Pirmdiena, 2022. gada 3. oktobris
Vārda diena : Elza, Ilizana
      
Mediju atbalsta fonds
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par lappuses saturu atbild raksta autors




Uzskatu, ka darām labu darbu

15.09.2022 Anita Banziņa Foto no Pārslas Straumes privātā arhīva

   Ja Dobeles brīvajiem kaķiem būtu savi eņģeļi, tad tie noteikti būtu Pārsla Straume un Inese Āboliņa. Viņas arī oficiāli ir atzītas par tādām. 2017. gadā Pārsla un Inese ir saņēmušas dzīvnieku patversmes «Dzīvnieku draugs» Atzinības rakstu «Kaķu Eņģelis».

   Lūk, Pārslas Straumes stāsts par savu misiju, par klaiņojošo kaķu koloniju sakārtošanu un lietām, kuras neesam zinājuši un pat ne iedomājušies.

Kāpēc viņi klaiņo?

   2013. gada 7. martā Dobelē tika nodibināta biedrība «Četrkājainie draugi». Dibinātājas bijām mēs trīs sievietes: Inese Āboliņa, kura ikdienā strādā bērnudārzā, Sandra Batalova, kura vairs nedzīvo Dobelē, bet joprojām palīdz mums ar grāmatvedības dokumentāciju, un es.
   Varbūt vēl atceraties, kā bija pirms deviņiem gadiem, kad pilsētā klīda izsalkušu bezsaimnieku kaķu bari, kurus centās pabarot tā sauktās kaķu tantes?
   Tajā laikā es īpašu uzmanību tam nepievērsu. Pati dzīvoju daudzdzīvokļu mājā Meža ielā, un mums tur bija kaķu tante Dzintra, kura diemžēl jau aizsaulē. Pa savu logu redzēju, kā viņa bieži ar spainīti rokās dodas barot pagalma kaķus. Tur bija kādi 20 minču. Daudzi bija slimi, neveselīgi, bieži dzima mazie kaķēni. Man tolaik bija čau- čau sunītis, bet viņš aizgāja labākos medību laukos. Pat nevaru izskaidrot kā, bet radās sajūta, ka sunītis man ir atstājis vēstījumu - kaut ko darīt šo nelaimīgo dzīvnieciņu labā.
   Inese un Sandra bija un joprojām ir manas draudzenes, ļoti tuvas un labas. Mēs visas esam dzīvnieku mīles, mums pašām mājās ir suņi un kaķi, un mēs to klaiņojošo kaķu lietu pārspriedām. Galu galā pie šo mājdzīvnieku nokļūšanas uz ielas esam vainīgi tikai mēs, cilvēki. Kāds taču izmet un atstāj viņus, bet, kā teica lapsa mazajam princim Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatā «Mazais princis», tev vienmēr ir jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis.
   Diemžēl visā Latvijā ir novārtā atstāti suņi un kaķi, kuri saimniekiem kļuvuši nevajadzīgi un lieki. Lai risinātu šo problēmu, daudzviet tiek dibinātas dzīvnieku aizsardzības biedrības, kuru mērķis ir palīdzības sniegšana pamestiem un vardarbībā cietušiem dzīvniekiem. Lai novērstu nekontrolētu vairošanos, notiek bezsaimnieku kaķu ķeršana pēc principa «noķer-sterilizē-atlaid». Tos tad nogādā sterilizācijai veterinārajās klīnikās un vēlāk aizved atpakaļ uz «dzimto» koloniju.
   Kāpēc lai tāda biedrība nebūtu arī Dobelē? Uzrunājām arī citus cilvēkus, kurus pazinām. Daudzi principā piekrita. Jā, varētu, kāpēc nē? Taču, kad bija jāiesaistās biedrībā, palikām tikai mēs trīs.

Sadarbības partneres - kaķu tantes

   Galvenais uzdevums pirmos piecus gadus bija daudzmaz sakārtot kaķu kolonijas, un tas bija ļoti grūts laiks. Redziet, bezsaimnieku kaķi nekur uzreiz nepazudīs, tāpēc ir vismaz jāsakārto to kolonijas. Ja tiek nodrošināta kaķu sterilizācija, novēršot to skaita pieaugumu, ja tiek uzturēta tīrība un kārtība barošanas vietās un ierīkots patvērums, tas palīdz ierobežot kaķu skaitu un novērš infekciju slimību izplatīšanos. Arī kaķīši ir veselīgāki un laimīgāki.
   Sākot darboties, metām lapiņas pastkastēs, uzrunājot cilvēkus un informējot, ko gribam darīt. Lūdzām arī, lai ziņo, kurās vietās tad visvairāk kaķu uzturas. To jau mēs sākumā nezinājām. Liels darbs tika ieguldīts, vakaros apbraukājot pilsētu un skatoties, kur tad kaķu tantes dodas barot minčus. Tad piestājām un gājām klāt runāt. Gadījās, ka tantes ļoti sabijās. Ej nu sazini, ko gribam. Cilvēki ir dažādi, un visādi gadījumi arī mums ir bijuši. Pienāk jaunieši, apsaukā tevi, spārda mašīnu. Sākumā bijām bailīgas, bet nu esam apradušas, tādus cilvēkus ignorējam. Dobeles pašvaldības policija ir informēta, ka ir tāda biedrība, un iznāk arī ar to sadarboties.
   Sapazīšanās ar kaķu barotājām nav mazsvarīga, lai zinātu, cik lielas ir kolonijas, cik tur kaķeņu, cik runču. Tad var arī saplānot savu brīvprātīgo darbu. Jā, kaķu tad bija ļoti daudz, visi vakari bija pilnībā aizņemti. Sākām pēc astoņiem vakarā, kad ģimene un savi dzīvnieki pabaroti. Es strādāju Zemessardzes 51. kājnieku bataljonā, un vakaros, kā teicu, devos uz otru darbu. Līdz vēlai naktij ar Inesi ņēmāmies, jo bez «medījuma» mājās negribējās doties.
   Ķērām klaiņojošos kaķus, vedām uz veterināro klīniku un pēc tam nogādājām atpakaļ. Pēc klīnikas diennakti kaķītis bija jāpatur savā dzīvoklī, lai atgūstas pēc narkozes. Diemžēl Dobelē ir tikai daži cilvēki, kuri būtu ar mieru dot kaķim pagaidu mājas, tāpēc nu cīnāmies, kā varam. Kaķēniem meklējam īstās mājas, un jaukie mazuļi ir aizbraukuši uz Ventspili, Gulbeni, Ogri, Rīgu, palikuši arī Dobelē. Kā atpazīšanas zīme, ka kaķis ir sterilizēts, ir nedaudz kupēts kreisās auss galiņš.
   Pirmie gadi bija patiešām ražīgi. Katru gadu sterilizācijai noķērām apmēram 100 kaķu. Nu jau tik traki nav. Kaķu kolonijas pilsētā ir sakārtotas, un klaiņojošo kaķu skaits nepieaug. Dzīvnieciņus regulāri baro līdzcietīgās kaķu tantes, un galvenokārt to dara par savu naudiņu, lai arī cik maza nebūtu viņu pensija. Nezinu, kā būs šoruden un ziemā, kad pārtikai un mājokļiem ceļas cenas. Katrā ziņā viņas ir pelnījušas nevis apsmaidīšanu vai nopelšanu, bet gan pateicību. Jo, kamēr mums būs nelaimīgie bezsaimnieka dzīvnieki, jābūt arī cilvēkiem, kas viņiem palīdz.
   Esam arī iegādājušās un izvietojušas kaķu mājiņas. Daudzi paši tās izgatavo no kartona, ir tikai jāieliek iekšā siens vai salmi. Kaķi labprāt dzīvo šādās mājiņās. Diemžēl dažkārt cilvēki tās izdemolē vai neatļauj novietot.
   Par mūsu sadarbības labiem partneriem kļuvušas kaķu tantes, kuras zvana, ja kolonijā uzrodas svešs kaķis. Ja pamanām kolonijā kādu apslimušu minci, tas tiek noķerts un nogādāts pie vetārsta uz apskati un, protams, ārstēts. Arī novada cilvēki mūs sāk atpazīt. Tagad galvenokārt mums ziņo, ja kāds kaķis izmests, pazudis vai atrasts. Ja tas ir izmests vai noklīdis mājas kaķis vai pusaudzītis, kādu laiku to paturam savās mājās, kamēr meklējam saimniekus - esošos vai jaunos. Liekam ziņu sociālajos tīklos, sadarbojamies ar patversmi «Dzīvnieku draugs» Rīgā.

Kolonijas sarūk

   Kaķu ķeršana nav viegla izklaide, bet, var teikt, gandrīz specoperācija. Esam ar Inesi mācījušās dzīvnieku ķērāju kursos, un tagad mums ir visi nepieciešamie dokumenti. Piedaloties projektā «Dzīves vides kvalitātes uzlabošana Dobeles novada iedzīvotājiem», ieguvām 594 eiro lielu finansējumu. Varējām atļauties iegādāties speciālu ķerambūri jeb lamatas, arī pārvadāšanas būrus un kādu laiku apmaksāt kaķu sterilizāciju.
   Ķerambūrī ieliekam kārumus un pacietīgi gaidām, kad kaķis lavīsies pakaļ. Būrī viņš ieies, ja būs izsalcis, tāpēc barotājas informējam, lai dienu iepriekš kaķus nebaro. Tikko viņš ir iekšā, lamatas durvis aizkrīt. Visgrūtāk noķert, ja ir liela kolonija. Redzi, ka tajā visiem kaķiem austiņas ir jau kupētas un jānoķer tikai tas viens. Taču būrītī pēc kārumiem lavās iekšā visi, tikai ne šis. Tā Gardenē ļoti ilgi medījām vienu kaķeni, kuru nosaucām par Nenotveramo.
   Tālāk jau vetārstam ir smagākais darbs, jo tas mežonītis ir jāizvelk no būra un viņam jāiedod miega pote, lai var sterilizēt. Pēc tam kaķīti diennakti turam savās mājās, kamēr iziet narkoze, un tad atlaižam atpakaļ. Ziemā neķeram, ja nu vienīgi kāds īpašs izsaukums, jo mīnus grādos pēc diennakts atkopšanās kaķi nevar izlaist ārā. Mēs nepavisam neatteiktos, ja pašvaldība mums palīdzētu un ierādītu kādu apsildāmu telpu, par kuru nav jāmaksā īres nauda. Tas būtu liels atbalsts, jo tagad kaķus izmitinām savos dzīvokļos un garāžās.
   Tā kā Dobeles kaķu kolonijas pamazām saruka, sākām pievērsties arī citām vietām. Ļoti daudz klaiņojošo kaķu bija Ķirpēnos, nenormāli daudz. Iespējams, tie ir joprojām palikuši, jo diemžēl neiznāca laba komunikācija ar visām barotājām.
   Pērn mums finansiāli palīdzēja toreizējais Tērvetes novads, un ļoti daudz kaķu izķērām centrā pie garāžām un daudzdzīvokļu mājām. Iesaistoties arī biedrībai «Dzīvnieku SOS», sterilizējām kaķus un izvietojām trīs kaķu mājiņas sociālās aprūpes centrā «Tērvete».
   Liela kaķu kolonija ir Gardenē, kur vairāk nekā 20 dzīvnieciņus baro Asjas tante, cienījama vecuma kundzīte. Iedzīvotāju uzrunātas, šogad iesaistījāmies arī kaķu koloniju sakārtošanā Šķibē. Mums ir arī projekts Aizstrautniekos, kur daudz kaķu savairojies tuvējā fermā. Vienojāmies, ka izmaksas segs fermas īpašnieki.
   Kopš Dzintras tante ir aizgājusi aizsaulē, es tagad rūpējos par pamestajiem Meža prospekta masīva septiņiem kaķīšiem, kuri ir smuki «apvēlušies», nav slimi.

