Ceturtdiena, 2022. gada 30. jūnijs
Vārda diena : Mareks, Tālivaldis
 Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Jāgatavojas šķirot aizvien vairāk

21.06.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   Bērnībā mācīja, ka zemē nomest papīrīti ir slikti, bet ābola serdi drīkst – tā pati reiz sadalīsies. Tā teikt, kas no dabas nācis, tas pie dabas arī atgriezīsies. Taču, ja nu serde ir nevis viena, bet vesels kalns? Ko tad? Lai ar šiem kalniem tiktu galā, jau šī gada laikā visā Latvijā pie mājsaimniecībām un daudzdzīvokļu namiem būtu jāparādās arvien vairāk konteineriem, kas paredzēti tieši atkritumiem, kuri bioloģiski sadalās. Kāda ir pirmā pieredze Rīgā un tās apkārtnē, kur šādi brūnie konteineri jau pieejami, vaicājām SIA "Eco Baltia vide" direktoram Andrim Ziemelim.

Visu izteiks tarifs

   Iedzīvotāju izvēle – šķirot vai nešķirot atkritumus – joprojām ir brīvprātīga. Taču, kā skaidro A. Ziemelis, cilvēkiem tas jebkurā gadījumā būs finansiāli izdevīgi, ko apliecina arī līdzšinējā pieredze – šķirošana ļauj samazināt atkritumu apsaimniekošanas tarifus. "Latvijā, protams, tā saukto bioatkritumu nošķiršana patlaban ir kaut kas jauns. Noteikti neesam Eiropā pirmajā vietā, jo ir valstis, kur pie mājsaimniecībām jau ierasti tiek nolikti pieci konteineri, kur katrs paredzēts kādam atšķirīgam atkritumu veidam. Par tā sauktajiem bioloģiskajiem atkritumiem pie mums vēl arvien notiek diskusijas – cik lielam jābūt to savākšanas tarifam. Ja tas būs tādā pašā līmenī kā nešķirotajiem atkritumiem, protams, ka papildus tos šķirot cilvēki nebūs motivēti. Tomēr šī brīža prognozes liecina, ka tarifiem nevajadzētu būt augstākiem par 80% no sadzīves atkritumu tarifa (lēmumu par to gan pieņems pašvaldība). Savukārt nākotnē, kā to redzam, tendencei vajadzētu būt tādai, ka šī atšķirība kļūs vēl lielāka, piemēram, 60% apmērā. Tas ir būtiski, jo jau šobrīd ir sabiedrības daļa, kas domā zaļi, rūpējas par dabu un īpaši piedomā, lai pēc iespējas mazāk atkritumu nonāktu poligonos, kur tie tiek apglabāti, taču primārais motivators tāpat, šķiet, ir un paliek katra personīgais maciņš.
   Mūsu uzņēmums jau iepriekš – pagājušā gada sākumā – bija uzstādījis mērķi palielināt to klientu skaitu, kas lieto BIO konteinerus. Rezultāti bija gana labi, jo 2021. gadā, ja salīdzinām ar 2020. gadu, mums izdevās klientu skaitu palielināt pat sešas reizes. Tāpat proaktīvi mēģinām uzrunāt organizācijas – skolas, bērnudārzus, kafejnīcas –, kas ražo pārtikas bioloģiskos atkritumus, lai apdomā iespēju papildus šķirot," A. Ziemelis saka.

Pierīvēšanās periods turpinās

   Šobrīd šķirojamo atkritumu konteineros, ko piedāvā atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, ir savi ierobežojumi. BIO konteineros, piemēram, nedrīkst ievietot dažādus šķidrumus, to skaitā eļļu, pienu, jogurtu un tamlīdzīgi. Vai tā paliks vienmēr?
   "Tas arvien ir diskusiju jautājums. Cilvēks atkritumus, kas bioloģiski sadalās, nošķiro, mēs kā uzņēmums savācam, bet tālāk ir jādomā, kur to visu likt. Šajā brīdī visi Rīgas un Pierīgas atkritumi nonāk "Getliņu" poligonā. Atsevišķi tiek pieņemti bioloģiskie atkritumi, kur tie vēl papildus tiek atdalīti, piemēram, no plastmasas maisiņiem, un tālāk novirzīti, lai tiktu ražota enerģija. Ja kādā brīdī to materiālu dažādība, ko varam nodot šim vai citam uzņēmumam, kļūs lielāka, tad, protams, arī atkritumu klāsts, ko cilvēki varēs likt šķirojamo atkritumu konteineros – palielināsies, kas, starp citu, jau ir noticis.
   Bet jebkurā gadījumā par to notiek sarunas, tiek organizētas darba grupas un apzināta citu valstu pieredze, kurā šī sistēma ir ilgāku laiku; tiek arī vērtēts, kādi atkritumi un kur nonāk vairāk. Nu, piemēram, privātmājās, īpaši, ja nav pašiem savas komposta kaudzes, vasarās tā pārsvarā būs zāle, savukārt daudzdzīvokļu namos – dažādi pārtikas produkti. Te gan, no atkritumu apsaimniekotāja viedokļa raugoties, jāatzīst, ka konteineru saturu pieskatīt un kontrolēt ir diezgan grūti. Šķirošanas kultūra vēl nav tiktāl izstrādājusies, un nereti konteineros nonāk pavisam neatbilstošas lietas. Tad nu arī diskutējam ar poligonu, cik liels drīkst būt citu atkritumu piejaukums, lai mēs varētu būt fleksiblāki attiecībā pret iedzīvotājiem. Tādēļ var teikt, ka pierīvēšanās arvien turpinās, un, visticamāk, tas nebūs viena, bet gan vairāku gadu jautājums, kamēr tiks apzināts, tieši kuri materiāli ir izmantojami," uzņēmuma pārstāvis paskaidro. Īsāk sakot, ja šobrīd pienu konteinerā liet nevajadzētu, tas nenozīmē, ka nākotnē šādas iespējas nebūs. "Iedzīvotājus tik salīdzinoši īsā laikā nav iespējams apmācīt šķirot. Vismaz ne tik labi, lai materiāls, kas nonāk poligonā, būtu ļoti labas kvalitātes. Tas, domāju, ir normāls attīstības process, un kopējās tendences liecina, ka būs jāšķiro vairāk, nekā to esam darījuši līdz šim. Tas ir tas, uz ko ejam," piebilst A. Ziemelis.

KOMENTĀRS

Sabiedrība jāizglīto

   Rudīte Vesere, VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore:

   – Šobrīd bioloģisko atkritumu šķirošanas sistēma ieviesta tikai Rīgā un Pierīgā. Citviet Latvijā termiņš ir 2023. gads. Pirmā pieredze ļauj secināt, ka nemaz tik viegli visur negāja. Bija pašvaldības, kas šo procesu uzsāka nepietiekami ātri. Esam to ņēmuši vērā un mudinājuši citas Latvijas pašvaldības to risināt savlaicīgi. Lai nav tā, ka pēdējā brīdī informējam sabiedrību, skaidrojam, kur atradīsies konteineri, un tā tālāk. Papildus jāpiebilst, ka daudzās pašvaldībās jau šobrīd ir ieviesti kompostēšanas laukumi, kur iedzīvotājiem ir iespēja nogādāt, piemēram, zaļos dārza un parka atkritumus. Tāpat iedzīvotājiem privātmājās šādas komposta kaudzes daudzviet jau ir.
   Protams, daudz kas būs atkarīgs no tā, ko pašvaldības būs noteikušas savos saistošajos noteikumos, cik rūpīgi tas tiks darīts, jo jābūt ieviestai sistēmai. Bet nav arī tā, ka gribu – šķiroju, gribu – nešķiroju. Ir jābūt nodrošinātai šķirošanas iespējai, jāskaidro, kāpēc tas jādara. Jāsaka, ka arī iedzīvotāji, visticamāk, būs ieinteresēti, jo atšķirsies maksa – par bioloģisku atkritumu savākšanu būs jāmaksā mazāk. Šobrīd vēl notiek diskusijas par to, cik lētāk tas būs. Vai obligāti konteineram būs jābūt pie katras mājsaimniecības? Visticamāk, nē, īpaši gadījumos, kur, kā minēju, jau ir izveidota iespēja atkritumus kompostēt. Taču kopumā šķirošana attieksies uz visiem un būs noteikumi, kas jāievēro.
   Vēl gribētos atgādināt: mēs daudz runājam par to, kā apsaimniekot bioloģiskos atkritumus, bet tikpat daudz vajadzētu domāt par to, ko varam darīt, lai šo atkritumu, tai skaitā pārtikas atkritumu, būtu mazāk. Un tie nereti rodas, jo nepārdomāti iepērkamies. Otrs, ko būtu svarīgi ņemt vērā: ja atkritumus šķirojam, darām to pēc iespējas godprātīgāk, noskaidrojot, ko katrā konteinerā var ievietot. Piemēram, ka bioloģisko atkritumu konteinerā nemetam atkritumus maisiņos. Jāsaprot, ka tā ir plastmasa un nesadalās. Un, ja šis materiāls nonāk līdz pārstrādei, tad jāsaprot, ka komposts, ko gala rezultātā iegūstam, vairs noteikti nav tādā kvalitāte, kā paredzēts, jo tajā ir dažādi piemaisījumi. 
   Sabiedrība ir jāinformē un jāizglīto. Pretējā gadījumā nevar cerēt, ka cilvēki paši tik ļoti iedziļināsies un būs īpaši aktīvi. Bet nu ir arī sabiedrības aktīvā daļa, kas pati nāk klajā ar dažādām iniciatīvām, iet pie pašvaldībām un skaidro, ko vēl darīt, lai atkritumu apjomu samazinātu.


