Pirmdiena, 2022. gada 3. oktobris
Vārda diena : Elza, Ilizana
      
Mediju atbalsta fonds
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par lappuses saturu atbild raksta autors




Pievienotā vērtība – darbs komandā un no sirds

18.08.2022 Sarmīte Rone Autores foto

   Uzņēmuma «MONA MONA» vārds galvenokārt sociālajos tīklos regulāri parādās kopš 2019. gada, un lielākoties, pateicoties vietnes sekotājiem un interesentiem, kuri dalās ar šo informāciju, jo, kā atzīst «MONA MONA» izveidotājas SANITA un SIMONA MEŽGALES, viņu produkcijas popularitāte iet plašumā tieši šādā veidā.

Bez trim svītriņām

Mani uzaicināja iesaistīties Dobeles Pieaugušo izglītības un uzņēmējdarbības atbalsta centra (PIUAC) Latvijas – Lietuvas pārrobežu projektā uzņēmējiem, – ieceres sākumu atceras Sanita. – Un es kā uzņēmēja, kurai ir savs bizness – SIA «SAND» -, kas ir akmens un betona apstrāde, pieminekļi, aizgāju, jo vīram, kā vienmēr, daudz darba. Šī projekta ietvaros tika apskatītas daudzas lietas, iegūtas daudzas zināšanas, tostarp – kā veidot uzņēmuma zīmolu. Projekta ietvaros tika arī PIUAC nopirkts lāzergravieris, ar kuru neviens neprata darboties, arī es nē. Bet man tā gribēšana bija tik liela – iemācīties, lai varētu uz akmeņiem gravēt portretus, ainavas... Centra direktore Brigita Tivča man atļāva darboties, un es sāku pamazām kaut ko veidot. Iesākumā tās bija nelielas lietiņas, suvenīri. Cilvēki tos pamanīja, sāka pasūtīt. Vēlmju radās arvien vairāk, un nolēmām, ka arī pašiem vajag šādu iekārtu. Nopirkām lāzergriezēju, un sākām domāt, ka jāveido mūsu esošajam uzņēmumam SIA «SAND» zīmols. Nosaukumi tika meklēti visādi.

Zīmola izveide prasīja laiku, jo nezinājām, kā to nosaukt, – stāsta Simona. – Domāju arī tā: atvēršu Bībeli, un tur parādīsies kāds atbilstošs vārds, bet nekā nav... Nekas nenāca prātā. Mamma ieraudzīja skaistu burtu fontu, kur burtu E veido tikai trīs svītriņas, domājām – būs MONE. Taču tādam vārdam nav nekādas nozīmes. Tātad – būs MONA, gan bez stilīgā burta E, taču galu galā tā ir daļa no mana vārda - Simona. Bet divreiz MONA ir tāpēc, ka uzņēmums ar šādu vienu vārdu jau pastāvēja.

Jābūt «ar odziņu»!

Kāpēc tieši šāda izstrādājumu izvēle – darinājumi no koka, skaistumlietiņas, saimniecībā noderīgi priekšmeti?
   Sanita: – Mēs paši esam ļoti praktiski cilvēki. Es domāju, praktiskās lietas noder vienmēr. Tās, ko mēs tikai noliekam plauktiņā, nolemtas putekļiem un aizmirstībai. Tāpēc mēs gatavojam praktiski lietojamus priekšmetus – dēlīšus, sulu kastes, krūzīšu paliktņus, toperīšus, dāvanu kastītes.

Kas nosaka izstrādājumu sortimentu?
   Simona: – Ir dažādi. Gan realizējam savas idejas, gan gadās, ka nāk pie mums un saka – klau, vajadzētu izgatavot to un to. Piemēram, viena mana draudzene vēlējās kāzu galdam īpašus burtus. Nācās to realizēt. Un pie reizes ieliku MONAS profilā. Cilvēki ieraudzīja un sāka pasūtīt.
   Sanita: – Man reiz bilda, ka vajagot sulu kasti, kur ievietot maisos safasētu ābolu sulu. Par šo biju tikai domājusi iepriekš. Nu nācās arī realizēt. Izstrādāju maketu, lai sulu kastes būtu saliekamas un viegli transportējamas. Šobrīd mūsu sulu kastes ir «apceļojušas» ne tikai visu Latviju, bet arī ārzemes.