Palīdz labi cilvēki

   Tā kā tikai ar pliku entuziasmu un saviem līdzekļiem daudz nevaram izdarīt, sākām vākt ziedojumus. Biedrība ir bezpeļņas organizācija, kura iztiek no cilvēku ziedojumiem. Un, saprotams, vislielākās ziedotājas esam pašas. Tērējam savu brīvo laiku, tērējam naudu degvielai, kaķu sterilizācijai, barībai. Par to, kāda ir mana mašīna, kurā pārvadāju dzīvnieciņus, labāk nestāstīšu. Par dzīvokli, kurā jāpatur mežonīši pēc veterinārās klīnikas apmeklēšanas, arī nē.
   Taču, kad tu to visu izdari, liekas, ka lielākas laimes nevar būt. Jo esi izdarījusi labu darbu. Vismaz mēs uzskatām, ka darām labu, sabiedrībai noderīgu darbu.
   Diemžēl visus iepriekšējos deviņus gadus neesam varējušas saņemt jelkādu palīdzību no Dobeles novada domes. Pat nekādu ieinteresētību neesam sagaidījušas, lai gan klaiņojošie kaķi ir visas novada sāpe. Mēģināsim šogad pieteikties uz finansiālu atbalstu nevalstiskajām organizācijām.
   Tāpēc paldies visiem iedzīvotājiem, kuri mums ziedo! Ziedojumu kastītes esam izvietojušas zooveikalā pie Dobeles kultūras nama, «Dino zoo» veikalā «Maximā» un SIA «Elvet» veterinārās ambulances zooveikalā Skolas ielā. Cilvēki ziedo, taču šī naudiņa nav liela.
   Izmantojam visas iespējas. Ja kādam dzīvnieciņam steidzami nepieciešama palīdzība, ieliekam foto un ziņu sociālajos tīklos, un mūs vienmēr atbalsta. Uzrakstām, ar ko mincis slimo, kā ārstē, un, pateicoties cilvēku atsaucībai, visas izmaksas līdz šim ir tikušas nosegtas ar ziedojumiem.
   Taču vislielākās naudas summas ir nepieciešamas kaķu sterilizācijai. Kaķenes sterilizācijai, piemēram, ir vajadzīgi vismaz 50 eiro, bet cenas, kā zināms, arvien kāpj uz augšu. Ļoti liels paldies SIA «Elvet» veterinārajai ambulancei, ar kuru noslēdzām sadarbības līgumu, un dzīvnieciņi tiek sterilizēti par puscenu. Bieži mūs atbalsta veterinārā ārste Ieva Kondrāte no Bikstiem. Ja kas neparedzēts gadās, viņa palīdzību neatsaka arī vakaros un naktī.
   Tā kā man patīk ceļot, vienā no ceļojumiem iepazinos ar dzīvnieku patversmes «Dzīvnieku draugs» darbinieci. Viņa man ieteica painteresēties par projekta iespējām, un tas mūs izglāba. Sākot no 2015. gada, regulāri izmantojām iespēju piedalīties veterinārās klīnikas «Dzīvnieku draugs» rīkotajā kampaņā «Ielas kaķu sterilizācijas nedēļa», kad bija iespēja izdarīt to bez maksas. Labi cilvēki aizdeva pārvadājamos konteinerus, mašīnu piekrāvu pilnu ar kaķiem, un tā kopā braukājām uz Rīgu un atpakaļ.
   Diemžēl pašlaik kampaņa nenotiek, jo vairs nav finansējuma. Jāsaka paldies patversmei, ka tā neatsaka uzņemt kaķīšus, bet, protams, viss notiek rindas kārtībā, jo diemžēl patversmes ir pārpildītas.
   Pateicoties veikalu tīklam «Rimi», trīs reizes dabūjām ziedojumus - dzīvnieku pārtiku. Daudz gan nebija, tomēr varējām iedot kaķu tantēm, kurām bija vairāk barojamo kaķu.
   Pie mums ir griezušies sociālie darbinieki ar savu problēmu. Arī trūcīgiem cilvēkiem ir mājdzīvnieki, kurus viņi mīl un par  kuriem rūpējas. Protams, ka viņi nevar samaksāt tos 50 eiro par kaķa sterilizāciju. Kā varam, tā palīdzam, bet zinu, ka citos novados ir speciālas programmas, kuru ietvaros pašvaldība maznodrošinātajiem izsniedz izziņu un apmaksā šo veterinārās ambulances pakalpojumu. Pie mums diemžēl tā nav. Bet varbūt tomēr?

Lasīt vairāk

Jāstrādā ar saviem un citu pārdzīvojumiem

23.08.2022 Sarmīte Rone

Mums līdzās

Izglītības psiholoģe Svetlana Paramonova.


   Pavisam drīz sāksies jaunais mācību gads, tāpēc īsti vietā ir saruna ar izglītības psihologu – cilvēku, kurš vislabāk pārzina tās izjūtas, kas šajā laikā vairāk pārņem gan skolēnus un viņu vecākus, gan pedagogus. Ne vienmēr ar bērnu psiholoģijas sarežģījumiem, dažādām problemātiskām situācijām, un ne tikai mācību gada kontekstā, tiekam galā paši, tāpēc nereti glābējs ir zvans speciālistam. Ko šis darbs nozīmē Dobeles Jaunatnes iniciatīvu un veselības centra izglītības psiholoģei, titula «Dobeles novada Gada skolotājs 2021» laureātei SVETLANAI PARAMONOVAI?

Dobele ir mana pilsēta

- Kāpēc izvēlējāties šo dar­bu un cik sen to jau darāt?

   - Tad, kad beidzu skolu 1979. gadā šeit, Dobelē, par psiholoģi­ju vispār ļoti maz runāja. Latvijā nebija nevienas psiholoģijas fa­kultātes, bet mani tā interesēja. Pēc 8. klases biju ekskursijā Ļe­ņingradā (tagad Sanktpēterburga – S.R.), man ļoti iepatikās pilsē­ta un radās sapnis tur dzīvot. Tā pēc vidusskolas turp aizbraucu. Pirmajā gadā es neiestājos savas muļķības dēļ: nokārtoju matemā­tikas eksāmenu, bet sailgojos pēc mājām un aizbraucu prom, ne­sagaidījusi atzīmi. Saņēmu tele­grammu: brauc, tu vari iet tālāk. Bet bija jau par vēlu, es nevarēju pagūt uz otro eksāmenu. Taču vienalga aizbraucu atkal uz tu­rieni, atradu darbu: strādāju par sanitārīti, mazgāju podus, trau­kus un visu ko... Un tad iestājos un mācījos Ļeņingradas universi­tātes Psiholoģijas fakultātē. Vē­lāk, pēc dienesta armijā, atbrau­ca mans klasesbiedrs, kurā biju iemīlējusies no skolas laika, mēs apprecējāmies, piedzima pirmā meita, tomēr mēs tur neiedzī­vojāmies. Nebija viegli savienot mācības, darbu, sadzīves lietas, un atbraucām mājās, Latvijā. Tā pēdējos studiju gadus pabeidzu jau neklātienē.
   Dobeli uzskatu par savu dzimto pilsētu, jo esmu šeit no triju gadu vecuma. Te ir mana vieta. Ļoti jauka dzīvošanai – mierīga, skaista.
   Sāku strādāt «Spodrības» bērnudārzā par audzinātāju. Aiz­vadīju tur 11 gadus, un tā man bija brīnišķīga pieredze. Šķita, ka tur visu mūžu nostrādāšu. Bet, pabeigusi universitāti, sāku do­māt – kam tad es mācījos? Psi­holoģija man vienmēr likusies interesanta. Mani uzaicināja uz toreizējo 2. vidusskolu. Pāris ga­dus vēlāk atvērās mūsu centrs, un nu jau es te par psihologu strādā­ju 22 gadus. Liekas jocīgi, vai ne? Bet sakarā ar to, ka centrs ļoti mainījās, veidojās citādāks, darbs te joprojām mani saista. Sākām trijatā, nu jau esam padsmit spe­ciālistu, ir vairāki darbošanās vir­zieni. Esmu pateicīga toreizējām vadītājām, kuras mani «sadzirdē­ja» un uzaicināja šajā darbā. Man liekas, ka šī ir mana vieta. Strā­dāju ar ļoti plašu spektru: saistī­bā ar policiju, ar sociālo dienestu un bāriņtiesu, ar skolām... Savu­laik visi toreizējā Dobeles rajona iedzīvotāji varēja saņemt bez­maksas psihologa konsultācijas. Man tā bija interesanta pieredze. Tagad mēs strādājam kā izglītī­bas psihologi, un lomas ir sadalītas. Nesen no mūsu statistikas secinā­ju, ka gadā sniedzu vai­rāk nekā 290 konsultā­ciju. Pati biju pārsteigta, ka tik daudz...

Katrs cilvēks ir atsevišķa pasaule

   - Man šķiet, ka psi­holoģija ir ļoti smalka, pat delikāta lieta, un ne katrs var uzņemties šādu darbu. Kādam ir jābūt raksturam, lai to varētu darīt?
   - Manuprāt, tā ir ļoti radoša profesija, jo katrs cilvēks ir atsevišķa pasaule. Piemēram, kad strādā ar varmāku, tu saproti, ka arī viņam ir kaut kāds dzīves stāsts, iespējams, sava sāpe, kā­pēc viņš rīkojas tieši tā. Praktiski nekad nevar paredzēt, kas kurā situā-cijā atklāsies. Katrreiz tas ir interesanti.
  Man gan pēdējā lai­kā ir krietni mazāk klientu, kurus es konsultēju, vairāk mans darbs saistās ar diagnostiku, izpētēm, pēc ļoti strikta protokola, kad jānovērtē, piemēram, bērna inte­lektuālais vai emocionālais stā­voklis. Un tas ir, man liekas, mūsu galvenais uzdevums – nodrošināt bērnam izglītības programmu atbilstoši viņa spējām. Mans ai­cinājums gan ir vairāk konsultē­šana. Tā mani saista. Tu nekad iepriekš nezini, kādas metodes varēs izmantot: vienam der kaut kas no mākslas terapijas, citam – spēļu terapija, vēl kādam tas viss galīgi neder, viņš pat nesaprot, ko es no viņa sagaidu. Tāpēc kat­ru reizi vajag atklāt, izdomāt, ko klientam piedāvāt. Tas ir ārkārtī­gi saistoši.
   Nav tik bieži gadījumi, kad klients atnāk priecīgs, ka vi­ņam viss ir kārtībā. Parasti, ja tā ir, klienti nenāk. Bet par tādām retām reizēm mēs īpaši priecā­jamies kopā ar vecākiem. Man vislielākais prieks, ja uz konsul­tāciju ierodas vesels bērns, ar la­bām komunikatīvām spējām. Tad varu priecāties līdz pat asarām. Jo lielākajai daļai šobrīd ir dažā­das problēmas. Tad es sev saku: «Sveta, nomierinies, vienkārši tie, kuriem viss kārtībā, pie tevis nenāk...»

Profesionālisms nozīmē neitralitāti

- Vai izdodas «nenest dar­bu uz mājām» – beidzoties darbdienai, atslēgties no citu psiholoģiskām problēmām?

   - Agrāk es ļoti pārdzīvoju par smagiem gadījumiem, piemē­ram, par seksuālo vardarbību, vai tamlīdzīgiem. Negulēju, pārdzī­voju, bija izjūtas, ka esmu gatava skriet un to varmāku sameklēt un pati sodīt... Laikam ar gadiem izstrādājas profesionāla iezīme, kas saucas neitralitāte. Saglabāt neitrālu pozīciju ir ārkārtīgi sva­rīgi. Vispirms tas ir svarīgi klien­tam. Es nedrīkstu ļaut vaļu savām emocijām. Ir ļoti svarīgi psiholo­gam strādāt ar saviem pārdzīvo­jumiem, sāpīgajiem punktiem savā dzīvē. Ja tev ir sava sāpe, noteikti atradīsies kāds klients, kura situācija tev izgaismos arī tavējo. Tajā brīdī psihologs būs zaudējis savu neitralitāti, būs pārņemts ar savām emocijām un nespēs sniegt atbalstu klientam. Tāpēc psihologam ir ļoti būtiski arī pašam saņemt terapiju, pro­tams, apzināties savas grūtības, problēmas (jo mēs arī esam cilvē­ki), bet prast tās sevī pārstrādāt. Ja to nespēj, tad vienkārši nevar ņemt klientus.
   Ir lietas, ko es kā psiholoģe nedaru. Piemēram, nestrādāju ar atkarībām, uzskatu, ka man nav tik liela pieredze. Nevaru cilvē­kam dot garantiju, ka mēs pastrā­dāsim un problēma izzudīs. Varu uzklausīt, ieteikt, varbūt ar emo­cijām pastrādāt. Šobrīd nestrā­dāju ar pāriem, jo psiholoģija ir ļoti plaša zinātne, ar konkrētām jomām, un ir atsevišķi ģimenes terapija. Vienam cilvēkam ir grū­ti vienlaikus strādāt ar diviem klientiem. Protams, varu sniegt ieteikumus ģimenei par bērniem, bet ne vairāk. Man patīk, ka paš­laik mums katram psihologam ir savs konkrēts problēmu loks, uz ko koncentrējamies, specializēja­mies.

Bērns mācās katru sekundi

- Kuras ir izglītības psiho­loģijā galvenās problēmas, ar ko pie jums vēršas vecāki, bēr­ni?

   - Visvairāk – sakarā ar mā­cīšanās traucējumiem. Lielākā grūtība ir tā, ka vecākiem ir grū­ti to pieņemt. Ja jau bērnudārza vecumā parādās kādas grūtības, vecākiem (un es viņus saprotu) grūti atzīt, ka viņu bērnam tie­šām ir, piemēram, autiskā spektra traucējumi vai garīga atpalicība. Protams, to es nenovēlu nevie­nam vecākam. Man kā psiholoģei ir grūti to pateikt vecākiem. Bet realitāte ir realitāte. Dažiem ve­cākiem paiet vairāki gadi, kamēr viņi to pieņem. Bet pa to laiku bērns nesaņem vajadzīgo atbal­stu: netiek sūtīts pie speciālis­tiem, no bērna prasa ārkārtīgi daudz, ko viņš nespēj paveikt. Visbeidzot bērns zaudē interesi, nav mācību motivācijas, un tā viņš tur «kuļas» pa skolu... Ir ļoti svarīgi, lai bērnam būtu atbilsto­ša programma. Diemžēl mūsu sistēma šajā jomā vēl tikai veido­jas. Tagad jau runā par mācīšanās traucējumiem. Bet ir ļoti grūti skolotājam nodrošināt vajadzīgo individuālo pieeju. Skolas gan pēdējā laikā pie tā ļoti piestrādā, atrodot dažādus veidus, kā sek­mēt šādu pieeju, bet tas ir sarež­ģīti, un visu cieņu skolotājiem, kuriem ar to jātiek galā.
   Ir uzvedības traucējumi. Ta­gad ir moderni runāt par to, ka bērni ir hiperaktīvi. Bet ir bēr­ni, kuri pēc temperamenta tipa ir ļoti aktīvi, un ir tādi, kuriem ir hiperaktivitātes sindroms un uzmanības deficīts. Pēdējiem no­teikti ir nepieciešama speciālā pieeja mācību procesā, dažiem jāsaņem medikamentoza ārstē­šana, lai tiktu galā ar mācībām.
   Vecāki vēršas pēc atbalsta, lai risinātu disciplinēšanas prob­lēmas. Mūsu centrs pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem piedāvā programmu «Bērna emocionālā audzināšana». Pēdējā laikā arī iesaistījāmies «Stop 4-7» prog­rammā, kur vienotu pieeju mācās 4 – 7 gadus veci bērni, vecāki un skolotājas, kuras strādā ar bēr­niem pirmsskolas iestādēs. Sešas stundas nedēļā strādājam ar bēr­niem, grupiņā 10 – 12, reizi ne­dēļā ir nodarbība vecākiem, reizi divās nedēļās – skolotājiem. Mā­cāmies efektīvi izlādēt emocijas, apstāties, padomāt, pieņemt lē­mumu, pirms rīkoties. Man šķiet, šis mūsu centra piedāvājums ir ļoti labs.