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Solis uz priekšu ir arī solis... atpakaļ

21.06.2022 NOVADI ZAĻO

 NOVADI ZAĻO

     Viens no aprites ekonomikas principu piemēriem
– alus ražošanas blakusprodukts drabiņas pārtop cepumos.






"Mēs bieži vien nezinām, kas atrodas mūsu ledusskapī,
tāpēc nopērkam lieku, 
kas vēlāk jāizmet,"
saka Anna Doškina, kustības "ZeroWasteLatvija" valdes priekšsēdētāja.


   Kamēr vienā p
asaules malā runā par pārtikas krīzi un pat badu, citā – nepiedodami daudz pārtikas turpina nonākt atkritumos. Viena lieta ir politikas nostādnes un starptautiskas vienošanās par to, kā šo jautājumu risināt. Bet lielā mērā tā ir arī sabiedrības ieradumu maiņa, piekrīt arī kustības "ZeroWasteLatvija" valdes priekšsēdētāja Anna Doškina, ar kuru par šo problēmu runājāmies.

Odīs mazāk, nevis stiprāk

   “Atkritumus, kas bioloģiski noārdās, būtu ļoti grūti neražot, jo ēdam mēs visi. Aptuveni 30% līdz 40% no konteinera satura vienā mājsaimniecībā ir tieši šādi atkritumi. Un kopumā tā nav tā frakcija, ko ir sarežģīti pārstrādāt. Taču pārtikas atkritumu – tas gan – varētu būt mazāk,“ uzsver A. Doškina.
   Viņa cer, ka paradumu maiņu ieviesīs arī tas, ka nākamajā gadā ikvienam būs jābūt pieejamam konteineram, kurā nokļūst bioloģiski noārdāmie, tostarp pārtikas, atkritumi. “Šķirošana nebūs obligāta, bet šādu iespēju atkritumu apsaimniekošanas uzņēmējam būs jāpiedāvā,” uzsver eksperte. Tas gan paredz arī lielu skaidrojošo darbu, īpaši pilsētniekiem. Piemēram, viņi būs jāpārliecina, ka šo bioloģisko atkritumu nošķirošana nenozīmē lielāku smaku pie konteineriem. Tieši pretēji – smaka kopumā samazināsies, jo arī konteineri būs atšķirīgi. “Vēl viens no svarīgākajiem iemesliem, kas liks izšķirties par labu vēl rūpīgākai šķirošanai, ir, ka tā atkritumu daļa, kas paliek pēc bioloģiski noārdāmo atkritumu atdalīšanas, kļūst tīrāka un attiecīgi – no tās iespējams atgūt vairāk resursu pārstrādei,” skaidro A. Doškina. Tātad nevērtīgā atkritumu daļa, kas vienkārši tiek aprakta poligonā, kļūst arvien mazāka. Visbeidzot, šķirošana noteikti ir arī finansiāli izdevīgāka, par ko var pārliecināties, kaut vai iepazīstoties ar atkritumu savākšanas tarifiem. Proti, viens ir nešķirotie atkritumi un to cena, nākamais – jau atkritumi, kas bioloģiski noārdās, kam vajadzētu maksāt mazāk.
   Šobrīd jau bez maksas var nošķirot papīru, stikla un plastmasas pudeles – visu, kas jau tagad nonāk atsevišķos konteineros. “Laikā, kad vērojams pamatīgs visu komunālo pakalpojumu cenu kāpums, manuprāt, katrs ietaupītais cents ir svarīgs!” piebilst biedrības vadītāja.

Vajag vismaz septiņus gadus

   “Nesen kādā sarunā ar antropoloģi uzzināju, ka cilvēkiem viedokļu un paradumu maiņai vidēji ir nepieciešami septiņi gadi. Un atkritumu rūpīgāka šķirošana tad būs vēl viens šāds paradums,” spriež A. Doškina. Par to, vai cilvēki ir gatavi iet vēl tālāk un, piemēram, dzīvokļos, uz balkoniem, ieviest kompostēšanas konteinerus, kas ir viens no risinājumiem pārtikas atkritumu pārstrādāšanai, viņa nav tik pārliecināta. Vai, pareizāk, viņa netic, ka šādai iniciatīvai būtu gatava pievienoties lielākā sabiedrības daļa. Pirmkārt un galvenokārt tādēļ, ka tas prasa papildu iedziļināšanos, papildu darbošanos un papildu ieguldījumus, kam gluži katrs pavisam noteikti nav gatavs. Tajā pašā laikā – interese ir. Biedrība ar gandarījumu secina, ka tās lapā sociālajos tīklos par šiem jautājumiem diskutē un pieredzē apmainās (tostarp arī par slieku audzēšanu pārtikas atkritumu pārstrādāšanai!) ap 13 000 cilvēku, kas Latvijas mērogiem un tik specifiskai tēmai tiešām nav maz.
   Tomēr, kā uzsver eksperte, lai pārtikas atkritumu apjoms tiešām samazinātos, visai daudz varam darīt ikdienā. Piemēram, sākot ar to, ka daudz pārdomātāk iepērkamies un gatavojam ikdienas maltītes. “Varētu teikt, ka solis uz priekšu patiesībā ir kā viens solis atpakaļ. Proti, sāc domāt, pirms kaut ko pērc! Tā samazinām gan to lietu skaitu, ko iegādājamies un vēlāk izmetam, gan arī iepakojuma apjomu, ko gribot negribot iegādājamies kopā ar iekāroto lietu. Tam visam jāsākas ar domāšanas, pieprasījuma kultūru. Proti, ne tikai pirkt tāpēc, ka gribas, bet pārdomāt, vai maz to vajag, ko no tā gatavosi. Cilvēki nereti nemaz neapzinās, kas viņu ledusskapjos jau stāv!” uzsver A. Doškina.

Domāt par produktu "no – līdz"

   Biedrības vadītāja piekrīt, ka Covid-19 pandēmijas laiks bijis ievērojams kritiens atpakaļ, jo higiēnas nolūkos iepakots tika teju viss, ko vien varēja. Bet nu šis periods ir noslēdzies, un viena no "ZeroWasteLatvija" šī brīža aktualitātēm ir rokasgrāmatas izstrāde ražotājiem tieši par iepakojumu. “Gribam parādīt, apkopot piemērus par to, kāds var būt ilgtspējīgs iepakojums, un strādāsim daudz, lai, ieejot kaut vai piemājas veikalā, patērētājam būtu iespēja izvēlēties preci ar šādu iepakojumu vai bez tā,” – tā A. Doškina. Cik lielā mērā ierosinājumi tiks ņemti vērā, tas būs atkarīgs, protams, arī no sabiedrības – ciktāl tā pieprasīs, lai šāds piedāvājums būtu.
   Plašākā mērogā tas ir stāsts par aprites ekonomiku un to, ka gan ražotājiem, gan arī patērētājiem vairāk būs jāiedziļinās tajā, kā konkrētā prece tiek saražota, kā pakota, kur un kā pārstrādāta. Īsāk sakot, kas paliek pēc mums.
   Tāpat būtisks ir jautājums, kas jāsakārto juridiski: kur no veikalu plauktiem nonāk tie pārtikas produkti, kam beigušies lietošanas termiņi? Šobrīd spēkā ir likums "Prasības pārtikas izplatīšanai pēc minimālā derīguma termiņa beigām”, kas ļauj šādus produktus ziedot, taču, uzsver eksperte, iespējams, varētu doties vēl soli tālāk, lai produkti nenonāktu atkritumos. Tātad – tie jāpārstrādā!
   Liela daļa bioloģiski pārstrādājamo atkritumu, kas tiek savākti Rīgā un Pierīgā, šobrīd nonāk SIA "Getliņi EKO" un vēlāk pārtop biogāzē. "Bet ir arī citi piemēri jeb ceļi, kad to, kas palicis pāri ražošanas procesā, pats ražotājs neuzskata par atkritumu, bet gan par resursu, ko kādam nodot tālāk. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir no alus ražotājiem, kam ražošanā paliek pāri drabiņas. Tā ir uzturvielām bagāta piedeva mājdzīvnieku barībai vai arī no tām var cept cepumus. Ļoti labs aprites ekonomikas piemērs. Bet ja par tirdzniecības vietām, kā jau minēju, tur daudz kas ir atkarīgs no sabiedrības iniciatīvas, spiediena, tāpat arī no likumdošanas. Tā tad arī nosaka, kādus produktus un kā iespējams legāli nodot tālākai lietošanai," paskaidro A. Doškina.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Ja porciju uzliek pats, tad visu izēd

08.06.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

Bērni mūsdienās ir gan ar atšķirīgām gaumēm uz ēdienu, gan dažādām veselības prasībām pret pārtikas produktiem, tāpēc pabarot viņus skolās un bērnudārzos tā, lai pārtika nav jāizmet, ir īsts izaicinājums. Viens no trikiem – iesaistīt viņus pašus ēdiena pagatavošanā.