Taču šādu priekšmetu izgatavošana nav tikai gravēšana. Tādas kastes, dēlīši un tamlīdzīgas lietas ir arī jāapstrādā, jāsalīmē un tā joprojām. Kas to visu dara?
   Simona: – Pieslēdzas arī tētis, pa naktīm (smejas). Reizēm, kad viņš pārnāk no darba, saku: tēti, reku, tev jāsalīmē, piemēram, albumu vāki. Un viņš to dara. Viņš arī saliek koka pulksteņiem mehānismus. Jā, pulksteņiem arī mums liela piekrišana. Bet vislielākais pieprasījums ir mūsu dēlīšiem ar dažādiem tekstiem, ko šogad piedāvājam arī no oša un ozola. Pārsvarā izgatavojam no bērza. Koku paši meklējam un pērkam. Dēlīšus izgatavo kokapstrādes meistari, viens no tiem darbojas arī Lietuvā. Mums svarīgi, lai šie meistari arī prastu saskatīt kokā to «odziņu», ko redzam mēs. Šovasar, kā nevienu citu gadu, izjūtam kāzu laiku, kad pasūtījumu ir daudz. Arī tas ir Facebook spēks: cilvēki pasūta gan dāvanas, gan atribūtus pasākumiem, kāzu albumus, viesu grāmatas, toperus kūkām un ziedu buķetēm.
   Sanita: – Savukārt Ziemassvētku laikā, kad vairāk strādājam ar dažādiem dekoriem, palīgā nāk Simonas jaunākie brālis ar māsu. Jēkabs un Estere tad velk un sien aukliņas, dara citus darbiņus. Un no viņiem arī nāk idejas. Jēkabs šogad būs sestajā klasē. Prasu viņam, ko vajadzētu uztaisīt. Un viņš saka: mamm, tagad populāra ir tāda multene vai šāda spēle, kas viņa draugiem patīk. Tā ka mēs iespaidojamies arī no jaunāku bērnu vēlmēm. Vienmēr esam atvērti klientu idejām, allaž sakām: jūsu idejas ir mūsu izaicinājums.

Kas veido MONAS izstrādājumu dizainu, izvēlas burtu formu, stilu?
   Simona: – Mēs pašas. Nereti izvēlētais burtu fonts ir skaists, bet kāds no burtiem neatbilst vēlmēm. Tad datorā tos pārzīmējam pašas. Gatavos dekorus arī pilnveidojam, papildinām, uzlabojam.
   Sanita: – Visur nāk klāt mūsu pievienotā vērtība – radošums, attieksme. Un domājam arī par cilvēkiem, jo mēs savus pasūtītājus jau pazīstam, viņi mums uzticas. Nāk un nāk, nereti mēs esam «pēdējā cerība» dāvanas izvēlē. Arī tādā reizē vienmēr kaut kas piemērots atrodas.

«Kopē»? Tātad esam vērtība

Cik plaša šobrīd ir MONAS klientūra?
   Simona: – Noteikti tie ir vairāki simti cilvēku. Ir klienti, kuri raksta mums e-pastā, ir tādi, kuri vai uz katriem svētkiem vēlas kaut ko no mūsu produkcijas.
   Sanita: – Facebook profilā mums ir tūkstotis sekotāju, ar mums sadarbojas daudzas skolas, uzņēmumi.

Vai pasūtītāju, ceļoties vispārējam cenu līmenim, nekļūst mazāk?
   Simona: – Kļūst pat vairāk. Mēs jau cenšamies mūsu izstrādājumu cenu paaugstināt minimāli, lai gan, piemēram, kokam cena ir pat trīskāršojusies.
   Sanita: – Mūsu pluss ir tas, ka atšķiramies no citiem līdzīgiem ražotājiem ar savu personalizēto pieeju mūsu piedāvājumam.
   Simona: – Ar to, ka mēs darām no sirds, un tas iznāk citādāk, ne kā masu produkcija.

Vai jūsu darinājumiem nav radušās «kopijas»?
   Sanita: – Jā! «Nokopēja» mūsu sulu kasti. Kad to konstatējām, sajūta sākumā bija jocīga: tā kā tev kaut kas būtu nozagts... Bet tad padomāju: nu, lai Dievs viņus svētī! Un tajā brīdī kļuvām priecīgi, jo mūsu klientu pulks turpina augt. Arī dēlīti «Visstiprākā garšviela ir mīlestība» nokopēja – ar visu tekstu un zariņu. Tātad mēs esam vērtība. Ir jau tā: ja gribi sevi reklamēt, nevari paveikto turēt «zem pūra» un nevienam nerādīt. Bet, tiklīdz tu savu darbu «izlaid tautiņās», tā uzrodas sekotāji.
   Simona: – Taču pilnīgi identiski neko izgatavot nevar, katram ir kaut kas citādāks. Un klientam vienmēr ir iespēja izvēlēties.