- Cik liela ir vecāku iein­teresētība par šādiem pasāku­miem?

   - Diezgan liela. Lai gan ne­teikšu, ka grupu savākt ir viegli. Vecākam vajag uzņemties atbil­dību bērnu atvest un paņemt no nodarbības (tās notiek reizi ne­dēļā mūsu aktivitāšu mājā Zaļ­kalnos). Ir svarīgi nodarbībā ve­cākam piedalīties katru nedēļu. Taču ir daudz vecāku, kuri grib mācīties, apgūt jaunas metodes, kā disciplinēt bērnu, viņam pa­līdzēt, atbalstīt. Jo bieži vien ve­cāki neprot savaldīt savas emo­cijas, bet mēs to pieprasām no bērna. Es vienmēr saku, ka bērni nemācās tad, kad viņiem stāsta, kā jāuzvedas. Bērns mācās katru sekundi no tā, kā vecāki savstar­pēji kontaktējas, kā izpauž savas emocijas, kādā veidā risina kon­fliktsituācijas. Tāpēc ir ļoti sva­rīgi, lai vecāki ir izglītoti un pie­lieto efektīvās metodes. Nākamā grupiņa sāks darboties oktobrī.

- Vai skolēnu savstarpējo attiecību sarežģījumi arī no­nāk jūsu uzmanības lokā?

   - Mūsu centra speciālisti piedāvāja arī nodarbības par sa­darbību, komunikāciju, emociju izlādi. Ir arī ārkārtīgi interesanta metode – forum teātris par mo­bingu, kad pieaugušie attēlo si­tuāciju ar vardarbību, un pēc tam notiek diskusija ar skolēniem. Tas ir diezgan efektīvs pasākums, man, pašai piedaloties, izjūtas bija «ne pa jokam». Ir arī individuālās konsultācijas. Protams, ja realitātē ir vardarbība, pie­augušajiem ir jāiejaucas. Bet es vienmēr esmu par to, ka pirmām kārtām ir jāmāca bērnam citādāk uzvesties, atrast citus uzvedības modeļus, lai varētu par sevi pa­stāvēt. ­

- Vai arī skolotāji mēdz vēr­sties pie psihologa?

   - Mēs esam skolu atbalsta centrs, un gan pedagogi, gan tehniskais personāls var saņemt konsultācijas bez maksas. Bet izmanto šo pakalpojumu reti. Taču jāatzīst: kad esmu skolā, nereti kāds kolēģis, it kā garām­ejot, saka: gribu ar tevi parunāt... Dažas skolas grib savu psihologu uz vietas. Tam ir gan savi plusi, gan mīnusi. Psihologam ir jābūt pilnīgi neatkarīgam no skolas, no administrācijas, - tad ir uzticība no vecāku puses, arī bērni vairāk izmanto psihologa pakalpojumu. Viņi negrib, lai informācija izpla­tītos skolā.

- Daudzviet skolās psiholo­ga lomu uzņemas sociālie pe­dagogi. Kāds ir jūsu vērtējums par to?

   - Manuprāt, sadarbība ar skolu sociālajiem pedagogiem ir ļoti svarīga. Ir jautājumi, kurus risina viņi, savukārt ar psiholo­ģiska rakstura problēmām var vērsties pie psihologa, bet reizēm ir svarīgi apvienoties un meklēt risinājumus kopā.
   Bet mūsu skolās trūkst spe­ciālo pedagogu, kuri varētu pa­līdzēt gan bērniem, gan skolo­tājiem izstrādāt ļoti konkrētas mācību metodes atbilstoši bērnu traucējumiem, kuru ir ļoti daudz un skolotājs nevar to visu zināt un prast.

Audzināšana = atbalsts + kontrole

- Mēs aizvadījām divus ga­dus Covid pandēmijā, bija lok­dauns. Kādas skolēnu problē­mas atklājās šajā laikā?

   - Bērniem, īpaši pusaudžu vecumā (no 11 līdz 16 gadiem), ir vitāla nepieciešamība komu­nicēt ar vienaudžiem. Un pēkšņi šī ļoti svarīgā dzīves daļa viņiem tika izslēgta. Vairākiem bērniem parādījās milzīgas problēmas. Attālinātā apmācība arī. Es mēģi­nāju konsultēt bērnus attālināti, sākumā likās, ka tas vispār nav iespējams. Šobrīd saprotu, ka tas ir iespējams, bet ar pusaudžiem ir ārkārtīgi grūti, jo nereti ne­redzu bērna seju, nesaprotu, kā viņš jūtas. Atklājās, ka dažiem ir kauns no savas situācijas mājās: negribējās pieslēgties, lai nebūtu redzams, kā viņi dzīvo. Citi pilnī­gi iegrimuši internetā, izslēguši sevi no reālās ikdienas, bija tikai virtuālie draugi. Vēl citiem parā­dījās panikas lēkmes, depresija. Pusaudžu resursu centrs 2020. gada nogalē veica pētījumu, kā jūtas pusaudži, un tajā atklājās, ka veselība pasliktinājās apmē­ram 73,8 procentiem jauniešu, to saistot galvenokārt ar attālinātās mācīšanās grūtībām. Un jaunā­kajiem skolēniem bija ļoti grūti, pirmklasnieki, manuprāt, vispār to gadu pazaudēja, jo nebija ie­mācījušies mācīties. Vecāki, kā varēja, tā mācīja...
   Bieži vien bērniem parādījās aizkaitināmība, pazuda režīms. Iespaidoja arī pārmērīga datora lietošana, kas veicina psihiskus traucējumus. Bet apmēram puse psihisko traucējumu veidojas līdz 14 gadu vecumam. Tāpēc šāda akūta situācija izraisīja lielus ris­kus. Grūti bija visiem. Tagad visi dzīvo bailēs, kas būs rudenī.

- Uz ko jūs gribētu vērst ve­cāku uzmanību, sākoties jau­najam mācību gadam?

   - Ir ļoti svarīgi, lai vecākiem ir silts emocionāls kontakts ar bērnu. Neviens skolotājs vai psi­hologs nevar iedot to, ko var ve­cāki. Ir labi, ja bērns jau ir paau­dzies un pats var lūgt palīdzību. Bet bieži vien tā nenotiek. Man patīk doma, ka līdz piecu gadu vecumam bērns ar savu uzvedību, slimībām atspoguļo savas attiecī­bas ar māti, līdz 10 gadiem – savu situāciju ģimenē, tālāk viņš pa­mazām nodalās no vecākiem un veido savas attiecības ar citiem. Bet ir ļoti svarīgi būt ķermeniskā un emocionālā kontaktā ar bēr­nu. Ir svarīgi arī lielajam bērnam pateikt: es ļoti gribu tevi apskaut, sabužināt tev matus... Ir jādod šī ziņa. Lai cik ir bērnam gadu, mēs esam vecāki – lielāki, stiprāki, zi­nošāki, tie, kuri varam sniegt at­balstu.
   Audzināšana sastāv no di­vām lietām – atbalsta un kon­troles. Vecākiem ir ļoti svarīgi kontrolēt. Ja bērnam ir atvēlēts telefons vai dators, seko, ko viņš ar to dara, un izvirzi noteikumus. Man kāds bērns stāsta: līdz čet­riem rītā «sēdēju» telefonā. Ko darīja vecāki? Gulēja... Protams, ka no rīta bērns nebūs spējīgs mācīties. Tā ir svarīga vecāku funkcija – kontrole -, kurai jā­būt balansā ar atbalstu. Būtiski arī, lai vecāki prot savaldīt savas emocijas, atrisināt savus konflik­tus. Svarīgi veltīt bērnam nedalī­tu uzmanību, par visu izrunājot, izvērtējot, kā bērns jūtas, vai vi­ņam viss kārtībā. Vienkārši būt kopā ar viņu: dzirdēt, redzēt, just. Mīlēt. Tā taču ir lieliska bauda: būt īstā kontaktā ar savu bērnu... Esiet kopā kaut pusstundu dienā tikai ar savu bērnu, un jūs saņem­siet milzīgu dāvanu – sava bērna mīlestību un sapratni. Ja mēs ti­kai pieprasām no bērna, bet emo­cionāli neko nedodam pretī, tad arī bērnam nav, ko jums sniegt.

Lasīt vairāk

Iveta - starp vēsturiskām lietām un puķēm

13.08.2022 Anita Banziņa Foto no Ivetas Gudiņas personīgā arhīva

   Dobeles novada muzeja krājuma glabātājas Ivetas Gudiņas darba valstība ir mums neredzamā muzeja daļa - bijušās poliklīnikas pagrabstāvs, kur uzskaitītas, aprakstītas, pa tēmām un kolekcijām sagrupētas un stingri uzraudzītas, vai tām tikai kas nekaiš, glabājas senas lietas, dokumenti un fotogrāfijas.

   – Ikvienā muzejā – arī pasaulslavenā – apmeklētāji redz tikai nelielu daļu krājuma – to, kas ir izvietota apskatei ekspozīcijās un izstādēs. Bet vēl jau ir tūkstošiem lietu, kas ir «lācītim vēderā», citiem vārdiem, kas glabājas muzeju krājumos. Tāpēc muzeju viens no galvenajiem uzdevumiem ir kultūras vērtību vākšana, dokumentēšana, saglabāšana un popularizēšana, – saka Iveta.
   – Man ir pamatīga bunte ar pagrabstāva telpu atslēgām, un katra darba diena sākas ar to, ka izeju telpas un apskatu, kā tajās jūtas mūsu muzeja krājums. Jābūt modrai, jo vienmēr kaut kas var atgadīties.

   – Muzejā tu esi pieredzes visbagātākā un vienīgā darbiniece, kas te strādā visilgāk.
   
– Jā, muzejā sāku strādāt 1987. gadā. Tolaik tas atradās Zaļajā ielā, ēkā, kura celta kā privātmāja. Muzejs svinīgi tika atklāts 1985. gadā un bija viens no pēdējiem atvērtajiem rajonu muzejiem Latvijā. Krājuma telpas tolaik atradās nelielās divstāvu ēkas divās pažobelēs. Vietas tur bija tik maz, ka krājumu nācās izvietot arī citās telpās pilsētā.
   Sākoties atmodai, ēkai pieteicās īpašnieki, un tā mums bija jāatstāj. 1996. gadā, kad poliklīnika tika pārcelta uz slimnīcu, muzejam kā pagaidu variantu ierādīja šīs telpas Brīvības ielā. Krājums tika pārvietots uz ēkas pagrabstāvu, un tobrīd mēs bijām ļoti priecīgi, ka beidzot tas ir vienuviet. Šobrīd krājums ir izvietots 10 telpās ēkas pagrabstāvā un pirmajā stāvā.

 – Izstāsti, kā veidojas muzeja krājums!
   
– Tas notiek dažādi. Muzeja pamatā bija savāktais materiāls no Dobeles sabiedriskā muzeja, kas pilsētā darbojās 70. gados. Lielāko daļu veido 20. gadsimta 20. - 30. gadu sadzīves, mājsaimniecības, interjera priekšmeti, darba rīki un tekstilijas, kas iegūtas muzeja rīkotajās ekspedīcijās.
   Kad sāku strādāt, muzeja darbinieki jau bija devušies ekspedīcijās uz Bērzes un Bukaišu pagastiem. Man pašai iznāca piedalīties Ukru pagasta ekspedīcijā, un tas bija ļoti aizraujoši. Arī arheoloģiskajos izrakumos iegūtās lietas nonāk muzeja krājumā. Muzejs var veikt arī jaunu priekšmetu iepirkšanu, ja tiem ir vēsturiska vērtība.
   Lielākoties krājumu papildina dāvinājumi. Muzejā ir krājuma komisija, kura vērtē, cik atnestais priekšmets ir nozīmīgs novadam, pilsētai, cik tas ir izzinošs nākamajām paaudzēm, lai to varētu izmantot izstādēs un citos rakstiskos avotos. Izvērtējam arī, kāda ir priekšmeta saglabātības pakāpe.
   Bieži gan nākas dzirdēt, ka visus ieguvumus saliekam pagrabā, kur tos neviens neredz. Tā vis nav. Muzejā tiek veidotas krājumu izstādes, kad apmeklētājiem tiek rādīti tie priekšmeti un materiāli, kas ikdienā nav redzami ekspozīcijā. Tieši šobrīd muzejā vēl līdz 29. oktobrim ir apskatāma izstāde «Rūpniecība Dobelē», kurā fotogrāfijas un rūpnīcu ražoto preču paraugi ir no muzeja krājuma. Arī skolēnu grupām piedāvājam iepazīt muzeja krājumu klātienē.