Pārtikas atliekas Latvijā šobrīd veido lielu daļu jeb 30% no atkritumiem, un Eiropā vidēji trešdaļa saražotās pārtikas nonāk atkritumos, tāpēc šī problēma Eiropas Savienības dalībvalstīm jārisina, nopietni pārdomājot soļus. Lai gan visvairāk pārtikas atkritumu veidojas mājsaimniecībās, arī izglītības iestādēs, kurās tiek nodrošināta ēdināšana, neiztikt bez šāda veida atkritumiem, jo mūsdienās skolēniem garšo ļoti atšķirīgi ēdieni, kā arī ne vienmēr uz šķīvja uzliktais tiek apēsts pilnībā.

Ir skolas, kur izēd visu

Apzinoties, ka pārtikas atkritumi izglītības iestādēs ir problēma, kas ne tikai rada vides piesārņojumu, bet arī iznieko izmantotos resursus, kas nepieciešami pārtikas izaudzēšanā un tās nogādāšanā līdz patērētājam, Latvijas skolas un pirmsskolas, kas piedalās Latvijas ekoskolu programmā, mērķtiecīgi strādā pie šo atkritumu samazināšanas, sasniedzot ļoti labus rezultātus. Vides izglītības fonda ekoskolu un jauno vides reportieru programmas vadītājs Daniels Trukšāns teic: "Pārtikas atkritumi ir viens no virzieniem, par kuru skolai ir jādomā un jārisina."
Viena no lielākajiem izglītības iestāžu ēdinātājiem Latvijā, uzņēmuma SIA "Žaks-2", administratīvais vadītājs Jānis Meija vērtē, ka, lai gan kopumā situācija ar pārtikas atkritumiem pēc ēdināšanas reizēm iet uz labo pusi, jo to daudzums pakāpeniski samazinās, tā joprojām ir ļoti aktuāla problēma. Uzņēmuma ražošanas vadītāja, galvenā tehnoloģe Ilona Dreimane atzīst, ka situācija no skolas uz skolu atšķiras: "Ir skolas, kur šī situācija nav iepriecinoša, bet ir tādas, kur skolēni apēd visu."
Ventspils Pārventas pamatskolas ekodarba koordinatore Ilze Korna savukārt teic, ka šo tēmu skola izvēlējās aktualizēt, jo bija redzams, ka bērni bieži vien neēd pusdienas, līdz ar to viņiem līdz dienas beigām pietrūkst enerģijas, kā arī vairāk kārojas našķu. Šajā skolā, aktīvi strādājot, pārtikas atkritumi pusgada laikā tika samazināti gandrīz uz pusi – no 15,6 kg uz vienu bērnu septembrī līdz 9,6 kg janvārī. Turklāt rezultāti arvien turpina uzlaboties.

Iepazīt ēdienu pasauli

Lai samazinātu pārtikas atkritumu apmērus, vispirms jānovērš to rašanās cēloņi, izglītojot skolēnus par ēdienu. I. Dreimane norāda, ka ēšanas tradīcijas veidojas ģimenēs, tāpēc ēdieni, kas tiek pasniegti skolas pusdienās, ne vienmēr ir bērnu iecienīti. "Ministru kabineta noteikumi nosaka normas, cik lielai ir jābūt katra produkta daļai ēdienkartē, bet tā ir pretrunā ar ēšanas tradīcijām ģimenēs, līdz ar to ir produkti, kuri visbiežāk paliek uz šķīvja un nonāk pārtikas atkritumos. Obligāta prasība ir, ka līdz ar pamatēdienu tiek pasniegta arī zupa vai deserts. Diemžēl tieši dārzeņu zupas bērni ēd ļoti nelabprāt. Kad pandēmijas laikā bija pielaide, ka ēdienkartē varēja būt tikai pamatēdiens, samazinājās arī pārtikas atkritumi, turklāt bērni bija vairāk paēduši," viņa stāsta. Bet J. Meija skaidro, ka ēdinātājs katru skolu uztver kā atsevišķu mājsaimniecību ar savām ēšanas tradīcijām un paražām, tāpēc katra skola tiek monitorēta, lai saprastu, kas bērniem vairāk garšo, un attiecīgi pielāgotu ēdienkarti, bet to iespējams izdarīt tik, cik ļauj Ministru kabineta noteikumi.
I. Korna pastāsta: "Jāatzīst, ka nereti vecāki mājās negatavo vai gatavo pusfabrikātus, tāpēc mēs bērnus mērķtiecīgi iepazīstinājām ar pārtikas produktiem un ko no tiem var pagatavot, ar ēdienu dažādību – putrām, salātiem. Mājturības stundās bērni paši gatavoja salātus – sāļus, saldus, vārīja putras, uzzināja, cik daudzveidīgus ēdienus var pagatavot no pupiņām, paši mala un cepa pupiņu kotletes. Kad sākās attālinātais process, devām uzdevumus arī mājās, piemēram, pagatavot kaut ko veselīgu, un tad iesaistījās arī vecāki. Iepazīstot ēdienu daudzveidību, bērni sāka ēst arī to, kas tiek dots pusdienās. Viņi tā arī teica, ka ne reizi nebija ko tādu ēduši un viņiem šķitis, ka tas ir negaršīgs."
Tikmēr Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolas ekodarba koordinatore Ilze Ozoliņa dalās pieredzē, ka bērniem par pārtiku stāstīts no dažādiem skatpunktiem. "Izmetot ēdienu, tiek izšķērdēts ne tikai pats produkts, bet arī resursi, kas izmantoti ražošanā un lai tie nokļūtu pie mums: ūdens, enerģija, nauda, transports, cilvēku darbs," viņa stāsta. Veikuši pētījumu veikalos, no kurām valstīm pie mums tiek atvesti augļi un dārzeņi. Noskaidrojuši, cik tāls ir pārtikas ceļš un kāda atšķirība to cenās. Tapusi liela, uzskatāma karte, un skolēni stundās diskutējuši arī par to, cik un kādu profesiju cilvēki varētu būt iesaistīti, lai mūsu galdā nonāktu auglis no Latvijas vai kādas tālākas zemes.
"Lai saprastu, cik liels darbs jāiegulda, kaut ko pagatavojot un pie viena domājot par pārtikas nozīmi veselības stiprināšanā, rīkojām konkursu "Mana veselīgākā recepte". Receptes tika zīmētas, rakstītas, aprēķināts produktu daudzums. Pēc izvērtēšanas klasē divus labākos izvirzīja uz skolas pavāru šovu "Gatavo veselīgi bez uguns". Bērni pārliecinājās, cik daudz resursu jāiegulda gatavojot un ka nebūtu patīkami, ja to pēc tam izmestu ārā," atklāj I. Ozoliņa.

