Ceturtdiena, 2022. gada 30. jūnijs
Vārda diena : Mareks, Tālivaldis
      
Mediju atbalsta fonds
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par lappuses saturu atbild raksta autors




Vislabāk jūtos starp skaistām lietām

20.06.2022 Sarmīte Rone Foto no personīgā arhīva

   Esmu dabas bērns, - saka dobelniece, rokdarbniece, rotu meistare LĪGA BALTRUŠUNA. Un tas šķiet pašsaprotami, uzzinot, ka viņai dots ne tikai Līgas vārds, bet arī dieva vai likteņa iespēja piedzimt Vasaras saulgriežos – romantiskā laikā, kas piešķir cilvēkiem, kuriem dzīves sākuma pūrā ielikts radošums, fantāzija, spēja ieraudzīt skaisto, vienreizējo visvienkāršākajās lietās sev apkārt, īpašus talantus un rakstura iezīmes, kas ne tikai veido pašu ikdienas ritumu, bet rada prieku un sniedz pozitīvu lādiņu apkārtējiem. Par to – «Zemgales» saruna neilgi pirms Līgo svētkiem.

Ar maizi nebaro, bet ļauj darboties!

Vasaras saulgriežu laiks īpaši saistās ar romantiku, ra­došumu, vēlmi saposties, iz­baudīt skaistumu. Šajā laikā dzimušajiem noteikti ir kaut daļa šādu raksturzīmju. Vai tās attiecināmas arī uz tevi?

Noteikti. Man dzīvē ir biju­šas trīs labas skolotājas. Es esmu mājas bērns: negāju bērnudārzā. Visu laiku trinos gar savu omi, un viņai nekad rokas nebija tuk­šas: vai nu zeķes adīja, vai citu ko darināja, bija rokdarbniece ar lielo burtu. Lielākos pamatus šajā jomā viņa man ielika. Savukārt skolas laikā man bija fantastiska darbmācības skolotāja Irisa Peši­ka. Trešā lielākā skolotāja man ir Baiba Pilāne, ar kuru satikos stu­dijā «Avots», laikā, ko varu saukt par savu krīzes periodu, kad šķi­ta, ka nekas nevedas, kā gribētos. Uzgāju internetā vietni musturs. lv, kur uzzināju, ka Dobelē ir tāds adītāju pulciņš, jaukas meitenes, ar kurām daudz laika esmu pava­dījusi kopā. Pie viņām no Rīgas brauca meistare Baiba Pilāne, un es jau kā sūklis «velku» visu iek­šā, kas man interesē. Pēc profesi­jas esmu adītāja, beidzu Rīgas 16. profesionāli tehnisko vidusskolu, pirms tam mācījos arī Naukšēnos. Un esmu vienīgā no kursa, kas strādāja savā amatā. Ar rokdar­biem man ir tā: ar maizi nebaro, bet ļauj padarboties! Ja neesmu vakarā kaut strīpiņu uzadījusi vai kaut ko paķimerējusies, nevaru aizmigt. Man patīk rokdarbi: iz­just faktūru, pašu procesu. Kat­ram savas vājības... (Smaida.)

Skolotāji var būt labu la­bie, bet, ja pats neesi uz tādām lietām tendēts, iemācīt ir gan­drīz neiespējami...

Man šāda darbošanās lai­kam ir gēnos. Vectēvs bija nam­daris, omei bija trīs radošas mā­sas, dzimtā ir augstas raudzes mūziķi, amatu meistari.

«Šito sērgu es nepārņemšu!»

– Kā nonāci līdz rotaslietu veidošanai?