   – Mēs bieži metam ārā mūsuprāt nederīgus krāmus. Visu taču uz muzeju nenesīsim. Varbūt kaut kas tomēr noder?
   
– Būsim pateicīgi par fotogrāfijām un dokumentiem, kuri stāsta par aizgājušo laiku notikumiem. Ļoti noderīgas būtu fotogrāfijas, sākot no 20.gadsimta vidus līdz mūsdienām, kurās redzama pilsēta, ēkas, ielas, pasākumi. Veidojot izstādes, redzam, ka cilvēki ir ieinteresēti apskatīties un salīdzināt, kā pilsēta gadu ritumā ir mainījusies, kāda tā bijusi agrāk.

   – Kas tavā valstībā ir pats vērtīgākais?
   
– Grūti būs nosaukt vienu, jo katra lieta muzejā ienāk ar savu stāstu un pievienoto vērtību. Lūk, dobelnieces Jūlijas Vēveres adītais cimdu pāris ar ieadītu vēlējuma tekstu iesvētībās. Lūk, Kārļa Zemdegas veidotā Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa fragments – karavīra tēla galva –, kas ir Dobeles novada dārgums. Tā varētu turpināt.
   Bet visvērtīgākā kolekcija noteikti ir mākslinieces Hildas Vīkas materiāli. Muzeja krājumā šobrīd jau ir gandrīz 100 viņas mākslas darbu – akvareļi, gleznas un zīmējumi, arī dzejoļu krājumu, stāstu un romānu manuskripti, foto uzņēmumi, dokumenti un personīgās lietas. Rudenī, atzīmējot mākslinieces 125. jubileju, tiks veidota izstāde ar viņas darbiem no muzeja krājuma.
   No lielajiem muzejiem uz mazajiem dažreiz brauc meklēt izstādēm vajadzīgos priekšmetus. Vienreiz teicu - nu, ko jūs varat atrast mazajos muzejos, jums taču pašiem Rīgā ir viss. Man atbildēja - nesakiet vis! Šajos mazajos pilsētu un novadu muzejos ir tādas pērlītes, kuras paši īsti nezināt un nevarat aptvert.

   – Kā nokļuvi muzejā? Vai tas bija tavs sapņu darbs?
   
– Noteikti nē. Mans sapnis toreiz bija kultūras darbinieku tehnikums. Joprojām manī iekšā sēž tāds mazs velniņš. Man vienmēr gribas kaut ko organizēt, kādu iedrošināt darīt ko jaunu un noticēt sev, bet visbiežāk - svētkos sarūpēt negaidītus pārsteigumus.
   Muzejā nokļuvu pavisam nejauši. Man piedāvāja strādāt kā muzeja izstāžu un masu pasākumu organizatorei. Bet mazā muzejā jau nav tik daudz darbinieku, lai nodarbotos tikai ar to vien. Paralēli pamazām sāku palīdzēt fondu glabātājai Mārai Stabrovskai. Kā jau minēju, sākumā bija ekspedīcija Ukru pagastā, un katrai iegūtai vienībai nācās veidot aprakstus, sastādīt aktus, veikt ierakstus inventāra grāmatās. Tolaik jau visu rakstījām ar roku, un tas bija ļoti darbietilpīgi. Mans pirmais lielākais darbs, kā atceros, bija muzeja bibliotēkas grāmatu ierakstīšana inventāra grāmatā.
   Kad pārcēlāmies uz pašreizējām telpām, Māra aizgāja no muzeja un no Dobeles, un es paliku viņas vietā. Darbs muzeja krājumā prasa lielu atbildību, pacietību un precizitāti.

   – Dobeles muzejs 80. gadu beigās bija Zemdegas veidotā Atbrīvošanas pieminekļa atjaunošanas iniciators un ģenerators, un gluži saprotami, ka arī tu iesaistījies šajās aktivitātēs.
   
– Jā, pieminekļa atjaunošanas idejas nesēja toreiz bija Latvijas Kultūras fonda Dobeles kopa, kura savu darbību uzsāka muzejā. 1988. gada 15. augustā, atsaucoties uz toreizējās pieminekļu aizsardzības inspektores Guntas Meļķes aicinājumu vietējā laikrakstā, muzejā sapulcējās pieminekļa atjaunošanā ieinteresēti cilvēki. Tad arī tika nolemts par pieminekļa grupas izveidošanu un ziedojumu vākšanu piemineklim.
   Tā arī mēs visi satikāmies, un katram grupas dalībniekam bija savi darbi un pienākumi. Es biju jaunākā, un kādam, kā es toreiz teicu, bija arī jāpaliek uz vietas muzejā. Tad jau vēl nebija arī mobilo telefonu. Muzejā bija stacionārais telefons, un es biju vienmēr pie tā.
   Manā pārziņā bija iedzīvotāju un uzņēmumu naudas ziedojumi pieminekļa atjaunošanai. Tas viss man bija jāapkopo. Vēl tagad muzejā ir saglabājusies klade ar ziedojumu pierakstiem. Pārskatus par ziedojumiem publicējām avīzē. Biju arī protokoliste daudzās sanāksmēs, kurās tika diskutēts un spriests par pieminekli, tāpēc klāt nāca arī lielā papīru rakstīšana. Pieminekļa atjaunošana ir spilgts un neaizmirstams notikums manā dzīvē.

   – Tolaik tika dzirdēti arī draudi gan no armijnieku, gan vienīgās partijas komitejas, gan kara veterānu puses. Nebija drusku bail?
   
– Jā, esmu par to bieži domājusi. Nē, tad nebija bail. Mēs darbojāmies aizrautīgi un ar pārliecību. Kad kultūras namā notika viena no pirmajām diskusijām par pieminekļa atjaunošanu, partijas komitejas darbiniece mums brīdinoši kratīja pirkstu - meitenes, apdomājiet, ko jūs darāt! Aizgājām atpakaļ uz muzeju, apdomājām arī un sapratām - ir jādara!
   Mazliet dīvaini gan bija pēc tam, kad sāku pārdomāt, kā tas notika. Visādi jau varēja būt, jo mums taču turpat pilsētā atradās arī armijas daļa. Taču mums bija pārliecība, piemineklim ir jābūt. Tagad, ikreiz esot pie pieminekļa, ir prieks, gandarījums un lepnums, jo zinu, ka daļiņa no manis un no visiem mūsu grupas dalībniekiem tur arī ir ielikta.

   – Jau pērn muzejs sāka strādāt pie grāmatas par Atbrīvošanas pieminekļa vēsturi veidošanas. Cik tālu ir tikts?

   – Grāmata tiek veidota kā pieminekļa hronika un stāsti. Idejas pamatā ir jau reiz izdotā brošūra par pieminekļa vēsturi. Tā būs papildināta ar tekstu, vizuāliem attēliem un atmiņu stāstiem.
   Šobrīd tiek veidota arī 30 minūšu filma par to, kāpēc 21. septembrī ar ziediem dodamies pie pieminekļa un kopīgi veidojam ziedu paklāju, kā piemineklis ir tapis un kāpēc tas ir mūsu brīvības simbols.

   – Kāda ir tava dzīve ārpus muzeja?
   
– Es esmu dzimusi un augusi Dobelē, un par to varu tikai pateikties savai vecmammai un vectēvam, kuri 1928. gadā pilsētā iegādājās zemes platību, uz kuras tagad dzīvo jau sestā paaudze. 1930. gadā te ir bijusi neliela koka dzīvojamā māja, bet 1933. gadā ir uzcelta saimniecības ēka, kas joprojām ir manā pagalmā, vēlāk – arī māja, kurā dzīvojam pašlaik.
   Kad tika atsavināti lielie īpašumi, uz vecvecāku zemes tika uzceltas trīs dzīvojamās mājas, bet man ir ļoti burvīgi, sirsnīgi kaimiņi. Tā kā mums blakus ir Lazdu iela, sevi saucam par Lazdu ielas republiku.
   Savu no darba pāri palikušo enerģiju izlieku dārzā, kurā ir daudz ziedu un košumkrūmu. Ziedus man patīk saņemt pašai un dāvināt tos arī citiem. Pašlaik ir burvīgais hortenziju ziedēšanas laiks.
   Mīļākais gadalaiks ir pavasaris, jo tad viss mostas un plaukst, un man gribas redzēt, kas pēc ziemas dārzā no zemes lien ārā, kas ir izdzīvojis. Pavasaros man ar līkumu ir jāiet garām puķu veikaliem un tirgum, lai tikai kaut ko jaunu nenopirktu. Patīk eksperimentēt, ko jaunu iesēt vai pašai apsakņot. Citi saka, ka man esot zaļie īkšķīši, neesmu gan pati pamanījusi…
   Mani mīļie ir manas meitas ģimene, ar kuru dzīvoju kopā. Šobrīd lielākoties brīvais laiks aiziet kopā ar maniem mazdēliņiem Kristapu un Kasparu. Tautasdziesmu dziedāšana, pasaku lasīšana, visa jaunā izzināšana ir katru dienu.
   Arī mans vectēvs Miķelis Krams bija Dobelē aktīvs kultūras cilvēks, spēlēja ansamblī mandolīnu. Es arī esmu dziedājusi Māras Rozentāles vadītajā korī «Viesturzeme», un tagad, kā redzams, viss atgriežas pie mazbērniem. Tas laikam ir tāds kā aplis.

Lasīt vairāk

«Esmu savas skolas patriote»

19.07.2022 Sarmīte Rone Autores foto Karīna Zandersone.

2022. gada 19. jūlijā 5. lappuse

   Jaunā mācību gada sākumā KARĪNA ZANDERSONE varēs atzīmēt 30. gadskārtu, kopš par savu darba vietu sauc Dobeles Mūzikas skolu. 25 gadi no šīs trīsdesmitgades aizvadīti ne tikai kā mūzikas pedagoģei, bet arī direktora vietniecei izglītības jomā. Bet tagad darbs turpināsies jaunā statusā – nu jau kā Dobeles Mūzikas skolas direktorei. Par šīm pārmaiņām, skolas izaugsmi un iecerēm – šajā sarunā.

Mācoties Jelgavas mūzikas vidusskolā, aizvietoju tur skolo­tāju, biju arī dziedāšanas skolotā­ja Garozā, bet Dobelē man ir pir­mā patstāvīgā un vienīgā darba vieta, - stāsta Karīna Zandersone.

«Būšu dziedāšanas skolotāja»

Kā izvēlējāties mūzikas ceļu? Vai, kā tas nereti mēdz notikt, tā bija vecāku izvēle piespiedu kārtā?

Nē, vecāki mani nepie­spieda. Biju iestājusies mūzikas skolā, bet pēc gada to pametu - iemeslu neatceros. Toreiz laikam bija tā, ka daudzi bērni tika sūtīti mūzikas skolā. Esmu dzimusi un augusi auceniece. Vasarā mēs, bērni, bijām uztaisījuši sētas koncertiņu, es dziedāju dziesmi­ņu, un mūzikas skolas direktore Irina Hutornaja bija mammai tei­kusi: «Tu tak ved to meiteni uz mūzikas skolu, viņa labi dzied!» Tā vasara man bija darba pilna: bija jāapgūst 1. klases klavieru programma, jo es jau biju «ga­dos» – skolas otrā vai trešā kla­se, kas priekš mūzikas skolas ir daudz. Visu vasaru cītīgi mācījos, lai iestātos mūzikas skolas otrajā klavieru klasē. Tā sākās mans ceļš mūzikā. Atceros: skolā sestajā vai septītajā klasē, kad bija jāraksta, par ko gribu kļūt, es jau tad rak­stīju – solfedžo vai dziedāšanas skolotāja. Man ļoti patika solfe­džo un skolotāja Selga Zariņa. Tā ka laikam tas jau bija «ierakstīts». Klavieru nodaļu beidzu pie skolo­tājas Allas Beļickas.

Kā nonācāt Dobelē?

Ieprecējos. Braucu līdzi kursa biedrenei uz Dobeli dziedāt kamerkorī «Latva», tur iepazinos ar savu nākamo vīru Ivaru. Mūzi­kas skolā sāku kā solfedžo skolo­tāja un kora klases pedagoģe, jo Jelgavas Mūzikas vidusskolā bei­dzu kordiriģēšanas nodaļu.

Cik lielā mērā tas, ka esat saistīta ar muzikālo Zanderso­nu dzimtu, ietekmē jūsu dzīvi un darbošanos mūzikā?

Nezinu, vai tas būtu kaut kā ietekmējis. Bet, protams, fakts, ka līdz ar to daudzi mūzikas no­tikumi ir vairāk saistīti ar manu ikdienu, ir nenoliedzams. Tā ir sadarbība ar koriem, ar Dobe­les pūtēju orķestri, jo mans vīrs tajā spēlē, tie ir koncerti, dažādi kopprojekti, kopā dziedam korī. Vienkārši – kopējas intereses.

Mīlestības darbs

– Jūs joprojām vadāt Do­beles Mūzikas skolas zēnu kori un ansambli. Ko šis darbs prasa no jums, ņemot vērā, ka ilgus gadus ir veikti un jāturpina arī administratīvie pienākumi?