Pašu izvēlēta porcija

Gan izglītības iestādes, gan skolu ēdinātājs atzīst, ka ļoti būtiska pārtikas atkritumu samazināšanā ir iespēja bērnam pašam izvēlēties, cik daudz ēdiena viņš uzliks uz sava šķīvja. I. Ozoliņa teic, ka pēc skolas renovācijas 2018. gadā ēdnīcā ir pašapkalpošanās lete: "Ēdienkartē ir iekļauti arī divu veidu salāti, veģetārie ēdieni. Katram ir iespēja izvēlēties un uzlikt savu porciju. Mūsu uzdevums iemācīt bērniem, lai uzliek tik, cik var apēst. Sākumā tas nav viegli, to iemācās ar laiku. Lieli palīgi ir Ekopadomes bērni, viņi sagatavo atgādnes, pieliek redzamā vietā, rīko akcijas "Tukšais šķīvis". Esam veselu nedēļu veikuši pārtikas atkritumu auditu. Bērni skatījās, atgādināja, ja vēlēsies, varēsi uzlikt otrreiz, lai neuzliek porciju par daudz. Pēc tam katru dienu kopā ar saimniecēm neizēstos pārtikas atkritumus nosvēra un aprēķināja vidējo neapēstās pārtikas daudzumu nedēļā. Iznāca katram divas ēdamkarotes."
Arī Ventspilī ieviests princips, ka bērni paši var likt sev vēlamo porciju. "Pirmajās klasēs sākumā audzinātājs palīdzēja, bet ātri vien palīdzība vairs nebija nepieciešama. Tāpat runājām ar ēdinātājiem par to zupu gatavošanu, ko bērni ēd. Bērniem ļoti garšo biešu zupas, borščs, tāpat arī skābeņu zupa. Ļoti garšo pankūkas, tāpat arī plovs," stāsta I. Korna. Tikmēr Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolā visiecienītākā ir soļanka.
I. Dreimane komentē: "Lieliski strādā zviedru līnijas jeb zviedru galda princips, kas palīdz samazināt pārtikas atkritumus līdz pat 90%. Ir skolas, kur šādu pieeju esam ieviesuši, bērni paši izvēlas ēdienu un uzliek atbilstošu porciju. Būtiski, ka ir izvēles iespēja – skolēns var izvēlēties – ēst kartupeļus, makaronus vai griķus. Arī salātus var izvēlēties vairāku veidu. Tomēr, lai šādas iekārtas uzstādītu, nepieciešams lielāks finansējums, par ko esam runājuši nepārtraukti, bet netiekam sadzirdēti. Līdz ar to esam spiesti strādāt ar iekārtām, kas mums ir šobrīd. Ir pašvaldības, kuras atvēl papildu finansējumu, tad situācija ir labāka." J. Meija piebilst: "Zaļā domāšana mūsos ir, mēs domājam, kā pilnveidoties, iet līdzi laikam, un vēlamies investēt modernās tehnoloģijās. Un zviedru līnija ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kā tūlītēji panākt gan būtisku atkritumu apjoma samazināšanu, gan arī – pats svarīgākais – uzlabot klientu apmierinātību, jo apmierināti ir gan bērni, gan līdz ar to viņu vecāki, tāpat arī skolas administrācija. Citās valstīs šāds ēdināšanas princips jau strādā, un arī mums būtu laiks tādu beidzot ieviest – tam nepieciešams lielāks finansējums ēdinātājiem, kā arī izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, lai būtu iespēja variēt konkrētās ēdienreizes produktiem."
Skaidri redzams, ka, lai samazinātu pārtikas atkritumus skolās, svarīga ir visu iesaistīto pušu sadarbība un ieinteresētība. Skolu pārstāves teic, ka darbs pie šādas tēmas sniedz arī plašāku ieguvumu. "Priecājamies, ka bērni ir tie, kuri savas zināšanas un paradumus iemāca un ienes savās mājās, ģimenēs," saka cēsiniece. Savukārt Ventspils pārstāve vērtē: "Ieguvums ir ne tikai mazāk atkritumu, bet arī tas, ka bērni iepazīst ēdienu daudzveidību, prot veselīgi pagatavot, turklāt, ēdot veselīgāk, mazāk našķojas, tādējādi rūpējoties par savu veselību ilgtermiņā."

UZZIŅAI

  • Metodiskā materiāla "Samazini pārtikas atkritumus savā skolā" veidotāji vērtē, ka pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2016. gadā skolās mācījās 213 357, pirmsskolā 92 025 un arodskolās 27 938 audzēkņu. Vispārizglītojošajās skolās audzēkņus mācīja gandrīz 29 330 pedagogi. Aptuveni rēķinot, kilograms gatava ēdiena skolā izmaksā divus eiro. Ja gadā uz bērnu atkritumos nonāk 50–20 kg ēdiena (mērījumi skolās un bērnudārzos), tātad būtībā miskastē tiek izmesti 10–30 miljoni eiro.
  • Ir mācību iestādes, kurās, piedomājot pie atkritumu samazināšanas, izdevies ievērojami – vairāk nekā uz pusi – samazināt audzēkņu neapēstā un izmestā ēdiena daudzumu. Citviet, rēķinot uz vienu audzēkni gadā, atkritumos vairs nonāk tikai 10 kg ēdiena un pat vēl mazāk.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Termiņi, saraksts un mazliet izdomas

08.06.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

   Šefpavārs Ēriks Dreibants uzsver, ka cenšas saimniekot tā, lai no iepirktajiem produktiem pāri paliek ļoti maz. Ja gadās, tos izlieto paši, sadala darbiniekiem, dažkārt jāliek lietā mazliet izdomas un izdodas izmantot visu.

   Visā pasaulē, arī Latvijā, pārāk daudz pārtikas produktu nonāk atkritumos – satraukušās starptautiskās organizācijas. Mūsu valstī katrs iedzīvotājs gada laikā izmet vidēji 130 kg dažādu produktu – pārtikas atlikumus un pārpalikumus, produktus ar beigušos derīguma termiņu un pārtiku, kas vienkārši vairs neizskatās svaiga. Lai šo atkritumu apjomu samazinātu, mazliet jāmaina savi paradumi, bet eksperti norāda, ka ekonomiska domāšana noteikti palīdz pieņemt lēmumus.

Stingri pieturēties pie saraksta

Pasaulē ik gadu atkritumos tiek izmesta aptuveni trešdaļa no visas pārtikas jeb 1,3 miljardi tonnu. Ar šo pārtikas apjomu katru gadu varētu pabarot trīs miljardus cilvēku, tas ir, gandrīz četrreiz vairāk, nekā šobrīd pasaulē ir to, kuri cieš no bada. Pēc ANO pārtikas un lauksaimniecības organizācijas iniciatīvas "SAVE FOOD" aprēķiniem, visvairāk jeb 53 procentus pārtikas atkritumos izmet mājsaimniecības. Tas nozīmē, ka noteicoša loma pārtikas atkritumu apjoma samazināšanā ir patērētājam un nelielas izmaiņas ikdienas ieradumos var ievērojami samazināt pārtikas atkritumu apjomu.
Beziepakojuma veikala "ieber.lv" īpašniece, zaļā dzīvesveida entuziaste Agnese Gaidelione norāda, ka pārtikas atkritumus būtiski var ierobežot, nopērkot tieši tik, cik nepieciešams. "Cilvēks uz mūsu veikalu var nākt ar iecerētā ēdiena recepti un nopirkt tieši tik, cik vajag. Ja vajag 150 gramus auzu pārslu vai 200 gramus makaronu, tieši tik arī tiks iesvērts. Nevajag nopirkt lielo iepakojumu, kas stāv virtuves plauktā neiztukšots, līdz vēlāk ar atlikušo saturu izmests atkritumos. Ieguvums ir dubults, netiek nopirkts par daudz un tiek arī ietaupīta nauda," viņa rosina.
Veikaliņš Cēsīs jau vairākus gadus popularizē beziepakojuma iepirkšanos, stāsta par iepirkšanās paraduma maiņu. Vai ir rezultāts? "Šajos gados izkristalizējies kontingents, kam šāds iepirkšanās veids ir svarīgs, kuri to pārņēmuši ikdienā," stāsta A. Gaidelione. "Lai cilvēks mainītu iepirkšanās paradumus, vajadzīgs laiks un domāšanas maiņa. Mēs aicinām sākt ar mazajiem soļiem, uzrunājam izglītības iestādes, sadarbojamies ar ekoskolām. Ir uzrakstīta mazo soļu pasaka, veidojam raidījumus, kur mūsu konceptu rādām bērniem, lai viņi to var aiznest uz mājām savai ģimenei."
Uzņēmēja pastāsta par kādu iniciatīvu: "Ēd mājās, izēd māju tukšu un uzpildi to ar sarakstiņu!" Tas nozīmē, ka iepirkumu sarakstu veido nevis pēc principa, ko gribētu ēst, bet pēc tā, kas ir mājās. Piemēram, ja ir griķi vai makaroni, jādomā, ko var pagatavot, ņemot par pamatu šos produktus, klāt piepērkot tikai to, kas nepieciešams. A. Gaidelione uzsver, ka ļoti būtisks solis, lai iegādātos tikai tik pārtikas, cik nepieciešams, ir sastādīt iepirkumu sarakstu, bet vēl būtiskāka – stingra pieturēšanās pie tā. Vai tad paši nereti neesam bijuši situācijās, kad uz veikalu aizejam tikai pēc maizes un piena, bet mājās pārnākam ar pilnu iepirkumu maisiņu. Sarakstiņā vajag ieplānot gan pamatlietas, gan arī kādu kārumu, ko nenoliedzami sagribēsies. Tas liek plānot ne tikai pirkumus, bet pirmkārt jau ēdienkarti visai nedēļai. "Kad cilvēkiem par to stāstām, viņi saka, ka nevar zināt, ko gribēsies ēst. Tāpēc nevajag piesaistīt ēdienkarti konkrētai dienai, bet domāt nedēļas griezumā, vadoties pēc produktiem, kas pieejami. Kad sistēma būs ģimenē ieviesusies, dzīve kļūs vienkāršāka un cilvēki drīz vien secinās, ka tiešām ir ļoti maz produktu, ko izmest," saka A. Gaidelione, piebilstot, ka šobrīd notiek arī darbs pie rokasgrāmatas par bezatlikumu maltīšu gatavošanu.