Paldies vecākiem!

Vai ir iespējams nodalīt, kura no abām ir uzņēmuma vadītāja, kura – darbiniece vai kā citādi? Abas apgalvo, ka nē. Sanitai gan gribētos, lai meita drīzā nākotnē pārņem visus MONAS darbus pilnībā, jo pašai daudz darāmā SIA «SAND». Simona atzīst, ka no mammas ir daudz mācījusies.

– Esmu apguvusi darbošanos attiecīgajās datorprogrammās. Viss sākās, kad vēl nebija nedz MONAS, nedz lāzergraviera, nedz idejas, ka man kādreiz būs kaut kāds savs bizness. Vecāki mani aizsūtīja uz CORELDRAW kursiem, lai es varētu palīdzēt viņiem maketēt pieminekļus. Nebija tā, ka ļoti to gribēju, «ar gariem zobiem» devos uz turieni, drīzāk – vecāku dēļ.
   Sanita (ar smaidu): - Viņa ir paklausīga meitene.
  Simona: – Es kursos biju visjaunākā, tikko desmitajā klasē uzņemta. Pavadīju tur siltos vasaras vakarus, mājās pie datora mēģināju apgūto. Kaut ko arī palīdzēju vecākiem, bet tas bija tā virspusēji. Kad sākās MONAS darbs, tad, protams, zināšanas papildinājās, jo daudz darbojos praktiski, pati zīmēju ar programmu palīdzību. Tas viennozīmīgi ir vecāku nopelns. Nezinu, ko es darītu šobrīd, ja vecāki nebūtu ielikuši šos pamatus.

Ar ko jārēķinās jauniem cilvēkiem, kuri nolemj un uzdrošinās sākt savu biznesu?
   Sanita: – Sākumā tās ir finanses. Ir jāanalizē esošais tirgus, klientu vēlmes, pieprasījums. Jādomā, ar ko var atšķirties. Arī mēs neesam vienīgie, kas nodarbojas ar lāzergravēšanu. Daudz ir tādu, kas darbojas līdzīgi. Jāatrod sava «odziņa».
   Simona: – Svarīgi ir sekot savam sapnim. Ja tev sirsniņā ir sapnis, tad attīsti to. Protams, ir jārēķinās ar finansēm, un arī ar to, ka reizēm nebūs tā, kā gribētos. Var kaut kas arī nesanākt, bet no kļūdām mācās. Jā, arī man ir sapņi. Šis ir vēl tikai sākums. Bet par tiem vēl nerunāšu. Gribu sagaidīt «augļus».
   Sanita: – Un jābūt gribasspēkam. Nevar tā: šodien gribu vienu, rīt – jau kaut ko citu. Sapņo lielus sapņus, neapstājies pie mazajiem! Es arī ar lāzergravieri sākumā nepratu apieties.

Vai nav tomēr gadījies, ka piezogas domas: ir par grūtu, vairs visu šito nevajag?
   Simona: – Ir bijis tā, ka gribas konkrētu darba laiku, kad vari izdarīt savu darbu un pēc tam par to aizmirst un atpūsties. Bet ir reizes, kad strādājam līdz vienpadsmitiem, divpadsmitiem naktī, pat līdz vieniem sēžam un līmējam, jo darbs ir jāizdara, nevar cilvēkiem pateikt – piedodiet, nepaspējām. Tas ir mūsu uzņēmums, mūsu zīmols. Tāpēc, ja vajag, sēžam un strādājam ilgi, visi kopā. Un pēc tam ir forši arī paņemt brīvdienu.
   Sanita: – Mēs strādājam kā komanda: ja viens pagurst, otrs tevi «paceļ», garīgi vai fiziski. Tā mēs ejam uz priekšu. Grūtības vienmēr ir bijušas un būs, bet tas nenozīmē, ka tādēļ no visa būtu jāatsakās. Visam var tikt pāri. Mēs esam ticīgi cilvēki, un mums tas palīdz. Arī līdzcilvēku pozitīvās atsauksmes, tas, ka mūsu darbs rada citiem prieku, piepilda viņu sirdis. Saviem izstrādājumiem mēdzam pievienot arī dāvaniņu, lai sagādātu iepriecinājumu. Bieži vien tas ir mūsu izgatavots eņģelītis, kas nes Dieva mīlestības vēsti – Dievs Tevi mīl! Tā šajā nemierīgajā laikā ir īpaši nepieciešama.