– Zēnu koris - tas ir mans mīlestības darbs. Divas reizes nedēļā gaidu šīs nodarbības un tikšanās ar puikām. Tas ir tāds enerģijas lādiņš un stimuls dar­bam! Priecājos, ka ar katru kora nodarbību viņu balsis paliek ska­nīgākas un tā muzikālā attīstība notiek tik strauji. Daudzus ga­dus kora klasē mācīju visu – solo dziedāšanu, ansambli un kori. Bija grūti, jo varēju strādāt iero­bežotu stundu skaitu – tikai sep­tiņas pedagoģiskās stundas, bet darbu darīju pilnā apjomā. Tagad esam divas skolotājas, un es varu strādāt pārsvarā ar kori un an­sambli. Protams, tas prasa daudz vairāk laika, nekā ir ierakstīts šajās stundās. Bet tā tas ir dau­dziem kolēģiem, kuri vada kādu muzikālu kolektīvu, - jādomā par koncerta tērpiem, nošu materiā­liem, koncertēšanu, bērnu «sa­vākšanu» un uzpasēšanu, arī par to, lai viņiem būtu interesanti, tātad – ir jābūt gan pedagogam, gan mammai, radošai un pacie­tīgai. Ak, jā - paralēli darbam vēl mācījos augstskolā un maģis­trantūrā!

Zēnu kori vadu kopš 2010. gada. Pirms tam kori vadīja Ilze Paura, bet es biju kormeistare. Kad Ilze mainīja dzīvesvietu, pa­liku šī kora diriģente - viena pati. Zēnu koris tobrīd bija zenītā: konkursu uzvarētājs, guvis atzīs­tamus panākumus. Nebiju pārlie­cināta, vai es to varēšu turpināt. Izrādījās, ka es to varu!

Kas jādara, tas jādara

– Ilgāku laiku jums ir nā­cies aizvietot iestādes vadī­tājus, iejusties šajā amatā, tiklīdz nav direktora. Ļaužu sarunās nereti šādus aizvie­totājus mēdz dēvēt par «notes puļķiem». Tas netiek domāts nievājoši, un tomēr – šāda loma nav īpaši komfortabla. Ko tā ir devusi, varbūt iemācī­jusi?

– Visdrīzāk, tā ir mana rak­stura vājā puse. (Aizdomājas.) Varbūt, ka es neapzinos, ko es spēju. Varbūt liktenis vai notiku­mi ir mani ielikuši būt tajā vie­tā... Vienkārši: kas ir jādara, tas jādara. Pat neesmu par to domā­jusi, kāpēc. Vienkārši tajā brīdī tu to dari, un viss. Par šo amatu (direktores – aut.) man bija grūti izlemt, vai iesniegt dokumentus konkursam. Lai gan šie pienāku­mi zināmi, esmu 25 gadus bijusi klāt visos skolas darbības pro­cesos, pusgadu pildīju direktora pienākumus, tādēļ apzinos, ka tā būs pavisam cita atbildība, ko uzliek šis amats. Protams, apkār­tējie un kolēģi pārliecināja: lie­cies mierā, Karīna, protams, tu to varēsi! Centīšos attaisnot liktās cerības un strādāšu.

Lielākais trumpis

– Jūs jau pieminējāt kolē­ģus. Kādas pašai ir izjūtas: cik stipra, vienota ir jūsu skolas komanda? Cik spēcīgs ir at­balsts jums kā vadītājai?

– Es domāju, ka kolēģi un es­tētiskā skolas vide ir mūsu lielā­kais trumpis. Mēs esam kopā trīs­desmit gadus, kolektīva sastāvs ir tikpat kā nemainīgs visu šo laiku. Katrs zinām cits cita rak­stura nianses. Kolēģu profesio­nalitāte, tas, ka viņi zina, kas un kā jādara, prot to darīt, ir pamats man viņiem pilnībā uzticēties. Tas ir praksē pārbaudīts lielais pluss – kolēģu profesionalitāte un savstarpēja uzticēšanās, iein­teresētība un iesaistīšanās mūsu lielajos projektos un skolas attīs­tības procesā. Arī tas, ka visi šie skolotāji gadu desmitiem ir bijuši uzticīgi mūsu skolai, ir mūsu pa­nākumu un sasniegumu atslēga.

– Kolektīvā šobrīd ir 22 pe­dagogi. Vai viegli viņus vadīt?

– Domāju, ka jā. Kolēģi ir at­bildīgi, profesionāli un radoši.

– Tomēr, trīsdesmit gadus pazīstot citam citu, mēs labi zinām katra «utis» un «tarakā­nus». Vai tas netraucē ikdienas darbā?

– Tas palīdz laikus nogludi­nāt iespējamās situācijas. Esmu ielāgojusi, kāda pieeja kuram būtu labākā, lai panāktu pozitīvu rezultātu. Jā, protams, arī kolēģi zina prasības, ko es no viņiem sa­gaidu. Es neprasu neko ārkārtēju un tajā pašā laikā saprotu viņu radošās vēlmes. Mēs viens otru pazīstam. Es vismaz tā domāju. (Smejas.)

– Jūsu pirmā direktore bija Irina Hutornaja. Pirmā direk­tore, kuras vadībā strādājāt, bija Māra Ģirne – Rozentāle. Ir bijuši citi direktori, kurus nācies aizvietot, pildot viņu darbu. Vai esat no šiem vadī­tājiem mācījusies, kā veicami direktora pienākumi, vai gūta cita noderīga pieredze?

– Visilgāko laiku strādāju kopā ar Māru Ģirni – Rozentāli, līdz viņas aiziešanai mūžībā. Jā­saka, kā ir: daudzas lietas apguvu un pielietoju ikdienas darbā, pie­mēram, atbildību pret skolas do­kumentāciju, skolas vēstures uz­turēšanu un mīlestību pret mūsu skolu. Bet ir lietas, ko zinu, ka ne­kad tā nedarīšu. Arī tā ir mācība.

Lai ir prieks muzicēt

– Pateicoties labam ko­mandas darbam, pedagogiem un talantīgiem audzēkņiem, daudz kas Mūzikas skolā ir sasniegts, tostarp kora panā­kumi, koncertzāle «Zinta». Bet noteikti ir vēl kas, ko jums kā nu jau direktorei gribētos īste­not?

– Pandēmijas laiks (skolā pēc rekonstrukcijas atgriezāmies līdz ar tā sākumu) daudz ko apturēja. Bija mirkļi, kad ikdiena noritēja vienā «mutulī»: pasākumi, kon­certi gan klasēs, gan zālē. Jāsa­ka – tas ir vāveres ritenis, jo nu skola ir apvienota ar koncertzāli. Tātad – gan mācību darbs, gan koncertdarbība «Zintā». Tas no­tiek gan darba laikā, gan ārpus tā - sestdienās un svētdienās,

Ko man gribētos? Vairāk ie­saistīt bērnus kolektīvajā muzi­cēšanā – korī, orķestros un an­sambļos, lai nākotnē tie gribētu darboties Dobeles pašdarbības kolektīvos vai turpinātu to darīt profesionāli. Mūzikas skolā dar­bojas akordeonistu ansamblis, klarnetistu, flautistu, saksofonis­tu,čellistu ansambļi, zēnu koris. Ir izveidots stīgu orķestris. Tas ir tik burvīgi! Bērnu muzicēšana spēj piepildīt pilnu koncertzāli ar klausītājiem! Tie ir tie gandarīju­ma mirkļi, kad audzēkņi var kopā muzicēt. Un būtiskākā lieta – lai bērniem patiktu ar mūziku no­darboties. Mūsu klases ir aprīko­tas ar digitālajām tāfelēm, mums ir brīnišķīga akustiskā koncert­zāle, jauni instrumenti un plašas telpas. Varētu vēl vēlēties vairāk bezmaksas izglītojošo koncertu ar Latvijas labākajiem izpildītāj-māksliniekiem mūsu audzēk­ņiem tepat uz vietas Dobelē, jo ne visi var atļauties tos klausīties Rīgā. Šajā ziņā savulaik nepār­spējama bija mūsu Māra (Māra Ģirne – Rozentāle - aut.), kura organizēja šādus jauno talantīgo mākslinieku koncertus. Gribētos, lai arī tagad mūsu bērniem būtu šāda iespēja. Mums taču tagad ir «Zinta», kur gribētos koncertus ne tikai Dobeles un apkārtnes pieaugušo publikai, bet arī bēr­niem.

Pēc grīdas krāsas nesmaržo. Bet noskaņa būs

– Nav aiz kalniem jaunais mācību gads. Vai Mūzikas sko­la tam būs gatava?

– Kad bija vecā skola, man jaunais mācību gads vienmēr saistījās ar krāsu un laku smar­žām. Tagad mums skola ir pilnīgi jauna, svaiga, nekas nav jāpār­krāso vai jālako. Un tomēr no­skaņa būs: jaunie audzēkņi ir uz­ņemti un vēl turpināsim uzņemt, ja kāds vēlāk attapsies. Gribam papildināt metālpūšamo instru­mentu nodaļu, lai orķestrim būtu nākotne. Bet kopumā viss notiek, augustā pedagoģiskajā sēdē pre­cizēsim pasākumus pa kalendāra datumiem. Pirmais, par ko runā­sim, - kāds mums būs 1. septem­bris, lai bērniem un vecākiem būtu interesanti - visiem svētku sajūta. Tradicionāli būs audzēk­ņu priekšnesumi, lai jaunajiem ir piemērs un stimuls mācīties.

– Un pati personīgi?

– Mazliet satraukums ir, kā jau katru gadu – par pirmās sko­las dienas norisi, par darbu plā­nošanu, stundu saraksta kārtoša­nu. Bet, kad skolā skanēs bērnu balsis, tad jau viss ies savu gaitu. Sadzīvē, domāju, viss ritēs, kā ie­rasts. Bet prātā jāaprod ar domu: ir nolikta augstāka «latiņa». Jā, tā ir atbildība.

– Ko vēl gribētos piebilst?

– Lai mums izdodas iecerē­tais! Lai ir tikpat atbalstoši un radoši kolēģi kā līdz šim, pilna skola ar bērniem, koncertzāle – ar klausītājiem. Esmu savas sko­las patriote, tāpēc ticu un ceru, ka mums kopā viss izdosies!

– Pie tā tad arī paliekam. Paldies par sarunu!

 

Lasīt vairāk

Klau, kā skan akordeons!

07.07.2022 Anita Banziņa Foto no Gitas Āboliņas personīgā arhīva

   Gitu Āboliņu, Dobeles Mūzikas skolas pedagoģi, dažkārt dēvē par Dobeles galveno akordeonisti. Un taisnība vien ir - gan daudzi jaunie akordeonisti izaudzināti, gan pati bieži uz skatuves muzicējusi, gan akordeonistu festivālus organizējusi. Intervijai Gita piekrīt ar piebildi, ka to dara, lai visiem pateiktu, cik lielisks instruments ir akordeons.

   – Akordeons ir patiešām uni­kāls instruments, uz kura var at­skaņot gan saturā, gan noskaņās, gan spēles tehnikā daudzveidīgu mūziku – sākot no senās, no kla­siskās mūzikas līdz pat džezam un mūsdienu mūzikai. Nu, pro­tams, arī tautas mūziku! Akor­deona vēsture gan nav tik sena, tas Eiropā ienāca tikai 19. gad­simta beigās. Sākumā par to teica – skaļš mūzikas instruments, tālu sadzirdams, to var spēlēt kafejnī­cās, laukā, visur. Bet, pamazām pilnveidojoties gan instrumen­tam, gan repertuāram, akordeons nonāca arī līdz koncertskatuvei.
   Es teiktu – sirsnīgs instru­ments. Mūsdienās daudzi kom­ponisti tāpēc raksta tieši akor­deonam.

   – Man vienmēr ir šķitis, ka, salīdzinot, piemēram, ar klavierēm, akordeons ir arī daudzkrāsaināks, tāds īsti su­līgs instruments...
   – Katram instrumentam ir atšķirīga skaņas rašanās, tas arī nosaka to, kā tas skan. To­mēr galvenais, lai labi skanētu, ir spēlētāja meistarība un spēja skanējumam klāt pielikt savas emocijas. Spēlējot akordeonu, skaņa veidojas sajūtu un emociju kontrolētu kustību rezultātā. Tas jāsaliek kopā ar spēles tehnikas prasmēm. Un, ja bērns mūzikas skolā iemācās to darīt, viņš pats to no sirds var izbaudīt.