Izmest – galējais risinājums

Pēc iniciatīvas "SAVE FOOD" aprēķiniem, 12 procentu pārtikas atkritumos nonāk jau ēdienu pagatavošanas procesā sabiedriskajā ēdināšanā. Latvijā pazīstamais pavārs Ēriks Dreibants no "Pavāru mājas" Līgatnē un "3 pavāru restorāna / Restorāna '3" Rīgā norāda, ka savā darbā vienmēr domā par pārtikas atkritumu samazināšanu. Tam lielākais dzinulis gan esot optimālas produkcijas pašizmaksas saglabāšana, lai gan mazsvarīga nav arī atbildība pret dabu. Ē. Dreibants stāsta, ka "Pavāru mājā", kur pamatideja ir degustācijas ēdienkarte, produktu iegādi plānot ļoti viegli: "Klientus apkalpojam pēc rezervācijām, tātad skaidri zinām, cik būs viesu. Ja ir 30, tātad, gatavojam 30 porcijas, un izejvielu tiek iegādāts tieši tik daudz. Strādāju arī restorānos, kuros ir ēdienkartes piedāvājums, bet visam pamatā jau ir bizness, un jebkurš izmestais pārtikas produkts ir zaudējumi. Viss nāk ar pieredzi, kas ļauj prognozēt viesu plūsmu, kas nedēļas nogalēs nepārprotami ir lielāka, un tam arī gatavojamies."
Viņš stāsta, ka restorānu īpašnieki un šefpavāri arvien vairāk izprot pārdomātas pieejas nozīmi un tas izpaužas arī piedāvājumā. "Ja savulaik restorānos ēdienkartes bija ļoti plašas, pat 50 dažādi ēdieni, tagad tādu piedāvājumu vairs nesastapsiet. Visi sapratuši, ka uzturēt tik lielu piedāvājumu nav iespējams, jo, piemēram, atnāk tikai 30 viesu, kuri no plašās ēdienkartes pasūta vien kādus desmit dažādus ēdienus. Tas nozīmē, ka produkti, kas iegādāti pārējiem 40 ēdieniem, vienkārši stāv plauktā, ledusskapī un bojājas," viņš paskaidro.
Šefpavārs neslēpj, ka ar laiku tiek apgūtas dažādas gudrības, kas ļauj līdz minimumam samazināt atkritumos nonākušo produktus daļu. "Parasti pāri paliek ļoti maz, tos sadalām darbiniekiem, izlietojam paši. Izmest kādu produktu, tas ir pats galējais risinājums. Mani darbinieki zina, ja kaut kas būs nopirkts par daudz, dusmošos. Labāk, lai krējuma nedaudz pietrūkst, mēs aizskriesim pēc vienas paciņas, nekā trīs paliek pāri. Viss nāk ar pieredzi," Ē. Dreibants skaidro.

Ziedo, ja nepārdod

Tikai pieci procenti pārtikas atkritumu rodas tirdzniecībā, un Latvijas Tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs norāda, ka organizācijā šo jautājumu īpaši nav aktualizējuši. "Pirmkārt, no kopējā atkritumos nonākušā pārtikas daudzuma tirdzniecības jomas daļa ir neliela. Otrkārt, tirgotāji paši raduši iespēju to risināt. Tie, kuriem pārtika norakstāma lielos apjomos, vienojušies ar palīdzības organizācijām. Ja pārtika der dzīvniekiem, tad ar medniekiem vai zooloģiskajiem dārziem. Vajadzētu būt tā, ka atkritumu konteineros nekas nenonāk, protams, var gadīties dažādas situācijas, bet pārtikas zudumi nozares uzņēmumos nekādā gadījumā nav sistēma," viņš paskaidro.
Produkti, kuriem beidzies minimālais derīguma termiņš "Ieteicams līdz…", joprojām ir droši lietojami uzturā, ja ievēroti glabāšanas nosacījumi un nav bojāts iepakojums. Tie tiek ziedoti Latvijas Samariešu apvienības pārtikas bankai "Paēdušai Latvijai", kas palīdz tūkstošiem grūtībās nonākušu cilvēku. Taču H. Danusevičs šajā sakarā norāda uz kādu neatrisinātu problēmu: "Neesam panākuši, ka par ziedoto pārtiku nebūtu jāmaksā PVN. Šobrīd tirgotājiem jāsamaksā nodoklis par to, ko viņi ziedo labdarībai, un, mūsuprāt, tas nav taisnīgi. Līdz šim valdība nav izrādījusi vēlmi to risināt, tāpēc turpināsim to uzturēt aktuālu, kamēr parādīsies politiķi, kuri būs gatavi atbalstīt loģiskas lietas. Neprasām neko netaisnīgu, ir jābūt gribai to sakārtot."
Arī Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas Inese Vaidere norādījusi, ka pārtikas atkritumu samazināšana nav jauna aktualitāte laikmetam, kuram raksturīga populācijas, resursu un klimata problēmu spriedze. "Ir pēdējais laiks mums visiem kļūt atbildīgākiem un varbūt biežāk un vairāk ņemt vērā to, ko jau agrāk mums centušies uzsvērt un mācīt vecāki un vecvecāki – cienīsim pārtiku!" viņa aicina, uzsverot, ka katrs individuāli varam dot ieguldījumu pārtikas atkritumu samazināšanā.

UZZIŅAI

Kur rodas pārtikas atkritumi Eiropas Savienības valstīs?

  • Mājsaimniecībās – 53%.
  • Pārstrādes procesā – 19%.
  • Sabiedriskās ēdināšanas nozarē – 12%.
  • Produktu ražošanas gaitā – 11%.
  • Vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā – 5%.

Avots: www.zalabriviba.lv

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Ezeru apsaimniekot nav viegli

20.05.2022 NOVADI ZAĻO

Burtnieku ezers platības ziņā ir ceturtais lielākais ezers Latvijā, tā garums ir 13,3 kilometri, vidējais dziļums – 2,9 metri. Ezers izsenis bijis starp makšķernieku iecienītākajām copes vietām, jo ezerā konstatētas 20 zivju sugas, starp kurām makšķernieku gaidītākās trofejas, protams, ir līdakas un īpaši jau zandarti. Tomēr Burtnieka apsaimniekošana allaž ir bijis visai sarežģīts un dažādu interešu pārpilns process.

Valmieras novada pašvaldības vecākā vides speciāliste Evija Ozola uzskata, ka zandartu mazuļi Burtnieku ezerā vairs nav jāielaiž, to apliecinājusi arī zinātniskā zveja.

   Latvijas jaunāko laiku vēsturē ezeru kopš 1992. gada pārvaldīja pašvaldību iestāde "Burtnieku ezera pārvalde", kas 2004. gadā pēc reorganizācijas pārtapa par aģentūru. No 2006. gada līdz pirmajai pašvaldību reformai 2009. gadā darbojās SIA "Burtnieku ezera pārvalde", pēc tās likvidēšanas par Burtnieku atbildēja Burtnieku novada pašvaldības Dabas resursu pārvalde. Kopš 2012. gada Burtnieks atrodas vietējās pašvaldības – vispirms Burtnieku novada, bet kopš 2021. gada jaunā Valmieras novada – valdījumā, tāpēc par to, ko Burtnieku ezera apsaimniekošanā iecerēts darīt turpmāk, vaicājām Valmieras novada pašvaldības vecākajai vides speciālistei EVIJAI OZOLAI.

Kāda bija situācija ezera apsaimniekošanā, kad to pērnvasar pārņēma jaunais Valmieras novads?

Tobrīd Zemkopības ministrijā un VARAM bija iesniegti priekšlikumi par pilnīgu rūpnieciskās zvejas aizliegšanu Burtnieku ezerā, tomēr ministrijas uzskatīja, ka nav pietiekama pamata šādam solim. Jau 29. jūlijā Valmieras novada dome lēma par turpmāko ezera apsaimniekošanu. Pašvaldības lēmums noteica, ka Burtnieka zandarts turpmāk tiek veidots kā tāds ekskluzīvs zīmols, rūpnieciskā zveja aizliegta netiek, taču tiek rosināts mazināt zvejas limitus. Šis ierosinājums tika ņemts vērā, un jau no šī gada sākuma zvejnieki Burtnieku ezerā ir vien ar kilometru kopējo tīklu garuma. Samazināti arī plēsīgo zivju nozvejas limiti: zandartam no 24 tonnām uz 10 tonnām, bet līdakai – no 12 tonnām uz 4 tonnām. Kopējais gada nozvejas limits – 49 tonnas – gan netika mainīts, lai veicinātu balto zivju pastiprinātu nozveju, jo balto zivju ezerā joprojām ir par daudz, un tuvākajā laikā tur nekas nemainīsies. Šis ir pirmais solis ceļā uz balto zivju samazināšanu Burtniekā.