– Viss sākās ar Baibu Pilāni, kura uz nodarbību atveda tambo­rētu čūsku. Pērlītes bija savērtas uz mohēras diega un satamborē­tas kopā. Nodomāju: nē, nē, šito sērgu gan es nepārņemšu! Man pietiek ar manu adīšanu, kur nu vēl pērlītes!... Pārnācu mājās, vienā brīdī tur tāds dīvains klu­sums, pēkšņi dzirdu (meitiņai bija nepilns gadiņš) – upss! Un kaut kas birst. Tās bija manas la­bas draudzenes, skolotājas un pa­domdevējas Dainas Reinfeldes no Venēcijas atvestās stikla krelles, kur katra krellīte bija ar šķautnī­ti salikta, un pašmācības ceļā to pareizi savērt atpakaļ bija nereā­li. Es tās pārtaisīju, un tā sākās mans pērlīšu stāsts. Pārtaisīju vienas, otras, trešās, sāku iegādā­ties pērlītes, knaiblītes, kniedītes un visu citu nepieciešamo. Ja citi iegulda naudu zelta stieņos, es – pērlītēs. (Smejas.) Cilvēki pama­nīja manas rotas, vēlējās tādas arī sev, un tā tas turpinās. Ja citiem patīk, viņi mani atrod. Un ir gan­darījums, ka novērtē. Jo man nav divu vienādu darbu. Līdzīgi – jā, bet vienādu nav. Varbūt arī tāpēc sievietes par tiem interesējas.

Kaklarota zied 220 ziediņiem

– Redzot tavu darināju­mu attēlus sociālajos tīklos, šķiet, nav tādu radošu lietu, ko tu neizmēģini, - ir krūzītes, rotas, adījumi – ar rokām, ar mašīnu... Tagad topā ir rotas no ceriņziediem. Parādījušās pērlīšu piespraudes «Pienene». Kas tevi rosina tik dažādām ie­cerēm, tematiem?

– Es neaužu, nefilcēju, ne­mezgloju, neknipelēju, arī ziepes netaisu... (Smejas.) Par iecerēm: es ļoti iespaidojos no dabas. Ja ilgāku laiku neesmu bijusi kaut vai ar suni līdz mežam, man tā pietrūkst. Esmu dabas bērns. Un, ja kaut kā aptrūkstas, es do­dos dabā. Nereti ielūkojos vietnē Pinterest, kas nu ir neizsmeļams ideju avots. Idejas reizēm atnāk, skatoties seriālus, klausoties mū­ziku. Ir arī vīzijas: gadījies pat tā, ka džemperi esmu nosapņoju­si - redzēju sevi tieši tādā. Man ir kolēģīte Sofija, kura savulaik mācījusies ādas apstrādes kursos, un mums ir kopīga ideja – padar­boties ar ādām. Viss ir sagata­vots, lai varētu sākt. Tas gan lai paliek pagaidām noslēpums, kas tiks darināts. Ja nu atkal gadās mājsēde, radoša nodarbinātība ir garantēta...

– Kāda ir bijusi trakākā ie­cere, ko izdevies īstenot?

– Dīvāna pārsegs no četrus gadus krātām džinsa biksēm: iz­griezti riņķīši un sašūti pečvords vitrāžas stilā. (Pečvords ir darinā­jums no gabaliņiem, skaidro Līga. Tas var tikt izmantots adīšanā, šū­šanā, cita veida rokdarbos. – S.R.). Pārsegs tapa kovida mājsēdes pe­riodā, pusotra mēneša laikā.

– Ir jauki, kad veikums sniedz gandarījumu pašai, bet noteik-ti ir svarīgi, ja to novērtē tavas fanes, interesentes, kuras nereti izsaka vēlmi greznoties tevis vei­dotajās rotās. Facebook lasāmas pozitīvas atsauksmes, komentāri par taviem darinājumiem. Kas ir tavu darbu vērtētāji?

– Tie ir sekotāji un pasūtītāji Instagram un Facebook. Pēdē­jais lielākais izaicinājums man bija novadīt savas meistarklases ar ceriņziedu rotām, jo gribē­jās parādīt citiem, kā ceriņzieds top. Tas ziediņš nav gatavs no­pirkts. Ir nopērkama polimērmā­la masa, kas ir plastilīnveida. To ar rokām sasilda mīkstu, iegūst nepieciešamo krāsas toni un ar instrumentiem – skalpeli, virpu – izveido katru ziediņu, tad to cep cepeškrāsnī, pēc tam to vēl no­lako, un tikai tad tas iegulst rotā. Katra puķīte ir ar rokām taisīta.

Meistarklasei es vēl īpaši katrai dalībniecei biju sagatavo­jusi arī ceriņu pieclapīti, ko ie­strādāt savā rotā. Attieksme bija viennozīmīgi pozitīva. Atnāca sievietes, kuras vēlējās kaut ko darīt un mācīties, un, šķiet, no nodarbībām aizgāja apmierinā­tas un pacilātas. Viena dalībniece savu darināto rotu aizveda dāva­nā Tallinas Ziedu festivāla rīko­tājai. Starp citu, mani darinājumi ir aizceļojuši arī uz ārzemēm – Ameriku, Norvēģiju – kā oriģinā­las dāvanas.