Lasīt vairāk

Viņi dzīvo pie Līgas

22.07.2022 Anita Banziņa Foto no SAC «Līgotnes» arhīva Svētku brīdis «Līgotnēs». Līga Mazpreciniece.

 2022. gada 22. jūlijā 5. lappuse


Dokumentos «Līgotnes» oficiāli dēvē par sociālās aprūpes centru, taču mājas lapā un sociālajos tīklos tās tiek pieteiktas kā vecvecāku mājas. Tā skan siltāk un mājīgāk, vai ne? Taču ne jau nosaukums ir būtiskākais.

Ir pelnījuši ģimenisku vidi

Arī paši iemītnieki mūsu māju ļoti reti sauc par pansionātu. Viņiem tā ir vienkārši māja, vai arī viņi saka, ka dzīvo pie Līgas. Pir­mie iemītnieki īpaši uzsvēra, ka dzīvo pie manis, – stāsta SIA «Lī­gotnes LM» valdes locekle LĪGA MAZPRECINIECE. – Pašlaik taču virzība ir uz to, lai bērni tiktu iz­ņemti ārā no bērnu namiem un nokļūtu ģimenē. Vai arī seniori ne­būtu pelnījuši pavadīt mūža nogali ģimeniskā vidē? Gribējās tāpēc ve­cajiem cilvēkiem radīt tādu mājīgu dzīvesvietu, kur viņi tiktu uzklausī­ti, saņemtu nepieciešamo aprūpi, kur viņi dzīvotu vienvietīgās ista­biņās un varētu pilnvērtīgi pavadīt savu laiku. Tā nu tika izveidotas šīs nelielās vecvecāku mājas, kuras nosaucām par «Līgotnēm».

Kā redzams, nosaukumam ir tieša saistība ar Līgas vārdu, taču jāatzīst - tā ir tikai jauka sagadīšanās. Kad pienācis laiks vecvecāku mājai dot vārdu, Līga meklējusi kaut ko mierīgu, kaut ko piemērotu - kā uz rudens pusi. Ieskatījusies arī Vikipēdijā, kas tad tajā rakstīts par Ķeveli, un iz­lasījusi, ka tai garām tek nelielā Līgotnes upe - Vadakstes pieteka. Kāpēc lai nebūtu «Līgotnes»?

Paši pirmie to iemītnieki tika uzņemti 2020. gadā. «Līgotnes» pašlaik vada jau trešo vasaru. Ie­mītniekiem tas ir arī darbīgākais un skaistākais laiks. Ņiprākie, kuri var un grib, dodas laukā pastaigā­ties pa dārza celiņiem vai rāmi pa­sēdēt atpūtas stūrī zem nojumes. Tie, kas visu mūžu dārziņos rak­ņājušies, arī te var palīdzēt sakopt puķu dobes vai arī aktīvi darbojas ar saviem puķu podiem. Lietainā­kās dienās, kādu šovasar netrūkst, iemītnieki turpina ierastās ziemas nodarbes - lasa, kaut ko veido, ada, atpūtas telpā skatās televizoru. Lai nebūtu jāstrīdas par raidījumiem, televizori ir arī dažās istabiņās.

Nesāktu, ja rēķinātu kā biznesmene

Nu jau trīs gadu laikā viss nepieciešamais ir sadarīts, viss sa­kārtojies un iegājis ikdienas rutīnā, – atzīst Līga. Taču sākums ir bijis pārsteigumiem bagāts.

Nebiju domājusi, ka būs tik trakas prasības no dažādām valsts iestādēm un kontrolējošiem orgā­niem. Bet galā kaut kā tikām. Lai arī esam ļoti maza iestāde ar tikai 16 iemītniekiem, taču bez jebkā­dām atlaidēm mums ir jāizpilda visi tie paši stingrie noteikumi kā iestādei, kurā ir 200 un 300 cilvēku. Veselības inspekcija, Labklājības ministrija un ugunsdzēsēji mums bija paši saprotošākie palīgi, nevis bargi sodītāji. Tādiem cilvēcīgiem, manuprāt, vajadzētu būt visiem kontrolējošiem orgāniem.