– Kā Burtnieka zandarts kļūs par zīmolu?

– Šobrīd jau ir apstiprināts Zivju fonda projekts, strādājam pie šī zīmola izveides un pilnveidošanas, kā arī vācam vēsturisko informāciju un analizējam piegāžu ķēdes.

– Kādi ir secinājumi par piegāžu ķēdēm?

– Skatāmies, kur zvejnieki šobrīd realizē Burtniekā nozvejotos zandartus. Virzāmies uz to, lai palīdzētu viņiem zivis realizēt uz vietas. Lielākoties restorāniem, kur zandartu, protams, pārdod par lielāku cenu. Taču tam ir pamatojums, jo šis ir īpašais Burtnieka zandarts, kuru nekur citur neatradīsiet. Uzskatām, ka Burtnieka zandartam vajadzētu vairāk palikt tepat Vidzemē un vispirms jau Valmieras novadā. Līdz gada beigām plānots, ka zīmols jau būs pietiekami spēcīgi nostiprināts, lai mēs "Burtnieka zandartu" varētu reģistrēt un nostiprināt Eiropas Savienībā līdzīgi, kā tas jau izdarīts ar "Carnikavas nēģiem".

– Vai plānots arī papildināt zandartu populāciju Burtniekā, ielaižot mazuļus?

– Šajā sakarā zinātnieki gan no institūta "Bior", gan no Matīsa Žagara SIA "Saldūdeņu risinājumi" vēl aizvien nav mainījuši savas domas un neredz pamatu mākslīgai zandartu pavairošanai Burtniekā. Arī es, aizpērn piedaloties zinātniskajā zvejā, pārliecinājos, ka zandartu mazuļu ezerā ir ļoti daudz.

   Pērn padziļināts un nedaudz arī paplašināts tā sauktais Matīšu peldētavas kanāls, kur gan laivu nomas bāze "Asari", gan arī viena no Burtnieka tūristu pontonlaivas "Made Marija" pieturvietām. Šeit ierīkota arī oficiālā lomu svēršanas vieta ezera zvejniekiem.

– Par rūpniecisko zveju skaidrs, bet vai ir izmaiņas arī makšķerēšanas noteikumos Burtniekā?

– Viens no pirmajiem uzdevumiem jaunajā novadā bija tieši "Makšķerēšanas nolikuma" pārskatīšana. Saņēmām vairākus priekšlikumus kā pasargāt plēsīgo zivju sugas, bija arī vairākas sanāksmes kopā ar makšķerniekiem. Vienojāmies, ka plēsīgo zivju aizsardzībai Burtniekā tiek ieliktas vēl pāris jaunas lieguma vietas zandartu nārsta laikā. Tāpat no šī gada esam pilnībā pārgājuši uz makšķerēšanas licenču realizēšanu tikai elektroniski vietnē manacope.lv.

 – Kādi darbi šogad plānoti Burtniekā?

– Makšķerniekiem domātās infrastruktūras uzlabošanai šogad iecerēta Burtnieku lielā centra kanāla tīrīšana, jo pati kanāla mute šobrīd palikusi diezgan sekla. Pērn tika iztīrīti mazie kanāli Burtnieku centrā, nopietni darbi tikai veikti arī Matīšu kanāla padziļināšanā. Gan Matīšu, gan arī Burtnieku centra kanālā šogad plānots uzstādīt papildus laivu piesaistes vietas. Pamazām atdzīvojas arī laivu bāze Vecatē, kur ir viens no diviem (vēl arī Burtnieku centra kanālā) betona slipiem laivu ielaišanai ezerā. Vēl laivas ielaist ūdenī iespējams arī Matīšu kanālā un "Silzemnieku" pludmalē.

– Un kā veicas ar kontroli?

– Ja iepriekš ezerā bija tikai viens inspektors, tad šobrīd visā Valmieras novadā ir četri inspektori, protams, arī Burtniekam tad paliek vairāk jaudas. Par kārtību ezerā gādā arī ļoti tālredzīgas novērošanas kameras, kuras nu jau uzstādītas visās publiskajās vietās.

VIEDOKLIS 

Ihtiologs, zivkopis, Burtnieku ezera pārvaldes bijušais vadītājs Rolands Rākins:

– Agrāk, līdz apmēram 2016. gadam, ar zvejniekiem bija atrasts kompromiss un visiem bija labi. Savulaik Burtniekā ielaidām gandrīz miljonu līdaku kāpuru, teorētiski no tiem izdzīvo 5 līdz 7%, tie būs 70 tūkstoši līdaku. Pēc tam nākošajā gadā ielaidām 540 tūkstošus kāpuru, vēl nākošajā – jau mazāk. Tāpat zivis slauca, Rūjas dīķos inkubēja un ezerā zivju bija papilnam. 1. maijā Burtniekā bija pat kādas 100 laivas! Cilvēkiem bija prieks braukt uz šejieni, jo zivju netrūka – gan zvejniekiem pietika, gan spiningotājiem. Tagad, kā stāsta ezera zinātāji, Burtniekā vairs nav tā saukto sporta – svarā no diviem līdz sešiem kilogramiem – līdaku, ir vai nu retas lielās vai arī dūcīši... Trīs zandarti un trīs līdakas lomā – tas nav pievilcīgi Rīgas makšķerniekam, un nebrauks uz Burtnieku arī no Krāslavas vai citurienes!

Vistu, lai tā dētu olas, ir jābaro. Jā, pašvaldība strādāja pie infrastruktūras sakārtošanas ap ezeru un vēl visu ko labu darīja, arī "Silzemnieku" dambi sataisīja. Bet nerūpējās, lai ezerā būtu plēsīgas zivis, ne tikai baltās vien. Ļoti liela kļūda, ka novadā visu šo laiku nebija īsta kontakta ne ar makšķerniekiem, ne ar zvejniekiem. Vajadzēja ar viņiem vairāk runāt, nevis akli klausīt tikai pētnieku ieteikumiem. Turīgais Burtnieku novads, kurš tagad ietilpst Valmieras novadā, ir trīsreiz samaksājis pa 10 tūkstošiem eiro pētījuma veicējiem, kas izdarījuši, manuprāt, galīgi nepareizus secinājumus par ezerā notiekošo. 2006. gadā, kad sāku strādāt Burtnieku ezera pārvaldē, "Bior" teica, ka vajag zivis ezerā laist iekšā, bet tagad "Saldūdeņu risinājumi" to nez kāpēc darīt neiesaka. Uzskatu, ka Burtniekā katru gadu – nu vismaz tagad divus vai pat trīs gadus pēc kārtas obligāti – būtu jāielaiž 20 tūkstoši līdaku mazuļu.

Mana pārliecība ir, ka rūpnieciski zivis ir jāzvejo ar murdiem un tīkliem, ziemā jāsamazina tīklu acis, bet vasarā to nedrīkst darīt, jo zivis tīklā nokaras un nomirst. Valmieras, Cēsu un citos tirgos ļoti labprāt iegādājas zivis. Pirms gadiem desmit pēc parastām raudām gara rinda stāvēja! Tas ir ļoti svarīgi, un tagad baltās zivis ezerā ir! Tikai jādomā, kā tās līdz tirgum dabūt. Ir labi, ka rūpnieciskie zvejnieki Burtniekā gādā delikateses restorāniem, bet to drazu taču arī jāņem. Bet balto zivi jau viņi neņem, tikai zandartu un līdaku. Un vēl lielo breksi, kurš pirms trim gadiem Burtniekā izsprāga.

"Bior" pētnieki apstiprinājuši, ka Burtniekā zivīm ir trīs slimības (žaunās, zem zvīņām un lenteņi). Jo ezerā jau nav plēsēju! Nav kas noēd un trenkā baltās zivis, ja plēsējus visu laiku nokāš makšķernieki un zvejnieki. Nav jau māksla lielos Latvijas spiningošanas mačus Burtniekā uztaisīt maijā, kad gandrīz katrā trešajā metienā galā līdaka. Jātaisa jūnijā vai jūlijā, un arī tad, ja noķertās zivis laiž vaļā, jo profesionāļi patiesībā paņem diezgan lielu daļu plēsīgo zivju.


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Tramīgo taimiņu trajektorijas

20.05.2022 NOVADI ZAĻO

Taimiņš (Salmo trutta) ir Latvijā labi zināma, taču makšķernieku samērā reti noķerta zivs. Igauņi šo zivi sauc par meriforell, bet leiši – par šlakys. Latvijā zināmie oficiāli ķertie taimiņi bijuši tuvu metram garumā un līdz 10 kilogramiem svarā. Vienīgā vieta mūsu valstī, kur taimiņus mākslīgi pavairo ar vērienu, ir zivjaudzētava "Brasla" Cēsu novadā. No turienes viņi ceļo uz ūdenskrātuvēm visā Latvijā.