– Cik ilgu laiku prasa tādas ceriņziedu kaklarotas izgata­vošana?

– Par vienu ziediņu nepa­teikšu, bet vienā vakarā, darbo­joties no aptuveni deviņiem līdz divpadsmitiem, kas ir mans rado­šais laiks, var uztaisīt piecdesmit ziediņus. Savukārt vienā kaklaro­tā minimālais ceriņziedu skaits ir 220. Kopumā rotas izveidošanai vajag nedēļu, jo tā vēl jāsašuj kopā ar pērlīti katrā ziediņā. Ga­tavu materiālu, izņemot adatu un diegu, te nav.

Mani pirmie ceriņziedi tapa jau mājsēdes laikā. Paguvu vēl aizbraukt uz vienu meistarkla­si Rīgā. Ir lietas, ko var mācīties Youtube, bet ir tādas, kurām jā­iziet cauri ar kārtīgu meistaru, lai pēc tam jau vari pats savas prasmes pilnvei­dot. Aizbraucu uz DEKO PASAULI, kur strādā fan­tastiskas meite­nes. Tur izgāju meistarklasi, kur apguvu, kā parei­zi taisīt krūzītes ar polimērmāla dekoriem. Vie­na no meistarēm gatavoja dāvanu Ceriņkāzām – ce­riņziedus uz glā­zēm. Man uzreiz galvā – ceriņzie­di! Kāpēc ne kak­larotā? Sapirku materiālu, krāsniņa man jau ir, uztaisīju pirmos ziediņus, un div­padsmitos naktī gatavo kaklarotu ieliku Facebook. Tajā pašā stundā divas dāmas vietnē sāka sacen­sties, kura pirmā tādu dabūs! Pat lūpa tika uzmesta...

Bet paši pirmie kritizētāji ir dēls un meita, kuri uzreiz novēr­tē, kas ir kas. Un mana mamma un ģimene ir vislielākais atbalsts visos manos darbos.

– Arī tavi bērni solās būt tikpat radoši?

– Dēls Ēriks ir izvēlējies būt stila mēbeļu dizainers, šogad beigs Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu, tagad gatavo diplom­darbu – Aizsardzības ministrijas sabiedriskā centra kapelas ie­kārtu, ar visiem kokgriezumiem. Viņš no gada vecuma ir filigrāni darbojies ar īstiem āmuriem un nekad pa pirkstiem nav trāpījis. Ēriks ir dzimis ar instrumentiem rokās, ar plastmasas āmurīti vai zāģīšiem nav aizrāvies.

Diāna šogad beidz 9. klasi un vēl īsti nezina, ko grib. Tomēr vi­ņas istabas dizains ir pašas izdo­māts. Meitai šobrīd ir svarīga krā­su saskaņošana, interjers, kurā nedrīkst būt nekas lieks. Iespē­jams, viņa būs stiliste dizainere.

«Putas pa gaisu!»

– Tāda knibināšanās neap­nīk? Tas taču ir arī fiziski grūti rokām, pirkstiem...

– Nē, fiziski grūti tas nav. Tas nozīmē audzināt pacietību.

– Tad jau esi ļoti pacietīgs cilvēks?

– Kādreiz nebiju. Man omīte bija arī šuvēja, vienmēr pa ro­kai bija šujmašīna, piegrieztnes, lai arī es iemācītos šūt. Nošu­vu šķību vīli, ome lika ārdīt ārā. Es – nē! Putas pa gaisu! Tas nav man! Man vajag ātri un tūlīt, un lai viss gatavs! Tagad, pārcilājot savu rotu kasti, atrodu pirmos darbus, ko kauns rādīt citiem, bet tie kastē «aizsēdējušies», un tos bez žēlastības likvidēju – izjaucu, pērlītes sašķiroju, un tās noderēs atkal jaunai, trakai idejai.

Nozīme ir mīļumā

– Kāda iecere atkal jau ir padomā?