Sākums bija diezgan pagrūts arī ar to, ka nebijām vēl pazīstami un pie mums uzturējās tikai daži seniori. Nācās prātot, kā noturēt darbiniekus un izmaksāt viņiem algas. Tagad uz brīvajām vietām ir jau izveidojusies rinda.

Nācās piedzīvot arī nievājo­šu attieksmi, ka uz senioru rēķina vēlos kļūt bagāta. Bet bagāta ar šo darbu pavisam noteikti nekad nebūšu. Un lielākā prēmija man ir tuvinieku pateiktais paldies. Tad man liekas, ka patiešām daru to, kas jādara. Reizēm, kad sarīkojam svētkus, skatos uz to veco cilvēku un liekas, ka viņš nesaprot neko no tā, kas notiek ārpasaulē. Un tad ieraugu mirdzumiņu viņa acīs. Iz­rādās, ka viņš tomēr ir sapratis, ka ir svētki un ka notiek kaut kas labs. Tad ir pārliecība, ka ir vērts turpi­nāt iesākto.

Līga atzīst, ka, visticamāk, ja viņa iepriekš būtu visu smal­ki izrēķinājusi kā biznesmene, viņa nemaz nesāktu ko tādu da­rīt. Taču viņa rēķinājusi kā cil­vēks, kas grib izdarīt kādam labu. Doma par šādu mazu, omulīgu aprūpes māju, kur vecie ļaudis tajā joprojām var justies ierasta­jai mājas videi pietuvināti, radu­sies jau ļoti, ļoti sen, bet nav va­rēts tam atrast piemērotas telpas. Un tad Līga ieraudzīja sludināju­mu, ka pašvaldība izsolē pārdod bijušā bērnudārza telpas Ķevelē. Tas bija grūdiens, lai sāktu ener­ģiski rīkoties.

Sākām ar ēkas pārbūvi, tel­pu remontu un pielāgošanu. Lie­lās grupiņu telpas nācās pārtaisīt par dzīvojamām istabiņām. Tagad pārsvarā katram iemītniekam ir sava istabiņa, sava dzīves telpa, kas nav jādala ar citu cilvēku, un ir tikai trīs divvietīgās istabiņas. Atpūtas telpā ir televizors, žurnāli, pie lielā galda staigājošie seniori pulcējas uz ēdienreizēm.

Nupat esam nosiltinājuši ēkas ārpusi, kas vizuāli uzlabo līdz šim ne sevišķi pievilcīgo tās kopskatu. Tagad esam pamanāmāki. Vēl no­teikti jāuzlabo piebraucamais ceļš. Bet nu gan jāsaka - darba te pie­tiks visam manam mūžam, – stās­ta Līga.

Aprūpēt 24 stundas diennaktī

Līga vēl pirms «Līgotņu» lai­ka ir bijusi ārsta palīgs ģimenes ārsta praksē, nedaudz pastrādā­jusi arī pašvaldības pansionātā, tāpēc viņai bija gluži skaidra aina par dzīvi lielajos sociālās aprūpes centros.

Arī tajos ir gan savi plusi, gan mīnusi. Ko mēs nevaram izda­rīt savā mazajā mājā, to var izdarīt lielie pansionāti. Un otrādi, – at­zīst Līga.

Mēs mēģinām dzīvot kā lie­la draudzīga ģimene, tomēr jāņem vērā, ka vecie cilvēki jau iegājuši katrs savā pasaulē. Mēs, jaunie, domājam, ka viņiem jāsocializējas, jāiet kopā, jādraudzējas un jādar­bojas, bet nē, viņi domā citādāk. Katram senioram ir savi ieradu­mi un savs raksturs. Nekādi lie­lie draugi viņi nav, tomēr labprāt kopā pavada laiku, kopīgi svinot gadskārtu un valsts svētkus, dzim­šanas dienas, kā arī ikdienā kopā dalās ar atmiņu stāstiem un dis­kutē par jaunākajām aktualitātēm, kuras dzirdējuši ziņās vai izlasījuši žurnālos.

Aprūpēt, pieskatīt, uzklau­sīt un mierināt viņus 24 stundas diennaktī ir astoņu cilvēku lielās komandas darbs. Līga uzteic arī labo sadarbību ar senioru tuvi­niekiem. Apciemot savus vecā­kus uz Latvijas nomali radinieki brauc arī no Rīgas un Matkules. Par iespējām ievietot senioru «Līgotnēs» zvanīts pat no Vents­pils slimnīcas. Esot silti ieteikts.