 

   

   Lūgums netraucēt! Visi zivju baseini cehā atrodas vieglā pustumsā, lai lieki netraucētu mazo taimiņu augšanas procesu.








Nedaudz iz vēstures

Taimiņš pēc dabas ir vientuļnieks, kurš no gada līdz pat septiņu gadu vecumam dzīvo jūrā, kur sasniedz dzimumgatavību, un tad dodas nārstot upēs. Latvijā taimiņu nārsts upēs notiek oktobrī un novembrī, bet taimiņu kāpuri izšķiļas pavasarī. Taimiņu mazuļi upēs Latvijā parasti pavada divus gadus, sasniedzot 10–19 centimetru garumu. Upēs sastopama arī taimiņa saldūdens pasuga – strauta forele. Novērota līdz 600 kilometriem tāla taimiņu migrācija, šo zivju pārvietošanās ātrums ir līdz pat 28 kilometriem diennaktī! Taimiņa ēdienkartē galvenokārt ir zivis un vēžveidīgie. Pasaulē sastapti pat deviņpadsmitgadīgi taimiņu vecīši, Latvijā gan atzīmējušies tikai līdz septiņiem gadiem veci taimiņi.

Taimiņu mākslīgā pavairošana Latvijā lielā mērā ir zivjaudzētavas "Brasla" ziņā. Tās galvenais uzdevums ir taimiņu resursu atražošana, katru gadu izaudzējot un ielaižot Gaujas baseinā ap 200 tūkstošiem taimiņu smoltus un mazuļus. "Braslā" vēl audzē arī varavīksnes foreļu mazuļus un nēģu kāpurus. Zivjaudzētava atrodas vien dažus kilometrus lejpus tilta pār Braslu uz Valmieras–Inčukalna šosejas, šeit izaugušie taimiņu, foreļu un nēģu mazuļi nonāk tieši Gaujas baseina upēs.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā vietā, kur tagad atrodas zivjaudzētava “Brasla”, ap 1927. gadu uz Braslas upes uzbūvēja hidroelektrostaciju. Interesanti, ka ūdens uz HES turbīnām no uzstādinājuma nāca pa divām – ar 1,6 un 2 metru diametra – koka caurulēm, Abi šie caurplūdes rori bija gatavoti no spundētiem dēļiem un ik pa 50 centimetriem savilkti ar dzelzs stīpām. Šeit ražoja elektrību brīvajā Latvijā, arī Otrā pasaules kara laikā un vēl pēc kara, kad jau bija Latvijas PSR. Līdz padomju zinātnei labpatikās mainīt šīs vietas ekonomisko orientāciju – Braslas HES vietā tika izlemts ierīkot aklimatizācijas staciju lašveidīgām zivīm un vēžiem no visas varen plašās dzimtenes... Visas hidroelektrostacijas iekārtas demontēja, toties uz šejieni sāka vest no PSRS Tālajiem Austrumiem lašveidīgās zivis, piemēram, kuprlašus jeb gorbušas (Oncorhynchus gorbuscha), kā šīs zivis sauc gan igauņi, gan lietuvieši. Mēģinājums piejaucēt kuprlašus Latvijas apstākļiem neizdevās, toties tieši no Braslas vispirms uz Primmas ezeru Salacgrīvas pusē un pēc tam tālāk pa visu mūsu valsti šodien jau izplatījies tolaik ciemos atbraukušais Amerikas signālvēzis – visbīstamākā invazīvo vēžu suga, kas būtiski apdraud vietējo vēžu populācijas un izplata vēžu mēri...

Zivju audzēšana zem dažādiem jumtiem

1970. gadā šeit, uz Braslas, sāka strādāt valsts zivjaudzētava, tā turpināja savu darbu arī neatkarīgajā Latvijā, un tikai 2004. gada 8. novembrī tika likvidēts valsts uzņēmums zivju audzētava “Brasla”. Reāli toreiz zivjaudzētava tikai pārgāja Zivju resursu aģentūras kompetencē, bet pēc aģentūras likvidācijas 2010. gadā, apvienojoties laboratorijai un valsts zivjaudzētavām, izveidojās zinātniskais institūts “Bior”, pilnā nosaukumā Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “Bior”Šobrīd zivju resursus Latvijā pavairo saskaņā ar Zivju resursu mākslīgās atražošanas plānu 2021.–2024. gadam, kurš balstīts uz institūta “Bior” izstrādātajām rekomendācijām. Taimiņu audzēšanas nišā strādā institūta zivjaudzētavas “Kārļi” nodaļa “Brasla”, ko vienkāršības labad varam droši saukt par zivjaudzētavu “Brasla”. Šeit izaudzētos taimiņu mazuļus saskaņā ar “Bior”zinātnieku norādījumiem audzētāji laiž vairākās Gaujas baseina upēs – lielākoties Gaujā Carnikavā, Līgatnē un Murjāņos, bet dažkārt arī Braslā un Amatā.

 

   Zivju mazuļu simti, varbūt pat tūkstoši, baseinā pat netaisās pozēt – te ir nerimstoša kustība, nedaudz fotokameras klātbūtnes sanervozēta nepārtraukta zivju deja...

Viss sākas ar mammu tīklā  

Taimiņus zvejo Carnikavā zvejnieki, saķerot vaisliniekus, kuri tiek noslaukti, paņemot ikrus un pieņus. Vēl nenobriedušie taimiņi līdz slaukšanas kondīcijas sasniegšanai nokļūst zivjaudzētavas “Brasla” baseinā. Šeit ir vienīgā vieta Latvijā, kur iespējams ķert pašu izlaistos taimiņus. No vienas taimiņu mammas var iegūt līdz pat 700 mililitriem tilpumā jeb skaitā līdz 10 tūkstošiem ikru. Ja sakrīt vairāki apstākļi (laba mamma, piemērota ūdens temperatūra u.c.), apaugļoties var pat visi ikri. Mākslīgo apaugļošanu veic speciālos traukos, noteiktu laiku jaucot ikrus kopā ar pieņiem. Gan ikru un pieņu kopā jaukšanu, gan pēc tam ikru skalošanu veic lēnām un plūstoši, pēc tam apaugļotos ikrus ievieto speciālās kastītēs, kur tie nākamajā pavasarī izšķilsies. Tam pa vidu vēl ļoti skrupulozs darbs – ik pa laikam ikri jātīra, jāpāršķiro, ņemot laukā bojātos vai tukšos. To ļoti uzmanīgi, lai nepieskartos blakus esošajiem ikriem, dara ar pinceti! Marta beigās, aprīlī sāk attīstīties taimiņu kāpuri, maijā jau tie pamazām sāk ēst. Starp citu, taimiņš ir daudz tramīgāks par savu pusmāsu foreli, tāpēc zivjaudzētavā ļoti uzmana, lai mazo taimiņu baseinus neviens lieki ar savu klātbūtni netraucētu...

“Brasla” audzē taimiņu smoltus. Mazais taimiņš jeb smolts izaug no iepriekšējā rudenī – oktobrī, bet biežāk novembrī – ņemtajiem ikriem. Pirmajā gadā zivs sasniedz svaru no  grama līdz trim, bet pēc tam nākamajā gadā mazais taimiņš sasniedz jau 15 vai 20 gramus. Protams, ne visas zivtiņas aug vienlīdz ātri, bet taimiņa standarts noteikts 15 grami. Tas nozīmē, ka taimiņš sasniedzis smoltifikāciju – stāvokli, kad zivs fiziski sasniegusi laiku, kad tai jādodas uz jūru. Ja zivjaudzētavu “Brasla” savā ziņā var uzskatīt par taimiņu bērnudārzu, tad šeit paaugušies sīkuļi, nonākuši jūrā, kur ūdenim optimāla temperatūra un kur fizioloģiski taimiņš var sākt augt ātrāk, jau pirmajā gadā var sasniegt pat kilograma svaru!

Rezumējot var teikt, smolts apzīmē to stadiju, kad zivs – tobrīd tā jau sāk kļūt sudrabaina – gatava doties uz jūru un paciest sāļumu, tāpēc smoltifikāciju var saukt arī par taimiņu kalibrēšanu. Kas neatbilst kalibram, tos, protams, arī izlaiž upēs – kamēr tiek aizvesti un izlaisti upēs lielākie taimiņi, tikmēr tie mazākie taču paaugušies! Parasti taimiņus izlaiž Gaujā pie Carnikavas un Murjāņiem, tur jūra tuvāk, taču sava daļa tiek arī Braslai. Pavasarī taimiņi aug ļoti ātri – no 10 gramiem aprīlī jau maijā taimiņam smoltifikācijai atbilstošie 15 grami.

 Aizpeld jūriņā!