– No savas pieredzes varu teikt, ka sākumā jau tā gribē­šana spēlēt ir liela, bet ne visi spēj aiziet līdz galam.
   – Jā, ar to ir jārēķinās. Paiet kāds laiks, un padsmitnieku ga­dos muzicēšanas iedvesma tiek nomainīta ar citām lietām, kas kļuvušas aktuālākas. Tas neno­tiek bieži, bet ir audzēkņi, kas pa­met mūzikas skolu.
   Bērni uz mūzikas skolu vis­biežāk atnāk kopā ar vecākiem. Dažreiz instrumentu paši ir izvē­lējušies vai klasesbiedri ieteikuši, savureiz mēs, skolotāji, palīdzam. Bet ar akordeonu diezgan dau­dzās ģimenēs atrodas arī kāda saistība – mājās bieži glabājas instruments, ko spēlējis vectēvs, varbūt kāds no vecākiem gribējis mācīties.
   Tomēr visbiežāk bērnus pie mums atved vecāku vēlme attīstīt sava bērna spējas.
   Ar katru bērnu jāstrādā indi­viduāli, katram jāsameklē piemē­rota programma. Ir tā, ka bērns baidās, ka viņam nesanāks. Tad skolotājam jāmēģina viņu iedro­šināt. Sākam pamazām, lēnītēm. Apgūstam notis, mācāmies pa­reizi sēdēt, taustiņus sameklēt. Dažkārt arī pašai jāuzraksta ma­zajiem piemēroti skaņdarbiņi par viņiem tuvām lietām. Skatāmies pa logu - tūlīt būs upes dziesma. Tad varbūt sekos pīlītes dzies­ma. Tā viņš pamazām iesaistās. Ir jāspēlējas kopā ar bērnu. Ir nepieciešama atraktivitāte mācī­bu procesā. Man patīk arī pašai spēlēt akordeonu audzēkņiem: paklausies, cik skaisti skan! Vai tu arī gribētu tā spēlēt?
   Mūzikas skola bērniem au­dzina pacietību un izturību, māca nebaidīties uzstāties pub­likas priekšā, attīsta domāšanu, koordinācijas spējas. Tās ir lietas, kas būs noderīgas visai dzīvei. Satraukumu, spēlējot publikai, atsver gandarījums un prieks par izdevušos priekšnesumu. Man gribas, lai audzēkņi un viņu ve­cāki var lepoties ar iespēju būt mūzikas pasaulē! Galvenais, lai pietiek pacietības gan bērniem, gan vecākiem. Un nav jau svarī­gi, vai bērns vēlāk būs vai nebūs mūziķis. Ir būtiski nonākt šajā mūzikas vidē, kas ir pavisam cita pasaule. Tā paver ceļu emocijām.
   Audzēkņi regulāri pieda­lās mācību koncertos, pasāku­mos pilsētā un novadā, dodas uz draudzības koncertiem citās mū­zikas skolās. Talantīga audzēkņa un pedagoga nopietns kopīgais darbs nereti kādu aizved uz kon­kursiem – tā ir mūzikas skolas darba ierasta sastāvdaļa.
   Daudzi audzēkņi izvēlas do­ties tālāk pa mūziķa ceļu. Pēc mūsu skolas beigšanas absolven­ti var turpināt mācības kādā no mūzikas vidusskolām, pēc tam – augstskolā. Arī izvēloties kādu citu profesiju, bieži vien rodas kāda vajadzība pēc mūzikas skolā iegūtajām zināšanām.

   – Kā tu pati sāki spēlēt akordeonu?
   – Mana dzīve ar akordeonu ir saistīta kopš desmit gadu vecu­ma, kad saņēmu vecāku Jaunga­da dāvanu – nelielu akordeonu. Sāku kaut ko spēlēt, un beidzās ar to, ka vecāki aizveda mani uz Jelgavas bērnu mūzikas skolu. To pabeidzu, pēc tam - arī Jel­gavas Mūzikas vidusskolu. Bija dažādi koncerti, konkursi Latvijā, Lietuvā, Igaunijā gan solo, gan ansamblī, gan arī akordeonistu orķestrī. Tā bija ļoti vērtīga pie­redze, un par to liela pateicība manam skolotājam Valdim Mie­zītim.
   Tad studēju Lietuvas Valsts konservatorijā Viļņā, kur jau mācījās vairāki Latvijas akordeo­nisti, jo Latvijas konservatorijā akordeona spēles programma ne­tika piedāvāta. Nācās gan izturēt nopietnu konkursu, gan arī iegūt Kultūras ministrijas atļauju.
   Mācījos neklātienē, uz Viļņu braucu ar nakts vilcienu. Vienā rokā čemodāns, otrā – smagais akordeons. Visu janvāri un visu jūniju bija garās sesijas, tad vēl īsāka – martā. Janvārī un jūnijā bija jāsaga­tavo arī no­pietna solo programma. B ē r n i e m , kad tie saka, ka nespēs i e m ā c ī t i e s kādu garā­ku skaņdar­bu, parādu nošu grā­matu – lūk, arī 16 lapas var iemācī­ties. Slodze p a m a t ī g a , viegli ne­bija, bet ie­guvu spēles p i e r e d z i , d r a u g u s . Cilvēks taču ir ļoti elas­tīgs, prot pielāgoties, un akordeonisti ir īpaši izturīgi.

   – Vai tavā ģimenē ir arī citi mūziķi?
   – Vecākiem ar mūziku nebi­ja nekādas saistības. Dēls Māris gan ir pabeidzis mūzikas skolu. Viņš spēlē trompeti, patīk arī bungas. Pašlaik viņš ir ārzemēs, un muzicēšana diemžēl nenotiek.

   – Kā tu, jelgavniece, nokļu­vi Dobeles mūzikas skolā?
   – Pēc mūzikas vidusskolas beigšanas uz Dobeli mani uzai­cināja toreizējā skolas direktore Māra Ģirne - Rozentāle. Kopš tā laika esmu Dobelē. Sešus gadus vēl braukāju uz darbu no Jelga­vas, līdz sāku dzīvot Dobelē. Da­žus gadus paralēli strādāju arī Jelgavas mūzikas vidusskolā.

   – Diezgan bieži tevi ar akordeonu redz arī uz skatuves.
   – Man patīk spēlēt, man pa­tīk piedalīties, man patīk būt daļai no notikumiem. Gadu gai­tā ir nācies spēlēt dažādos no­tikumos un dažādos sastāvos: kopā ar manu bijušo audzēkni Ingu Atkačovu, manu audzēkņu ansambļa sastāvā, kopā ar pūtē­ju orķestri «Dobele». Ir spēlēts dažāda sastāva instrumentālās kapelās tautas deju kolektīviem, arī vietējā teātra izrādei, Sidnejas teātra viesizrādei Dobelē. Mu­zicēju pat vilcienā Rīga - Dobele ceriņsvētku laikā un vilcieniņā Tērvetes dabas parkā.
   Daudzu gadu garumā esmu bijusi koncertmeistare dažiem deju kolektīviem. Kopā ir pie­dzīvots daudz jauku brīžu gan mēģinājumos, gan koncertos un ārzemju izbraukumos. Mēģināju­mos spēlēju klavieres, braucienos mans uzdevums ir «dzīvā mūzi­ka», tātad – akordeons. Dažreiz vajadzīga deju mūzikas kapela, tad jāveido aranžējumi, jāorgani­zē mūziķi.
   Diezgan ilgu laiku notiek sa­darbība ar Dobeles vācu biedrības vokālo ansambli «Die Lustigen» – akordeona pavadījums dziesmām skan vāciskāk. Tagad biedrība ir uzaicināta tikties ar Vācijas vēstnieku Latvijā, un būs atkal jādzied un jāspēlē. Protams, uz­stājoties ir vēl uztraukums, bet tas pāriet, tiklīdz sāc spēlēt. Pie­redze ir liela, un nav jau arī vairs smagu solo programmu. Tas jau ir pagājis laiks.

   – Tev nav bijis ambīciju kļūt par akordeona «zvaigzni», tādu kā Ksenija Sidorova?
   – Nē, laikam nē. Katram cil­vēkam dzīve iekārtojas citādi. Tas ir arī atkarīgs, vai pedagogi un ģimene tevi bīda uz lielām ambī­cijām. Man ir sanācis pedagoģis­kais darbs.

   – Vai tava ambīcija varētu būt festivāls «Zemgales akor­deonists»?
   – Jā, var sacīt, ka Zemgales akordeonistu pulcināšana Dobe­lē ir mans skolas darba lolojums. Festivāls notiek kopš 1999. gada, un tajā piedalās Zemgales mūzi­kas skolu akordeona klases au­dzēkņi un pedagogi.
   Ik pa laikam mūzikas skolu pedagogi tiekas konkursos, se­mināros, un tomēr likās, ka tie­kamies pārāk reti. Nolēmām, ka jāsabrauc kopā biežāk. Un sanā­ca tā, ka pasākuma organizēšana bija jāuzņemas man. Tas lēnām pārtapa par akordeonistu festi­vālu, kas vienmēr notiek Dobelē.
   Festivāls prasa ļoti, ļoti lielu darbu. Bērniem jāiemāca kon­certa repertuārs, jāveido aranžē­jumi gan savam ansamblim, gan arī jāuzraksta partitūras lielajam orķestrim. Un tad visi daudzie organizatoriskie darbi, kopējais pasākuma redzējums... Tajā visā, protams, piedalās skolas admi­nistrācija, palīdz kolēģi. Festivāla koncertam katra skola veido savu programmu, bet noslēgumā visi kopā muzicē apvienotajā orķestrī – parasti ap 50 dalībniekiem. Tas ir foršākais brīdis, kad visi kopā esam uz skatuves. Skan vareni.
   Pēdējais festivāls notika 2020. gada pavasarī, dažas dienas pirms pandēmijas pasludināša­nas, un tas bija pirmais festivāls jaunajā koncertzālē «Zinta». Nu mums ir lieliska satikšanās vieta. Divi pandēmijas gadi, protams, šīs mūsu tikšanās ir apturējuši. Tomēr mēs ļoti gaidām, kad atkal varēsim tikties un muzicēt.
   Man gribas, lai maniem au­dzēkņiem būtu iespēja pielietot savu spēles prasmi, saņemt ap­lausus, būt piederīgiem. Gribas, lai arī viņiem būtu kas brīnišķīgs piedzīvots, ko atcerēties no sa­viem skolas laikiem.

   – Ja tu nebūtu mūzikas pe­dagoģe, kas tu vēl varētu būt?
   – Varbūt es varētu būt dizai­nere. Man ļoti patīk proporciju un krāsu sakarības. Gribas, lai ir skaisti. Dažreiz man arī iznāk uz­ņemties kādas telpas vai pasāku­ma vizuālā noformējuma veido­šanu. Arī skolā man dažkārt uztic sakārtot un noformēt telpas. Lie­kas, ka tas man padodas, un man tas ļoti patīk.
   Skolas laikā Jelgavā nodar­bojos arī ar vieglatlētiku, skrēju vidējās distances. Bija gan treniņ­nometnes, gan sacensības tepat Latvijā, Igaunijā, Moldovā un arī panākumi. Iespējams, būtu varē­jusi izvēlēties ar sportu saistītu profesiju. Bet man bija jāizšķiras - mūzika vai sports. Abus savienot nebija iespējams. Paliku mūzikā.

   – Kur tev rodas tā lielā enerģija?
   – Laikam tomēr mēs katrs piedzimstam jau ar sava lieluma spēku un varēšanu. Dažreiz in­tereses pēc palasu arī horosko­pus, vai patiešām ir tā, kā tajos rakstīts. Un izlasīju, ka tiem, kuri dzimuši 25. decembrī, no augšas ir dota liela enerģija. Tā kā tas nav mans nopelns, tā enerģija man vienkārši ir.
   Jā, čīkstētāja es neesmu. Rei­zēm vienkārši saku: «Kas jādara, tas jādara.» Tā jau arī ir – jādara, un viss!

Anita Banziņa Foto no Gitas Āboliņas personīgā arhīva

Lasīt vairāk

Vislabāk jūtos starp skaistām lietām

20.06.2022 Sarmīte Rone Foto no personīgā arhīva

   Esmu dabas bērns, - saka dobelniece, rokdarbniece, rotu meistare LĪGA BALTRUŠUNA. Un tas šķiet pašsaprotami, uzzinot, ka viņai dots ne tikai Līgas vārds, bet arī dieva vai likteņa iespēja piedzimt Vasaras saulgriežos – romantiskā laikā, kas piešķir cilvēkiem, kuriem dzīves sākuma pūrā ielikts radošums, fantāzija, spēja ieraudzīt skaisto, vienreizējo visvienkāršākajās lietās sev apkārt, īpašus talantus un rakstura iezīmes, kas ne tikai veido pašu ikdienas ritumu, bet rada prieku un sniedz pozitīvu lādiņu apkārtējiem. Par to – «Zemgales» saruna neilgi pirms Līgo svētkiem.

Ar maizi nebaro, bet ļauj darboties!

Vasaras saulgriežu laiks īpaši saistās ar romantiku, ra­došumu, vēlmi saposties, iz­baudīt skaistumu. Šajā laikā dzimušajiem noteikti ir kaut daļa šādu raksturzīmju. Vai tās attiecināmas arī uz tevi?

Noteikti. Man dzīvē ir biju­šas trīs labas skolotājas. Es esmu mājas bērns: negāju bērnudārzā. Visu laiku trinos gar savu omi, un viņai nekad rokas nebija tuk­šas: vai nu zeķes adīja, vai citu ko darināja, bija rokdarbniece ar lielo burtu. Lielākos pamatus šajā jomā viņa man ielika. Savukārt skolas laikā man bija fantastiska darbmācības skolotāja Irisa Peši­ka. Trešā lielākā skolotāja man ir Baiba Pilāne, ar kuru satikos stu­dijā «Avots», laikā, ko varu saukt par savu krīzes periodu, kad šķi­ta, ka nekas nevedas, kā gribētos. Uzgāju internetā vietni musturs. lv, kur uzzināju, ka Dobelē ir tāds adītāju pulciņš, jaukas meitenes, ar kurām daudz laika esmu pava­dījusi kopā. Pie viņām no Rīgas brauca meistare Baiba Pilāne, un es jau kā sūklis «velku» visu iek­šā, kas man interesē. Pēc profesi­jas esmu adītāja, beidzu Rīgas 16. profesionāli tehnisko vidusskolu, pirms tam mācījos arī Naukšēnos. Un esmu vienīgā no kursa, kas strādāja savā amatā. Ar rokdar­biem man ir tā: ar maizi nebaro, bet ļauj padarboties! Ja neesmu vakarā kaut strīpiņu uzadījusi vai kaut ko paķimerējusies, nevaru aizmigt. Man patīk rokdarbi: iz­just faktūru, pašu procesu. Kat­ram savas vājības... (Smaida.)