– Par ādas apstrādi jau minē­ju. Bet vairāk par to pagaidām nē. 11. jūnijā varēja nodot Dobeles dzemdību nodaļas zīdainīšiem adītas zeķītes. Esmu dažus pā­rīšus noadījusi arī šim mērķim. Nozīme jau nav daudzumā, bet siltumā un mīļumā, ko šie ma­zulīši saņems. Šajā dienā arī tika turpināta šalles Latvijai adīšana Dobeles Amatu mājā.

– Kura ir tevis pašas mīļā­kā rota?

– Ļoti mīļa kaklarota man ir no krāsainiem maziem gliemež­vāciņiem, kas ir ideāla pie dažā­diem tērpiem vasarā. Un mans «Rozā sapnis» – pērlīšu kaklaro­ta, kuras nosaukuma skaidrojums zināms tikai man pašai, jo tajā ir iestrādāts mans dzīvesstāsts. Tolaik, kad tā tapa, ko līdzīgu ie­raudzīju Pinterest, ar nosaukumu «Migla». Tā sāku saviem darbiem dot nosaukumus. Manuprāt, no­saukums šādiem darinājumiem piešķir «rozīnīti», jo katram lie­lajam darbam ir savs stāsts. Es negribu vienkārši savērt uz stiep-les pērlītes, man tas vairs nav in­teresanti.

– Ko tu dari, kad nestrādā rokdarbus?

– Eju dabā, svaigā gaisā. Brī­nišķīgu iedvesmu nesen smēlos Ceriņu dārzā. Dobelnieki, tas ir jāizbauda vakarā, saulrietā: vardes kurkst, lakstīgalas pogo, pļautas zāles, ceriņu smarža... Tā ir burvība! Mājās atnācu kā aprei­busi... Un mums tepat netālu no Dobeles ir tāda miera oāzīte, kur, pastaigājoties pa ceļu, var sastapt stirnas, lapas, dzērves un gulbjus. Tas viss viss dod iedvesmu. Mans mīļākais gadalaiks, protams, ir vasara, saule, saule un vēlreiz saule.

– Tavs pagaidām nepiepil­dītais sapnis?

– Sava darbnīca ar savu zī­molu. Man ir savs darba galds, ko Ziemassvētku dāvanā īpaši man izgatavoja vīrs un dēls, taču gribas īstu darbnīcu. Ja es varē­tu ģimenes pienesumam veltīt tikai savu radošo darbošanos, es nestrādātu nevienā algotā darbā. Nē, darbs RDA man arī ļoti patīk. Pēc trīs gadu pārtraukuma at­griežoties veikalā, es pirms tam nekad nebiju domājusi, ka tas man būs tik tuvs un ka cilvēki būs pamanījuši, ka manis veikalā nav. Tad arī sapratu, ka mana vieta ir tur. Nu, vajadzēja mazliet «padul­loties». Arī šīs pārmaiņas deva ļoti labu dzīves pieredzi un saprat­ni, kur ir mana īstā vieta. Kā zivs ūdenī jūtos starp labām, skaistām lietām un daru darbu, kas nebūt nav viegls, bet man patīk.

Lasīt vairāk

Sapnis par Tērveti piepildījās

08.06.2022 Anita Banziņa Foto no privātā arhīva

Mums Līdzās

Gandrīz 20 gadus Ilonas Līdumas darbavieta bija Tērvetes tūrisma informācijas centrs. Šopavasar viņa atstāja tā vadītājas amatu, lai pilnībā nodotos savam izsapņotajam un izlolotajam Anneles dzīvnieku dārzam.

- Zinu, ka neesi iedzimtā tērvetniece. Kā tev izdevās kļūt par tādu kā Tērvetes zīmolu?

- Jā, esmu no Alūksnes puses. Kad biju maza, man ļoti patika Annas Brigaderes Anneles stāsti. Gar mūsu māju tecēja neliela upīte, un, tās krastā stāvēdama un uz tālo mežu skatīdamās, iztēlojos sevi kā Anneli. Tērvete, kur dzīvoja Annele, man tolaik likās tāla un skaista sapņu zeme. Un tad es patiešām nonācu Tērvetē. Ieprecējos un dzīvoju skaistā vietā. Tad atcerējos, ka jau bērnībā biju sapņojusi par šo pasaku zemi. Tā, lūk, sapņi mēdz piepildīties.

