, ar to zemniekam jārēķinās. Tomēr cerēsim, ka viss būs labi. Galvenais, lai vasarā nav tāds sausums, kāds bija pērn.
Apdrošināšana – tas ir drošības spilvens
Runājot par labību – sējumi lielākajā daļā Latvijas izskatās ar labu potenciālu. Pēdējās nedēļas laikā ir bijis gana daudz nokrišņu, un tas nāk sējumiem tikai par labu. Protams, jāsagaida ir jūlijs – kas notiks šajā mēnesī. Bet uz šo brīdi viss šķiet itin cerīgi labai ražai.
Viens no galvenajiem Lauku dienas sarunu tematiem bija ne vien par rapša un labības audzēšanas tehnoloģijām, bet arī par sējumu apdrošināšanu. Jautāts, vai šis pakalpojums ir aktuāls arī «Lazdiņos», Elvis Lazdiņš neslēpa izbrīnu – kā gan citādi?
- Protams, šo pakalpojumu izmantojam no pirmās dienas, kad tas tika piedāvāts. Uzskatu, ka tas ir vienkārši nepieciešams –apdrošināt vasaras riskus, izslēdzot tādus apstākļus kā, teiksim, krusa. Esmu pats pieredzējis, kā tas ir, kad krusa faktiski desmit minūšu laikā «izsit» visu, kas ir uz lauka. Un tu neko nevari ietekmēt. Šādā gadījumā apdrošināšana ir kā tavs «drošības spilvens» – tu zini, ka varēsi, neraugoties ne uz ko, regulēt savu naudas plūsmu, norēķināties ar kreditoriem.
Esam šo visu izbaudījuši, un tikai tāpēc varu šo visu jums droši sacīt. «Lazdiņos» esam saņēmuši kompensācijas gan par krusas, gan veldres riskiem.
Nepateikšu neko jaunu – mēs, lauksaimnieki, jau varam darīt, ko un kā vien vēlamies, bet to, ko nolems darīt daba, neviens nevar prognozēt. Viss var mainīties pat dažu stundu laikā. Tāpēc ir nepieciešama apdrošināšana.
Racionāli saimnieki pie viena lieluma nepieturas
Lauku dienā interesentiem bija iespēja «Lazdiņos» aplūkot 13 rapša šķirņu sējumus, kā arī 16 ziemas kviešu šķirnes. Līdz ar to zemnieki varēja ne vien uzklausīt speciālistu stāstīto, bet arī dabā ieraudzīt, kā kura no šķirnēm uzvedas dabā un tik netradicionālos apstākļos, kādi vērojami šogad. Iespējams, kādam gūtās atziņas palīdzēs izdarīt secinājumus, kādu šķirni izvēlēties nākamgad. Vaicāts, vai saimniecībā ik gadu ir ierasts sēt tik plašu labības šķirņu sējumu klāstu, Elvis Lazdiņš atbildēja apstiprinoši:
- Tā tam vienkārši būtu jābūt. Racionāli saimnieki nepieturas pie viena lieluma. Viņi redz atšķirību starp šķirnēm, kuru klāsts ir milzīgs.
Publicēts 2022. gada 14. jūnijā 5. lappuse