Skolotāji var būt labu la­bie, bet, ja pats neesi uz tādām lietām tendēts, iemācīt ir gan­drīz neiespējami...

Man šāda darbošanās lai­kam ir gēnos. Vectēvs bija nam­daris, omei bija trīs radošas mā­sas, dzimtā ir augstas raudzes mūziķi, amatu meistari.

«Šito sērgu es nepārņemšu!»

– Kā nonāci līdz rotaslietu veidošanai?

– Viss sākās ar Baibu Pilāni, kura uz nodarbību atveda tambo­rētu čūsku. Pērlītes bija savērtas uz mohēras diega un satamborē­tas kopā. Nodomāju: nē, nē, šito sērgu gan es nepārņemšu! Man pietiek ar manu adīšanu, kur nu vēl pērlītes!... Pārnācu mājās, vienā brīdī tur tāds dīvains klu­sums, pēkšņi dzirdu (meitiņai bija nepilns gadiņš) – upss! Un kaut kas birst. Tās bija manas la­bas draudzenes, skolotājas un pa­domdevējas Dainas Reinfeldes no Venēcijas atvestās stikla krelles, kur katra krellīte bija ar šķautnī­ti salikta, un pašmācības ceļā to pareizi savērt atpakaļ bija nereā­li. Es tās pārtaisīju, un tā sākās mans pērlīšu stāsts. Pārtaisīju vienas, otras, trešās, sāku iegādā­ties pērlītes, knaiblītes, kniedītes un visu citu nepieciešamo. Ja citi iegulda naudu zelta stieņos, es – pērlītēs. (Smejas.) Cilvēki pama­nīja manas rotas, vēlējās tādas arī sev, un tā tas turpinās. Ja citiem patīk, viņi mani atrod. Un ir gan­darījums, ka novērtē. Jo man nav divu vienādu darbu. Līdzīgi – jā, bet vienādu nav. Varbūt arī tāpēc sievietes par tiem interesējas.

Kaklarota zied 220 ziediņiem

– Redzot tavu darināju­mu attēlus sociālajos tīklos, šķiet, nav tādu radošu lietu, ko tu neizmēģini, - ir krūzītes, rotas, adījumi – ar rokām, ar mašīnu... Tagad topā ir rotas no ceriņziediem. Parādījušās pērlīšu piespraudes «Pienene». Kas tevi rosina tik dažādām ie­cerēm, tematiem?

– Es neaužu, nefilcēju, ne­mezgloju, neknipelēju, arī ziepes netaisu... (Smejas.) Par iecerēm: es ļoti iespaidojos no dabas. Ja ilgāku laiku neesmu bijusi kaut vai ar suni līdz mežam, man tā pietrūkst. Esmu dabas bērns. Un, ja kaut kā aptrūkstas, es do­dos dabā. Nereti ielūkojos vietnē Pinterest, kas nu ir neizsmeļams ideju avots. Idejas reizēm atnāk, skatoties seriālus, klausoties mū­ziku. Ir arī vīzijas: gadījies pat tā, ka džemperi esmu nosapņoju­si - redzēju sevi tieši tādā. Man ir kolēģīte Sofija, kura savulaik mācījusies ādas apstrādes kursos, un mums ir kopīga ideja – padar­boties ar ādām. Viss ir sagata­vots, lai varētu sākt. Tas gan lai paliek pagaidām noslēpums, kas tiks darināts. Ja nu atkal gadās mājsēde, radoša nodarbinātība ir garantēta...

– Kāda ir bijusi trakākā ie­cere, ko izdevies īstenot?

– Dīvāna pārsegs no četrus gadus krātām džinsa biksēm: iz­griezti riņķīši un sašūti pečvords vitrāžas stilā. (Pečvords ir darinā­jums no gabaliņiem, skaidro Līga. Tas var tikt izmantots adīšanā, šū­šanā, cita veida rokdarbos. – S.R.). Pārsegs tapa kovida mājsēdes pe­riodā, pusotra mēneša laikā.

– Ir jauki, kad veikums sniedz gandarījumu pašai, bet noteik-ti ir svarīgi, ja to novērtē tavas fanes, interesentes, kuras nereti izsaka vēlmi greznoties tevis vei­dotajās rotās. Facebook lasāmas pozitīvas atsauksmes, komentāri par taviem darinājumiem. Kas ir tavu darbu vērtētāji?

– Tie ir sekotāji un pasūtītāji Instagram un Facebook. Pēdē­jais lielākais izaicinājums man bija novadīt savas meistarklases ar ceriņziedu rotām, jo gribē­jās parādīt citiem, kā ceriņzieds top. Tas ziediņš nav gatavs no­pirkts. Ir nopērkama polimērmā­la masa, kas ir plastilīnveida. To ar rokām sasilda mīkstu, iegūst nepieciešamo krāsas toni un ar instrumentiem – skalpeli, virpu – izveido katru ziediņu, tad to cep cepeškrāsnī, pēc tam to vēl no­lako, un tikai tad tas iegulst rotā. Katra puķīte ir ar rokām taisīta.

Meistarklasei es vēl īpaši katrai dalībniecei biju sagatavo­jusi arī ceriņu pieclapīti, ko ie­strādāt savā rotā. Attieksme bija viennozīmīgi pozitīva. Atnāca sievietes, kuras vēlējās kaut ko darīt un mācīties, un, šķiet, no nodarbībām aizgāja apmierinā­tas un pacilātas. Viena dalībniece savu darināto rotu aizveda dāva­nā Tallinas Ziedu festivāla rīko­tājai. Starp citu, mani darinājumi ir aizceļojuši arī uz ārzemēm – Ameriku, Norvēģiju – kā oriģinā­las dāvanas.

– Cik ilgu laiku prasa tādas ceriņziedu kaklarotas izgata­vošana?

– Par vienu ziediņu nepa­teikšu, bet vienā vakarā, darbo­joties no aptuveni deviņiem līdz divpadsmitiem, kas ir mans rado­šais laiks, var uztaisīt piecdesmit ziediņus. Savukārt vienā kaklaro­tā minimālais ceriņziedu skaits ir 220. Kopumā rotas izveidošanai vajag nedēļu, jo tā vēl jāsašuj kopā ar pērlīti katrā ziediņā. Ga­tavu materiālu, izņemot adatu un diegu, te nav.

Mani pirmie ceriņziedi tapa jau mājsēdes laikā. Paguvu vēl aizbraukt uz vienu meistarkla­si Rīgā. Ir lietas, ko var mācīties Youtube, bet ir tādas, kurām jā­iziet cauri ar kārtīgu meistaru, lai pēc tam jau vari pats savas prasmes pilnvei­dot. Aizbraucu uz DEKO PASAULI, kur strādā fan­tastiskas meite­nes. Tur izgāju meistarklasi, kur apguvu, kā parei­zi taisīt krūzītes ar polimērmāla dekoriem. Vie­na no meistarēm gatavoja dāvanu Ceriņkāzām – ce­riņziedus uz glā­zēm. Man uzreiz galvā – ceriņzie­di! Kāpēc ne kak­larotā? Sapirku materiālu, krāsniņa man jau ir, uztaisīju pirmos ziediņus, un div­padsmitos naktī gatavo kaklarotu ieliku Facebook. Tajā pašā stundā divas dāmas vietnē sāka sacen­sties, kura pirmā tādu dabūs! Pat lūpa tika uzmesta...

Bet paši pirmie kritizētāji ir dēls un meita, kuri uzreiz novēr­tē, kas ir kas. Un mana mamma un ģimene ir vislielākais atbalsts visos manos darbos.

– Arī tavi bērni solās būt tikpat radoši?

– Dēls Ēriks ir izvēlējies būt stila mēbeļu dizainers, šogad beigs Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu, tagad gatavo diplom­darbu – Aizsardzības ministrijas sabiedriskā centra kapelas ie­kārtu, ar visiem kokgriezumiem. Viņš no gada vecuma ir filigrāni darbojies ar īstiem āmuriem un nekad pa pirkstiem nav trāpījis. Ēriks ir dzimis ar instrumentiem rokās, ar plastmasas āmurīti vai zāģīšiem nav aizrāvies.

Diāna šogad beidz 9. klasi un vēl īsti nezina, ko grib. Tomēr vi­ņas istabas dizains ir pašas izdo­māts. Meitai šobrīd ir svarīga krā­su saskaņošana, interjers, kurā nedrīkst būt nekas lieks. Iespē­jams, viņa būs stiliste dizainere.

«Putas pa gaisu!»

– Tāda knibināšanās neap­nīk? Tas taču ir arī fiziski grūti rokām, pirkstiem...

– Nē, fiziski grūti tas nav. Tas nozīmē audzināt pacietību.

– Tad jau esi ļoti pacietīgs cilvēks?

– Kādreiz nebiju. Man omīte bija arī šuvēja, vienmēr pa ro­kai bija šujmašīna, piegrieztnes, lai arī es iemācītos šūt. Nošu­vu šķību vīli, ome lika ārdīt ārā. Es – nē! Putas pa gaisu! Tas nav man! Man vajag ātri un tūlīt, un lai viss gatavs! Tagad, pārcilājot savu rotu kasti, atrodu pirmos darbus, ko kauns rādīt citiem, bet tie kastē «aizsēdējušies», un tos bez žēlastības likvidēju – izjaucu, pērlītes sašķiroju, un tās noderēs atkal jaunai, trakai idejai.

Nozīme ir mīļumā

– Kāda iecere atkal jau ir padomā?

– Par ādas apstrādi jau minē­ju. Bet vairāk par to pagaidām nē. 11. jūnijā varēja nodot Dobeles dzemdību nodaļas zīdainīšiem adītas zeķītes. Esmu dažus pā­rīšus noadījusi arī šim mērķim. Nozīme jau nav daudzumā, bet siltumā un mīļumā, ko šie ma­zulīši saņems. Šajā dienā arī tika turpināta šalles Latvijai adīšana Dobeles Amatu mājā.

– Kura ir tevis pašas mīļā­kā rota?

– Ļoti mīļa kaklarota man ir no krāsainiem maziem gliemež­vāciņiem, kas ir ideāla pie dažā­diem tērpiem vasarā. Un mans «Rozā sapnis» – pērlīšu kaklaro­ta, kuras nosaukuma skaidrojums zināms tikai man pašai, jo tajā ir iestrādāts mans dzīvesstāsts. Tolaik, kad tā tapa, ko līdzīgu ie­raudzīju Pinterest, ar nosaukumu «Migla». Tā sāku saviem darbiem dot nosaukumus. Manuprāt, no­saukums šādiem darinājumiem piešķir «rozīnīti», jo katram lie­lajam darbam ir savs stāsts. Es negribu vienkārši savērt uz stiep-les pērlītes, man tas vairs nav in­teresanti.

– Ko tu dari, kad nestrādā rokdarbus?

– Eju dabā, svaigā gaisā. Brī­nišķīgu iedvesmu nesen smēlos Ceriņu dārzā. Dobelnieki, tas ir jāizbauda vakarā, saulrietā: vardes kurkst, lakstīgalas pogo, pļautas zāles, ceriņu smarža... Tā ir burvība! Mājās atnācu kā aprei­busi... Un mums tepat netālu no Dobeles ir tāda miera oāzīte, kur, pastaigājoties pa ceļu, var sastapt stirnas, lapas, dzērves un gulbjus. Tas viss viss dod iedvesmu. Mans mīļākais gadalaiks, protams, ir vasara, saule, saule un vēlreiz saule.

– Tavs pagaidām nepiepil­dītais sapnis?

– Sava darbnīca ar savu zī­molu. Man ir savs darba galds, ko Ziemassvētku dāvanā īpaši man izgatavoja vīrs un dēls, taču gribas īstu darbnīcu. Ja es varē­tu ģimenes pienesumam veltīt tikai savu radošo darbošanos, es nestrādātu nevienā algotā darbā. Nē, darbs RDA man arī ļoti patīk. Pēc trīs gadu pārtraukuma at­griežoties veikalā, es pirms tam nekad nebiju domājusi, ka tas man būs tik tuvs un ka cilvēki būs pamanījuši, ka manis veikalā nav. Tad arī sapratu, ka mana vieta ir tur. Nu, vajadzēja mazliet «padul­loties». Arī šīs pārmaiņas deva ļoti labu dzīves pieredzi un saprat­ni, kur ir mana īstā vieta. Kā zivs ūdenī jūtos starp labām, skaistām lietām un daru darbu, kas nebūt nav viegls, bet man patīk.

Lasīt vairāk

Sapnis par Tērveti piepildījās

08.06.2022 Anita Banziņa Foto no privātā arhīva

Mums Līdzās

Gandrīz 20 gadus Ilonas Līdumas darbavieta bija Tērvetes tūrisma informācijas centrs. Šopavasar viņa atstāja tā vadītājas amatu, lai pilnībā nodotos savam izsapņotajam un izlolotajam Anneles dzīvnieku dārzam.