Visiedarbīgākā un mūsu vienīgā reklāma ir tuvinieku labie vārdi, kuri iet pasaulē.

Lai ģimene atpūšas

Latvijā gan seniora ievietoša­na aprūpes centrā joprojām bieži tiek uzskatīta par gauži nosodā­mu lietu.

Nosodīt var tie, kam ar to nav bijis nekādas saskarsmes. Bet lai katrs nosodītājs paņem iemīt­nieku uz mājām un izmēģina, kā ir – būt ar viņu kopā katru dienu 24 stundas bez pārtraukuma. Cil­vēkam ir dažādas slimības, un viņš ir jāpieskata, jāpabaro, jāaprūpē, jāizklaidē, bet piederīgajiem ir jā­dzīvo arī sava dzīve, kurā ir darbs, bērni, mazbērni. «Līgotnēs» nav neviena tāda seniora, kuru varētu kaut uz dienu atstāt mājās bez pie­skatīšanas.

Kā zināms, ja vien senioram nav izdevies nopelnīt vismaz tūkstoti eiro lielu pensiju, piede­rīgajiem līdzmaksājums par viņa uzturēšanos sociālās aprūpes centros pamatīgi sit pa kabatu. Tām ģimenēm, kuras nevar at­ļauties ievietot senioru pansio­nātā, «Līgotnes» piedāvā pakal­pojumu «Ģimene atpūšas». Tā ir iespēja senioru ievietot aprūpes mājā vismaz uz pāris dienām, ja ir nepieciešamība doties koman­dējumā vai ceļojumā vai vienkār­ši ievilkt elpu. Līga stāsta, ka ir ģimenes, kuras regulāri ievieto senioru uz pāris dienām.

Mēģinām uz dažām dienām sarūmēties, lai piederīgie var kaut nedaudz šajā laikā atpūsties.

Kā gaismas nesēji Ķevelē

«Līgotnes» Ķevelē ir vienīgā rosīgā saliņa. No Aucei tuvā, kād­reiz tik darbīgā ciematiņa, kas kādreiz bija arī padomju saim­niecības centrs, palikušas vien dažas pelēkas, laika apskrubinā­tas trīsstāvu mājas. Tajās apdzī­voti vien pāris dzīvokļi. Bet vēl nesenos laikos te ir bijis obligā­tais lauku ciemata komplekts - veikals, pasts, bibliotēka, bērnu­dārzs «Kāpēcīši», kas, pārvērtības pārdzīvojis, tagad vienīgais vēl uztur dzīvību šķietami pamestajā ciematā.

Vietējie ļaudis man ir stās­tījuši, ka senāk te bijis tik daudz dzīvot gribētāju, ka nav bijis iespē­jams visiem iegūt dzīvokli. Tagad nav pat veikala. Kad pārņēmu ēku, likās, ka mēs te esam ienākuši tādi kā gaismas nesēji. Mums, starp citu, ir arī sociālā uzņēmuma sta­tuss, kas paredz labvēlīgu sociālo ietekmi radošu saimniecisko dar­bību. Esmu apsolījusi Labklājības ministrijai, ka aicināšu ciemata iedzīvotājus uz «Līgotnēm», lai viņi var piedalīties mūsu organizēta­jos pasākumos un nodarbībās, bet kovids darīja savu. Vienīgi vasarā paguvām Jāņus kopā nosvinēt un veidot ziedu kompozīcijas. Redzēs, kā būs tālāk.

Sociālā uzņēmuma statusa ie­tvaros ir paredzēta arī viena dar­ba vieta – sētnieks, taču neviens vietējais to nav gribējis. Likās, ka šajos laikos, kad tuvumā nav tik viegli atrast darbu, jābūt kādam gribētājam, taču nē - nav nekā­das intereses. Tomēr manā astoņu cilvēku lielajā darbinieku koman-dā strādā arī dažas vietējās mei­tenes.

Negrib būt vieni no daudzajiem

Salīdzinot maksas par uztu­rēšanos Latvijas pansionātos, re­dzams, ka «Līgotnēs» tās ir vienas no zemākajām. Visapkārt cenas pārtikai, degvielai un itin visam uzlēkušas vai debesīs.

Cenas aug, un, protams, tas mūs ļoti satrauc, bet maksu par uzturēšanos pansionātā pagaidām neceļam. Gribam sagaidīt rudeni un paskatīties, kas tad notiks, kā­das būs reālās izmaksas.