Biju studējusi lauksaimniecību, strādāju savā lauku saimniecībā, vēlāk ieguvu otru augstāko izglītību kā muitas eksperte. Un tad 2003. gadā Tērvetes attīstības biedrība, ķērusies pie tūrisma veicināšanas, izdomāja Tērvetes dabas parka telpās (toreiz vēl vecajā ēkā, kur šobrīd ir veikals «Elvi») atvērt tūrisma informācijas centru. Tas bija laiks, kad Latvijā tikai sāka veidoties tūrisma informācijas centri. Tā kā man bija samērā labas angļu valodas zināšanas, to vadīt uzaicināja mani. Nekādu aktivitāti tūrisma jomā izrādījusi nebiju, bet nepretojos un piekritu. Likās, ka būs interesanti.

- Un nebija vilšanās? Patiešām bija interesanti?

- Darbs bija ļoti aizraujošs. Pirmais pasākums bija Sprīdīša simtgades svinības. Nākamajā gadā jau tika rīkoti pirmie Zemgaļu svētki. Kā sākām ar Tērvetes koka pils saimnieku Normundu Jērumu tos organizēt, tā visus šos garos gadus esam neatlaidīgi to darījuši.

Pēc trim gadiem arī Tērvetes novada dome sāka nopietni domāt par tūrisma attīstību novadā, un mani pieņēma darbā kā tūrisma speciālisti. Strādājot pašvaldībā, daudzas manas idejas tika piepildītas un projekti īstenoti. Būtiskākais bija Eiropas izcilāko tūrisma galamērķu jeb EDEN projekts. 2009. gadā uzrakstīju pieteikumu projektam. Tā gada tēma bija «Dabas tūrisms», pieteicām Tērvetes dabas parku. Nebija daudz cerību uzvarēt, jo konkurence Eiropas mērogā ir ļoti liela, tāpēc gandrīz neticami bija, ka Tērvetes dabas parks tika atzīts par Eiropas izcilāko tūrisma galamērķi Latvijā. Un tad braucām uz Briseli saņemt balvu svinīgā ceremonijā, bija interesantas tikšanās ar tūrisma ļaudīm no visas Eiropas.

Eiropas projekti deva arī iespēju ļoti daudz ceļot, iepazīt pasauli un apgūt pieredzi. Un tad vēl ikgadējās starptautiskās tūrisma izstādes tepat Rīgā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā. Šajā laikā ir satikts un iepazīts tik daudz cilvēku !

Darbs tūrisma informācijas centrā jau ir darbs ar apmeklētājiem. Cilvēki te nāk un iet nepārtraukti. Viņi pirmoreiz ieradušies Tērvetē, ne viņi lāgā zina, kur iet un ko redzēt, ne arī – kur paēst. Nekad neesmu jutusies kā tāda oficiāla ierēdne, kas sēž pie galda, bet vienmēr iedomājusies sevi tā cilvēka vietā, kurš pirmoreiz atbrauc uz Tērveti. Viņam ir svarīgi, lai laipni un saprotami visu izstāsta un izrāda.

- Vienmēr esi bijusi arī sabiedriski rosīga.

- Jā, 2008. gadā nodibinājām jaunu biedrību «Tērvetes meža izglītības centrs», organizējām vides izglītības nometnes sava novada un citiem bērniem, piedalījāmies un arī paši realizējām Eiropas Savienības pārrobežu projektus, organizējām kultūras pasākumus dabas parkā.

Izdomāju, ka jāturpina pirms kāda laika iesāktā Bērnu operas svētku tradīcija Tērvetē. Svētkus sadarbībā ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudiju «Figaro» un tās vadītāju profesoru Viesturu Gaili organizēju vairākus gadus, un jāatzīst, ka tas ir skaistākais, ko esmu paveikusi. Skanēja operas «Lolitas brīnumputns», «Sprīdītis», «Ansītis un Grietiņa», «Eža kažociņš», un man bija sajūta, ka Dievs ar mani sarunājas. Vēl tagad cilvēki to atceras un jautā - kur palikuši šie svētki?

- Tu biji arī pirmā Tērvetes raganiņa.