- Zinu, ka neesi iedzimtā tērvetniece. Kā tev izdevās kļūt par tādu kā Tērvetes zīmolu?

- Jā, esmu no Alūksnes puses. Kad biju maza, man ļoti patika Annas Brigaderes Anneles stāsti. Gar mūsu māju tecēja neliela upīte, un, tās krastā stāvēdama un uz tālo mežu skatīdamās, iztēlojos sevi kā Anneli. Tērvete, kur dzīvoja Annele, man tolaik likās tāla un skaista sapņu zeme. Un tad es patiešām nonācu Tērvetē. Ieprecējos un dzīvoju skaistā vietā. Tad atcerējos, ka jau bērnībā biju sapņojusi par šo pasaku zemi. Tā, lūk, sapņi mēdz piepildīties.

Biju studējusi lauksaimniecību, strādāju savā lauku saimniecībā, vēlāk ieguvu otru augstāko izglītību kā muitas eksperte. Un tad 2003. gadā Tērvetes attīstības biedrība, ķērusies pie tūrisma veicināšanas, izdomāja Tērvetes dabas parka telpās (toreiz vēl vecajā ēkā, kur šobrīd ir veikals «Elvi») atvērt tūrisma informācijas centru. Tas bija laiks, kad Latvijā tikai sāka veidoties tūrisma informācijas centri. Tā kā man bija samērā labas angļu valodas zināšanas, to vadīt uzaicināja mani. Nekādu aktivitāti tūrisma jomā izrādījusi nebiju, bet nepretojos un piekritu. Likās, ka būs interesanti.

- Un nebija vilšanās? Patiešām bija interesanti?

- Darbs bija ļoti aizraujošs. Pirmais pasākums bija Sprīdīša simtgades svinības. Nākamajā gadā jau tika rīkoti pirmie Zemgaļu svētki. Kā sākām ar Tērvetes koka pils saimnieku Normundu Jērumu tos organizēt, tā visus šos garos gadus esam neatlaidīgi to darījuši.

Pēc trim gadiem arī Tērvetes novada dome sāka nopietni domāt par tūrisma attīstību novadā, un mani pieņēma darbā kā tūrisma speciālisti. Strādājot pašvaldībā, daudzas manas idejas tika piepildītas un projekti īstenoti. Būtiskākais bija Eiropas izcilāko tūrisma galamērķu jeb EDEN projekts. 2009. gadā uzrakstīju pieteikumu projektam. Tā gada tēma bija «Dabas tūrisms», pieteicām Tērvetes dabas parku. Nebija daudz cerību uzvarēt, jo konkurence Eiropas mērogā ir ļoti liela, tāpēc gandrīz neticami bija, ka Tērvetes dabas parks tika atzīts par Eiropas izcilāko tūrisma galamērķi Latvijā. Un tad braucām uz Briseli saņemt balvu svinīgā ceremonijā, bija interesantas tikšanās ar tūrisma ļaudīm no visas Eiropas.

Eiropas projekti deva arī iespēju ļoti daudz ceļot, iepazīt pasauli un apgūt pieredzi. Un tad vēl ikgadējās starptautiskās tūrisma izstādes tepat Rīgā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā. Šajā laikā ir satikts un iepazīts tik daudz cilvēku !

Darbs tūrisma informācijas centrā jau ir darbs ar apmeklētājiem. Cilvēki te nāk un iet nepārtraukti. Viņi pirmoreiz ieradušies Tērvetē, ne viņi lāgā zina, kur iet un ko redzēt, ne arī – kur paēst. Nekad neesmu jutusies kā tāda oficiāla ierēdne, kas sēž pie galda, bet vienmēr iedomājusies sevi tā cilvēka vietā, kurš pirmoreiz atbrauc uz Tērveti. Viņam ir svarīgi, lai laipni un saprotami visu izstāsta un izrāda.

- Vienmēr esi bijusi arī sabiedriski rosīga.

- Jā, 2008. gadā nodibinājām jaunu biedrību «Tērvetes meža izglītības centrs», organizējām vides izglītības nometnes sava novada un citiem bērniem, piedalījāmies un arī paši realizējām Eiropas Savienības pārrobežu projektus, organizējām kultūras pasākumus dabas parkā.

Izdomāju, ka jāturpina pirms kāda laika iesāktā Bērnu operas svētku tradīcija Tērvetē. Svētkus sadarbībā ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudiju «Figaro» un tās vadītāju profesoru Viesturu Gaili organizēju vairākus gadus, un jāatzīst, ka tas ir skaistākais, ko esmu paveikusi. Skanēja operas «Lolitas brīnumputns», «Sprīdītis», «Ansītis un Grietiņa», «Eža kažociņš», un man bija sajūta, ka Dievs ar mani sarunājas. Vēl tagad cilvēki to atceras un jautā - kur palikuši šie svētki?

- Tu biji arī pirmā Tērvetes raganiņa.

- Raganu izdomājām gluži nejauši. Tika organizēta kārtējā bērnu nometne parkā, un, lai bērnus drusku pabaidītu, uztaisījām raganiņu. Tad nāca ideja, ka parkā vajag arī Raganas silu, un, ja ir tāds sils, kāpēc tajā nevarētu dzīvot īsta ragana? Un tā no darba brīvajā laikā - sestdienās un svētdienās - sāku strādāt par raganu. Tāds aktrises darbs. Ļauna viņa nedrīkstēja būt un mazos bērnus biedēt, bet viņu uzmanību gan vajadzēja noturēt ar dažādiem stāstiem un āķīgiem uzdevumiem. Viegli nebija visu dienu runāt un runāt, cienāt ar tēju...

- Taču tā nav bijusi vienīgā tava loma - biji arī Meža māte pasākumos un tūrisma gadatirgos, Saulgriežu rituālu vadītāja Pokaiņu mežā.

- Jā, ar Raganu iesāku, un tad jau viss aizgāja tālāk. Smuki saģērbties ir viens, bet ir vajadzīgs arī zināt, ko darīt un stāstīt. Ja esmu Meža māte, man jāprot pastāstīt ne tikai par Tērvetes tūrisma objektiem, bet arī par mežu un dabu. Vairākkārt mācījos dažādos vides gidu kursos. Ja dodos uz Pokaiņiem, tur vajadzīgas arī citas zināšanas.

Nācās apgūt, kā vadīt senos rituālus, kā attīstīt intuīciju, kā darboties ar stihijām. Mācījos pie cilvēkiem, kas nodarbojas ar ezotēriku, meklēju literatūru par senajiem baltiem, latvisko ticību, dabas cikliskumu. Un, ja mācās un mēģina, tas ar laiku arī padodas.

Man ļoti patika Pokaiņos. Tērvetes mežs ir dzīvespriecīgs kā bērns, savukārt Pokaiņu mežs ir kā noslēpumains, neizzināts cilvēks. Tas sasveicinās un atbild uz jautājumiem ar vēja, putnu, koku, gaismas un tumsas palīdzību. Šobrīd gan man ir sava vieta Tērvetē un mani dzīvnieki. Visi spēki un laiks tiek veltīts tiem.

- Dzīvas radībiņas - tā ir smaga atbildība. Kā nonāci līdz dzīvnieku dārzam?

- Nedaudz ezotēriski. Biju braucienā pa Latgali ar savu draugu Lietuvas šamani Petras Dabrišius. Nekas viņam tā īsti nebija pa prātam, bet, kad nonācām Aglonā pie bazilikas, viņš apklusa un tad teica: – te ir visstiprākā spēka vieta, kādā jebkad esmu bijis, un ne jau tāpēc, ka te ir baznīca. Te ir bijusi cilvēku pulcēšanās un spēka vieta jau aizvēsturiskos laikos. Tā mēs tur stāvējām, un es skatījos uz tuvējo Cirīša ezeru un pēkšņi iedomājos skaisto Anneles pļavu Tērvetes parkā un to, ka tajā ganās kaziņas, staigā citi dzīvnieciņi.

Tas man palika prātā, un šī vīzija mani ilgu laiku nelika mierā. Bija skaidrs, ka jāsāk ko arī praktiski darīt. Sāku ar projekta rakstīšanu dzīvnieku dārza izveidošanai, bet, lai arī cik daudz veiksmīgu projektu nebūtu iepriekš uzrakstījusi, šis man nepavisam nerakstījās. Tad man finansiāli palīdzēja vecākais dēls. Andrejs pērn atgriezās no Īrijas, kur strādājot bija iekrājis naudu, un to mēs ieguldījām dārza izveidē. Bija pirms tam vēl jāpiedalās izsolē, lai dabūtu īres tiesības no «Latvijas valsts mežiem», un es tagad šo vietu īrēju.

Cilvēki bieži domā, ka Anneles dzīvnieku dārzs, kā mēs to nosaucām, ir tāds kā zooloģiskais dārzs. Tā tas nav. Tas ir draudzīgu dzīvnieku dārzs un saistās ar manu bērnības sapni - Annele staigā pa zaļo pļavu. Kad pirmo reizi ieraudzīju šo saulaino ieloku mežā, tas man likās tik skaists...

Dzīvnieku dārzs nav tikai apskates objekts, mēs to saucam par mīļuma terapijas vietu. Te var ieiet aplokos, kur skraida kaziņas un truši. Tos var samīļot, pacienāt ar burkāniem. Ļoti daudzi bērni, īpaši pilsētnieki, baidās. Vistiņas vai kaziņas nāk klāt, lai padraudzētos, - viņi kliedz, ka viņus noknābs, ka viņus apēdīs. Ja tomēr bērns sevi pārvar un pienāk pie dzīvnieciņa vai noglauda to pūkaino trusīti, pēc tam viņam vairs nav bail. Daudz ir atkarīgs arī no tā, kā bērni audzināti ģimenē, kāda tajā ir attieksme pret dzīvniekiem.

- Rūpes par dzīvniekiem bieži ir arī raizes un stress. Viss var atgadīties.

- Dzīvnieki ir kā mīļi bērni, tā ir atbildība par dzīvu radību, kura tev uzticas un priecīgi sagaida. Te darba diena nekad nebeidzas un brīvdienu nav. Spriedze un satraukums ir un būs vienmēr, un nekad nevari atslābt. Viņiem taču viss kaut kas gadās – actiņa iekaisusi, vēders sāp un jādod oglīte, kādam caureja piemetusies, jāsauc dakteris. Līst lietus, vēsas naktis, un jādomā, vai mazajiem kazlēniem nav auksti.

Atelpa sākas vēlā rudenī, kad dzīvnieciņi aiziet atpakaļ uz siltajām kūtiņām. Labi, ka man ir ļoti atbalstoši dzīvnieku saimnieki. Ar viņiem esmu vienojusies, ka ziemu dzīvnieki pavada kūtī, un pavasarī es viņus vedu uz «vasaras nometni». Protams, ja man būtu sava zeme, sava māja un kūts dzīvniekiem, es viņus turētu un koptu arī ziemā. Tagad ir jādara, kā var. Bet tomēr dzīvnieku dārzu pamazām paplašinu - šovasar tajā dzīvo kaziņas, liela trušu kompānija un manas lutekles nūtrijas, kurām atļauts rakties un izklaidēties pusmetra dziļumā, jo zem zemes ir drāts pinums. Turpat ir arī vistu aploks ar dažādiem putniem, baložu pāris nemitīgi perē savu vienīgo olu, pieklājīgais tītars vārdā Papiņš dienā staigā kopā ar kazām. Ļoti amizantas ir zīda vistiņas, kuras pie dārza ieejas allaž kašājas un sagaida apmeklētājus.

Protams, ar laiku gribētos dārzu vēl papildināt - varbūt ar alpaku vai mīļojamu poniju.

- Izklausās optimistiski....

-Vispār jau esmu optimiste. Esmu taču malēniete, un malēnieši, kā par viņiem smej, baļķi stūrgalvīgi veļ pret kalnu un gaismu nes ar maisu istabā. Varbūt tāpēc vienmēr cenšos izdarīt, ko esmu iecerējusi. Varbūt dažreiz cilvēkiem par daudz uzticos, reizēm pat naivi, kā sevi pēc tam rāju, bet, jā, vienalga esmu optimiste.

Kad sāku domāt par dzīvnieku dārzu, bērni mēģināja mani atrunāt - kāpēc tev to vajag? Varēsi iet pensijā, mierīgi dzīvot mājās un baudīt atpūtu. Kāpēc jāmokās un jāstreso? Bet es zinu - ja nebūs pienākuma, var uznākt slinkums un negribēšana, tāpēc ir jākustas, jādara tas, kas patīk un sniedz gandarījumu.

Ar dzīvniekiem un apmeklētājiem ņemoties un tekalējot šurpu turpu, iznāk dienā pat desmit kilometrus nostaigāt. Tas ir forši. No sākuma gan likās - vairs nav spēka. Atbraucu mājās un nokrītu uz dīvāna. Bet ar laiku pierod, un tas vairs neliekas tik grūti.

Vienkārši ir jākustas! Un, esot kopā ar saviem dzīvniekiem, arī man pašai tā ir mīļuma terapija, kad aizmirstas citi kreņķi un vainas. Galvenais ir veselība. Ja tā ir, tad jau var dzīvot un priecāties par dzīvi. Tā gan paiet tik ātri... Tāpēc saku - notici sev, veltī pūles tam, ko gribi dzīvē iegūt!

Lasīt vairāk