Liels atbalsts mums ir saules baterijas, ko pērn uzlikām ES pro­jekta ietvaros par nelauksaimnie­cisko darbību laukos. Tās mums tagad ļoti palīdz ekonomēt un glābj šajā situācijā. Lai ziemā būtu mazāk izdevumu apkurei, ekono­miju dos arī mājas nosiltināšana.

«Līgotņu» attīstību Līga sa­redz kvalitātē, ne kvantitātē.

Vairāk iemītnieku nevaram uzņemt. Ja piebūvēsim klāt jaunu korpusu un pieņemsim darbā vēl darbiniekus, tad varam kļūt par vienu no daudzajām aprūpes ies­tādēm Latvijā. Bet mēs negribam būt vieni no daudzajiem Latvijā. Mēs gribam būt mēs.

Lasīt vairāk

Lauku diena Zemgalē notika Krimūnās

15.06.2022 Indra Cehanoviča Autore foto

   Piektdien Krimūnu pagasta zemnieku saimniecībā «Lazdiņi» notika lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības «Latraps» Lauku diena Zemgalē. Pēc pandēmijas ieviestajiem ierobežojumiem tā katrā no valsts reģioniem notiek ar vairāku gadu pārtraukumu. Zemgalē kā vieta, kur norisināties šim pasākumam, bija izvēlētas Krimūnas, un, kā novēroja «Zemgale», tas bija pulcējis plašu interesentu pulku. 

   Interesentiem bija iespēja uzzināt daudz jauna, apmeklējot pasākuma dalībnieku ierīkotos informatīvos stendus. Cita starpā bija arī iespēja aplūkot dažādas tehnikas vienības, uzzināt jaunāko par graudaugu audzēšanu, sējumu apdrošināšanu un citām aktualitātēm. Un, protams, arī klātienē iepazīt sējumus un audzētās labības šķirnes, kā arī izzināt to audzēšanas īpatnības.
   Jautāts, kāpēc «Lazdiņi» piekrita savā saimniecībā rīkot šādu vērienīgu pasākumu, saimniecības agronoms un arī viens no aktivitātes iniciatoriem agronoms ELVIS LAZDIŅŠ bilda:
   - Bet kā gan citādi? Mūsu saimniecība ir to starpā, kas ir starp «Latraps» dibinātājām, saimniecībai ir ļoti cieša sadarbība ar šo organizāciju. Līdz ar to šķita pašsaprotami, ka šādam pasākumam ir jānotiek pie mums. Neraugoties uz pandēmijas «piespiedu pārtraukumu», šī «Lazdiņos» nav pirmā «Latraps» rīkotā Lauku diena. Arī iepriekš tādas šeit ir notikušas.
Mērķis – pabūt kopā
   Vaicāts, kas, viņaprāt, ir būtiskākais, ko šajā dienā atbraukušie lauksaimnieki var uzzināt, sarunbiedrs sacīja:
   - Noderīgas informācijas ir daudz. Bet, būsim godīgi, šādu Lauku dienu galvenais mērķis lielākoties tomēr ir, lai mēs visi, zemnieki, satiktos, pakomunicētu savā starpā. Jo ikdienā jau katrs no mums strādā savā saimniecībā un tā īsti, sirsnīgi parunāt aci pret aci vienkārši neatliek laika. Viena lieta ir pārspriest pa tālruni, kas notiek saimniecībā, kādas ir problēmas laukos, pavisam cita, kad to visu var pārspriest klātienē. Manuprāt, tā ir šādu pasākumu lielākā pievienotā vērtība. Bet, protams, Lauku diena ir arī iespēja iegūt jaunu pieredzi, paraudzīties uz, teiksim, mūsu saimniecības pieredzi rapša un citu kultūru audzēšanā, izmantotajām audzēšanas tehnoloģijām. 