- Raganu izdomājām gluži nejauši. Tika organizēta kārtējā bērnu nometne parkā, un, lai bērnus drusku pabaidītu, uztaisījām raganiņu. Tad nāca ideja, ka parkā vajag arī Raganas silu, un, ja ir tāds sils, kāpēc tajā nevarētu dzīvot īsta ragana? Un tā no darba brīvajā laikā - sestdienās un svētdienās - sāku strādāt par raganu. Tāds aktrises darbs. Ļauna viņa nedrīkstēja būt un mazos bērnus biedēt, bet viņu uzmanību gan vajadzēja noturēt ar dažādiem stāstiem un āķīgiem uzdevumiem. Viegli nebija visu dienu runāt un runāt, cienāt ar tēju...

- Taču tā nav bijusi vienīgā tava loma - biji arī Meža māte pasākumos un tūrisma gadatirgos, Saulgriežu rituālu vadītāja Pokaiņu mežā.

- Jā, ar Raganu iesāku, un tad jau viss aizgāja tālāk. Smuki saģērbties ir viens, bet ir vajadzīgs arī zināt, ko darīt un stāstīt. Ja esmu Meža māte, man jāprot pastāstīt ne tikai par Tērvetes tūrisma objektiem, bet arī par mežu un dabu. Vairākkārt mācījos dažādos vides gidu kursos. Ja dodos uz Pokaiņiem, tur vajadzīgas arī citas zināšanas.

Nācās apgūt, kā vadīt senos rituālus, kā attīstīt intuīciju, kā darboties ar stihijām. Mācījos pie cilvēkiem, kas nodarbojas ar ezotēriku, meklēju literatūru par senajiem baltiem, latvisko ticību, dabas cikliskumu. Un, ja mācās un mēģina, tas ar laiku arī padodas.

Man ļoti patika Pokaiņos. Tērvetes mežs ir dzīvespriecīgs kā bērns, savukārt Pokaiņu mežs ir kā noslēpumains, neizzināts cilvēks. Tas sasveicinās un atbild uz jautājumiem ar vēja, putnu, koku, gaismas un tumsas palīdzību. Šobrīd gan man ir sava vieta Tērvetē un mani dzīvnieki. Visi spēki un laiks tiek veltīts tiem.

- Dzīvas radībiņas - tā ir smaga atbildība. Kā nonāci līdz dzīvnieku dārzam?

- Nedaudz ezotēriski. Biju braucienā pa Latgali ar savu draugu Lietuvas šamani Petras Dabrišius. Nekas viņam tā īsti nebija pa prātam, bet, kad nonācām Aglonā pie bazilikas, viņš apklusa un tad teica: – te ir visstiprākā spēka vieta, kādā jebkad esmu bijis, un ne jau tāpēc, ka te ir baznīca. Te ir bijusi cilvēku pulcēšanās un spēka vieta jau aizvēsturiskos laikos. Tā mēs tur stāvējām, un es skatījos uz tuvējo Cirīša ezeru un pēkšņi iedomājos skaisto Anneles pļavu Tērvetes parkā un to, ka tajā ganās kaziņas, staigā citi dzīvnieciņi.

Tas man palika prātā, un šī vīzija mani ilgu laiku nelika mierā. Bija skaidrs, ka jāsāk ko arī praktiski darīt. Sāku ar projekta rakstīšanu dzīvnieku dārza izveidošanai, bet, lai arī cik daudz veiksmīgu projektu nebūtu iepriekš uzrakstījusi, šis man nepavisam nerakstījās. Tad man finansiāli palīdzēja vecākais dēls. Andrejs pērn atgriezās no Īrijas, kur strādājot bija iekrājis naudu, un to mēs ieguldījām dārza izveidē. Bija pirms tam vēl jāpiedalās izsolē, lai dabūtu īres tiesības no «Latvijas valsts mežiem», un es tagad šo vietu īrēju.

Cilvēki bieži domā, ka Anneles dzīvnieku dārzs, kā mēs to nosaucām, ir tāds kā zooloģiskais dārzs. Tā tas nav. Tas ir draudzīgu dzīvnieku dārzs un saistās ar manu bērnības sapni - Annele staigā pa zaļo pļavu. Kad pirmo reizi ieraudzīju šo saulaino ieloku mežā, tas man likās tik skaists...