Pārdesmit kilometru, bet atšķirība ir

    «Lazdiņi» ir viena no lielākajām mūspuses zemnieku saimniecībām. Ņemot vērā, ka šogad Zemgalē valda ne pārāk ierasti laikapstākļi, radās jautājums, kā ar tiem «sadzīvo» šajā saimniecībā. Elvis Lazdiņš atbildēja:
   - Teikšu, kā ir, – rapša sējumi izskatās ļoti atšķirīgi, ja ņemam vērā, ka saimniekojam vairākos Dobeles novada pagastos, saimniecības bāzes ir Krimūnās un Zebrenē. Ja rēķinām procentuāli, Krimūnās apsaimniekojam ap 70%, Zebrenes pusē ap 30% sējumu no kopumā esošajiem.
   Jāteic – attālums it kā niecīgs, bet situācija laukos ir diametrāli pretēja. Ja šeit, Krimūnās, sējumu potenciāls pašlaik šķiet ļoti labs, Zebrenes pusē ir diametrāli pretēji. Ir ievērojami meža dzīvnieku postījumi. Neslēpšu, Zebrenes pusē uz sējumiem atstāj savu iespaidu arī tas, ka lielākoties tomēr tur ir bijušas neiekoptas zemes platības, līdz ar to, lai tās vairāk vai mazāk produktīvi apsaimniekotu, nepieciešami lieli ieguldījumi. Platības ir jāielabo, jāveic meliorācijas darbi un tamlīdzīgi. Var sacīt, ka strādājam pilnīgi divās atšķirīgās pasaulēs. 
   Savu ietekmi atstājusi arī salīdzinoši ilgā ziema, ilgstošā zemā gaisa temperatūra. Bet šāda situācija jau nav vērojama tikai pie mums, teju vai visos Latvijas novados. Daba ir neprognozējama, ar to zemniekam jārēķinās. Tomēr cerēsim, ka viss būs labi. Galvenais, lai vasarā nav tāds sausums, kāds bija pērn.

                                 Apdrošināšana – tas ir drošības spilvens
   Runājot par labību – sējumi lielākajā daļā Latvijas izskatās ar labu potenciālu. Pēdējās nedēļas laikā ir bijis gana daudz nokrišņu, un tas nāk sējumiem tikai par labu. Protams, jāsagaida ir jūlijs – kas notiks šajā mēnesī. Bet uz šo brīdi viss šķiet itin cerīgi labai ražai.
Viens no galvenajiem Lauku dienas sarunu tematiem bija ne vien par rapša un labības audzēšanas tehnoloģijām, bet arī par sējumu apdrošināšanu. Jautāts, vai šis pakalpojums ir aktuāls arī «Lazdiņos», Elvis Lazdiņš neslēpa izbrīnu – kā gan citādi?
   - Protams, šo pakalpojumu izmantojam no pirmās dienas, kad tas tika piedāvāts. Uzskatu, ka tas ir vienkārši nepieciešams –apdrošināt vasaras riskus, izslēdzot tādus apstākļus kā, teiksim, krusa. Esmu pats pieredzējis, kā tas ir, kad krusa faktiski desmit minūšu laikā «izsit» visu, kas ir uz lauka. Un tu neko nevari ietekmēt. Šādā gadījumā apdrošināšana ir kā tavs «drošības spilvens» – tu zini, ka varēsi, neraugoties ne uz ko, regulēt savu naudas plūsmu, norēķināties ar kreditoriem.
    Esam šo visu izbaudījuši, un tikai tāpēc varu šo visu jums droši sacīt. «Lazdiņos» esam saņēmuši kompensācijas gan par krusas, gan veldres riskiem.
   Nepateikšu neko jaunu – mēs, lauksaimnieki, jau varam darīt, ko un kā vien vēlamies, bet to, ko nolems darīt daba, neviens nevar prognozēt. Viss var mainīties pat dažu stundu laikā. Tāpēc ir nepieciešama apdrošināšana. 

                          Racionāli saimnieki pie viena lieluma nepieturas
Lauku dienā interesentiem bija iespēja «Lazdiņos» aplūkot 13 rapša šķirņu sējumus, kā arī 16 ziemas kviešu šķirnes. Līdz ar to zemnieki varēja ne vien uzklausīt speciālistu stāstīto, bet arī dabā ieraudzīt, kā kura no šķirnēm uzvedas dabā un tik netradicionālos apstākļos, kādi vērojami šogad. Iespējams, kādam gūtās atziņas palīdzēs izdarīt secinājumus, kādu šķirni izvēlēties nākamgad. Vaicāts, vai saimniecībā ik gadu ir ierasts sēt tik plašu labības šķirņu sējumu klāstu, Elvis Lazdiņš atbildēja apstiprinoši:
   - Tā tam vienkārši būtu jābūt. Racionāli saimnieki nepieturas pie viena lieluma. Viņi redz atšķirību starp šķirnēm, kuru klāsts ir milzīgs. 




Publicēts  2022. gada 14. jūnijā 5. lappuse

Lasīt vairāk