Dzīvnieku dārzs nav tikai apskates objekts, mēs to saucam par mīļuma terapijas vietu. Te var ieiet aplokos, kur skraida kaziņas un truši. Tos var samīļot, pacienāt ar burkāniem. Ļoti daudzi bērni, īpaši pilsētnieki, baidās. Vistiņas vai kaziņas nāk klāt, lai padraudzētos, - viņi kliedz, ka viņus noknābs, ka viņus apēdīs. Ja tomēr bērns sevi pārvar un pienāk pie dzīvnieciņa vai noglauda to pūkaino trusīti, pēc tam viņam vairs nav bail. Daudz ir atkarīgs arī no tā, kā bērni audzināti ģimenē, kāda tajā ir attieksme pret dzīvniekiem.

- Rūpes par dzīvniekiem bieži ir arī raizes un stress. Viss var atgadīties.

- Dzīvnieki ir kā mīļi bērni, tā ir atbildība par dzīvu radību, kura tev uzticas un priecīgi sagaida. Te darba diena nekad nebeidzas un brīvdienu nav. Spriedze un satraukums ir un būs vienmēr, un nekad nevari atslābt. Viņiem taču viss kaut kas gadās – actiņa iekaisusi, vēders sāp un jādod oglīte, kādam caureja piemetusies, jāsauc dakteris. Līst lietus, vēsas naktis, un jādomā, vai mazajiem kazlēniem nav auksti.

Atelpa sākas vēlā rudenī, kad dzīvnieciņi aiziet atpakaļ uz siltajām kūtiņām. Labi, ka man ir ļoti atbalstoši dzīvnieku saimnieki. Ar viņiem esmu vienojusies, ka ziemu dzīvnieki pavada kūtī, un pavasarī es viņus vedu uz «vasaras nometni». Protams, ja man būtu sava zeme, sava māja un kūts dzīvniekiem, es viņus turētu un koptu arī ziemā. Tagad ir jādara, kā var. Bet tomēr dzīvnieku dārzu pamazām paplašinu - šovasar tajā dzīvo kaziņas, liela trušu kompānija un manas lutekles nūtrijas, kurām atļauts rakties un izklaidēties pusmetra dziļumā, jo zem zemes ir drāts pinums. Turpat ir arī vistu aploks ar dažādiem putniem, baložu pāris nemitīgi perē savu vienīgo olu, pieklājīgais tītars vārdā Papiņš dienā staigā kopā ar kazām. Ļoti amizantas ir zīda vistiņas, kuras pie dārza ieejas allaž kašājas un sagaida apmeklētājus.

Protams, ar laiku gribētos dārzu vēl papildināt - varbūt ar alpaku vai mīļojamu poniju.

- Izklausās optimistiski....

-Vispār jau esmu optimiste. Esmu taču malēniete, un malēnieši, kā par viņiem smej, baļķi stūrgalvīgi veļ pret kalnu un gaismu nes ar maisu istabā. Varbūt tāpēc vienmēr cenšos izdarīt, ko esmu iecerējusi. Varbūt dažreiz cilvēkiem par daudz uzticos, reizēm pat naivi, kā sevi pēc tam rāju, bet, jā, vienalga esmu optimiste.

Kad sāku domāt par dzīvnieku dārzu, bērni mēģināja mani atrunāt - kāpēc tev to vajag? Varēsi iet pensijā, mierīgi dzīvot mājās un baudīt atpūtu. Kāpēc jāmokās un jāstreso? Bet es zinu - ja nebūs pienākuma, var uznākt slinkums un negribēšana, tāpēc ir jākustas, jādara tas, kas patīk un sniedz gandarījumu.

Ar dzīvniekiem un apmeklētājiem ņemoties un tekalējot šurpu turpu, iznāk dienā pat desmit kilometrus nostaigāt. Tas ir forši. No sākuma gan likās - vairs nav spēka. Atbraucu mājās un nokrītu uz dīvāna. Bet ar laiku pierod, un tas vairs neliekas tik grūti.

Vienkārši ir jākustas! Un, esot kopā ar saviem dzīvniekiem, arī man pašai tā ir mīļuma terapija, kad aizmirstas citi kreņķi un vainas. Galvenais ir veselība. Ja tā ir, tad jau var dzīvot un priecāties par dzīvi. Tā gan paiet tik ātri... Tāpēc saku - notici sev, veltī pūles tam, ko gribi dzīvē iegūt!

Lasīt vairāk