Zinātnieki iesaka taimiņus izlaist upē, kad ūdens temperatūra sasniegusi 10 grādus. Monitoringa upe zivjaudzētavai “Brasla” ir Salaca, tajā visu gadu stāv īpašs smoltu murds. Pēc tur gūtajiem novērojumiem tad arī top zinātnieku rekomendācijas. Katru gadu taimiņu izlaišanas laiks var atšķirties. Visus izlaistos taimiņus iezīmē, ar šķērītēm nogriežot tauku spuru. Tas tiek darīts ziemā, kad ūdens temperatūra ir ap nulli. Te jāatgādina, ka zivjaudzētavā “Brasla” zivju mazuļus audzē recirkulācijā, caurplūdes sistēmā – apmēram 300 litri sekundē – izmantojot Braslas ūdeņus. Tā nu sanāk, ka audzētavā un upē ūdens – gan pēc temperatūras, gan ar visiem mikroorganismiem, gan iespējamu piesārņojumu un arī parazītiem – vienāds. Tāpēc audzētavā ūdenim regulāri tiek veikta dezinfekcija, lielākoties izmantojot sāli un atsevišķās situācijās arī hloru saturošus līdzekļus. Tā var iztikt bez antibiotikām, un zivis “Braslā” izaug veselīgākas. Atliek vien tāds sīkums, kā tramīgo taimiņu atļautajā laikā upē noķert!

 

   Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Zivs jāķer tur, kur tā ir

20.05.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

  Mēs plānojam, bet Eiropa mums aiztaisa ciet mencas un lašus – saka piekrastes zvejnieks no Pāvilostas Jānis Pētermanis. Ar lašiem jūrā viss ir kārtībā, traki ir ar politiķiem un roņiem – līdzīgās domās ir jūrmalciemnieks Oskars Kadeģis. Trauksmi par izmaiņām uz slikto pusi Baltijas jūras zivju populācijā ceļ zinātnieki, arī Pasaules Dabas fonds jau vairākus gadus aicina ēdienkartē izvēlēties neapdraudētas sugas un audzētavu zivis.

 

Pārzveja un kvotas

Pasaules Dabas fonds (PDF) norāda uz būtiskām izmaiņām Baltijas jūras zivju populācijās, kas izraisa ķēdes reakciju visā jūras ekosistēmā. Tās ir ne tikai izmaiņas barības ķēdē, bet arī eitrofikācija jeb ūdenstilpes aizaugšana. Pārzveja ne tikai noplicina zivju krājumus, bet arī izmaina barošanās tīkla struktūru jūrā. Mazo zivju un jūras organismu paliek vairāk, jo dabīgo plēsēju, piemēram, mencu, populācija samazinās. PDF norāda, ka vēsturiski noteiktās nozvejas kvotas ir bijušas augstākas nekā zivju populāciju spēja atjaunoties.
Eiropas Savienības kopējā zivsaimniecības politika Latvijai ik gadu liek aizstāvēt savu pozīciju, lai regulā par zvejas iespējām Baltijas jūrā Latvijas zvejnieki tiktu pie zinātniski pamatotiem limitiem. Pagājušā gada rudenī Latvija ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomes sēdē pauda stingru nostāju pret Eiropas Komisijas nepamatoti lielo 54% samazinājumu reņģu zvejai Baltijas jūrā, salīdzinot ar zinātnes piedāvājumu, kā arī nevēlēšanos palielināt brētliņu zvejas iespējas, kurai zinātne piedāvāja būtisku palielinājumu. Sarunu gaitā izdevās panākt mazāku samazinājumu reņģu kvotai –45%, kā arī iegūt palielinājumu brētliņu zvejas iespējām +13 %, ziņo Zemkopības ministrija (ZM).

Latvijas Baltijas jūras reņģu kvotas daļa nav visai liela, jo galvenais traļu zvejas objekts jūras ūdeņos ir brētliņas, bet reņģe ir tikai piezveja. Līdz ar to abu sugu kvotu summārais iznākums ir pozitīvs (par 2800 tonnām vairāk nekā 2021. gadā) un palielinās mūsu zvejnieku iespējas zvejā ar traļiem.

Latvijai aktuālajā Baltijas jūras austrumu daļā populācijas kritiskā stāvokļa dēļ mencu zveja liegta jau kopš 2020. gada. Mencu var paturēt lomā tikai tad, ja tā nejauši noķerta citu sugu – reņģes, brētliņas, plekstes – traļu zvejā vai arī piekrastes zvejā kā neizbēgama piezveja.

 

Ziemeļnieki privatizē lašus

Lašu zveja šogad atļauta tikai Baltijas jūras ziemeļu daļas piekrastē. Specializēta lašu zveja mūsu piekrastē nenotika, tomēr šo zivju piezvejai piekrastes zvejniekiem ir nozīmīga vērtība. Sargājot savvaļas lašus, jūras ūdeņos noķertie īpatņi ir jālaiž vaļā, paturēt var audzētavu izcelsmes lasi, kuru var atpazīt pēc nogrieztas taukspuras.  

“Šogad Baltijas jūrā atļauts zvejot lašus zviedriem un somiem, pārējiem ir liegts. Nav jau problēma tā, ka lašu nebūtu, bet zviedri un somi pateica, ka visi laši ir viņu, jo nārstojot viņu upēs. Taču laši nārsto arī pie mums. Cerams, uz nākamo gadu šo jautājumu atrisinās,” pauž O. Kadeģis.

Zinātniskais institūts “Bior” sadarbībā ar atsevišķiem zvejniekiem, arī O. Kadeģi, nodarbojas ar laša bioloģiskā materiāla ievākšanu. Šis pētījums papildinās jau aizsāktos, kuru mērķis ir laša resursu ilgtspējīga izmantošana, stāsta vadošā pētniece Ruta Medne. Zivju uzskaite notiek visās Baltijas jūras valstīs, un zinātnieki starptautiskā jūras pētniecības padomē kopīgi izstrādā zinātnisko pamatu, uz kura bāzes pēc tam tiek sadalītas laša zvejas kvotas.

“No katras upes nāk savi laši, bet jūrā visi samaisās. Lai saprastu, kādus lašus mēs ķeram – no Latvijas vai citu valstu upēm –, esam noslēguši līgumus ar zvejniekiem. No nozvejotajiem lašiem viņi ņem audu paraugu – spuras gabaliņu. Institūtā triju četru gadu laikā noskaidros, kāds ir pienesums zvejā tieši no Latvijas upēm,” skaidro R. Medne.

Ziemeļu upēs lašu tiešām kļūstot vairāk, bet dienvidu reģionā, tai skaitā Latvijā, nav tik labi, atzīmē pētniece. Tas notiek klimata pārmaiņu dēļ – siltas ziemas un karstas vasaras. Nozīme ir arī vides piesārņojumam, jo kalnu upes varētu būt tīrākas nekā līdzenumu upes. “Pilnīgi noteikti no mūsu upēm lašu nāk mazāk. Katrs kaitējums par sevi nav tik ļauns, lai zivis nevarētu izdzīvot, bet kopā tie rada summāro efektu sliktākai izdzīvošanas iespējai,” stāsta R. Medne. “Lašu resurss ir jāsaudzē ne jau tikai tāpēc, lai mēs tos varētu apēst. Tie ir nozīmīgi bioloģiskajā ķēdē, jo Baltijas jūrā lasis ir augstākais plēsējs, kurš nepieciešams ekosistēmas saglabāšanai, jo mencu palicis stipri mazāk.”

 

Grundulis vairs neglābs

“Nepietiek ar to, ko mums ļauj ķert,” uzsver J. Pētermanis. “Palicis vienīgi grundulis. Tam 90 procenti visa tirgus bija Ukrainā. Mēs redzam, kas šobrīd tur notiek. Var teikt, ka arī šis bizness tikpat kā beidzas.” Apaļais jūrasgrundulis esot lielākā nozveja jau gadiem ilgi, saka arī O. Kadeģis, turklāt to sezona ir tikai divi mēneši gadā. Vien divas nedēļas maija beigās var zvejot akmensbuti, kas jau kļūstot par ekskluzīvu zivi. Beidzamos trīs gadus uzlabojusies situācija ar plekstēm, kuras no Jāņiem līdz rudenim ir noķeramas labā miesas stāvoklī.

J. Pētermanis domā, ka vajadzētu atļaut ķert “to, ko var noķert, jo laika apstākļi ne vienmēr ļauj iziet jūrā. Tik, cik ir piekrastes zvejnieku, tie nevar būtiski ietekmēt Baltijas jūras zivju krājumus. Lielā zvejas flote ir praktiski iznīcināta, tur palikusi tikai brētliņu un reņģu zveja.” Latvijā jūras grundulim nav pietiekama noieta, piebilst liepājnieks Vilnis Brikmanis. “Mēs varam zvejot tikai piekrastē, nevaram skriet pa visu jūru meklēt, kur ir zivs,” viņš pauž.  

No lašveidīgajām zivīm noteikumi atļauj taimiņu zveju līdz četrām jūras jūdzēm no krasta. “Bet tad labāk izlej degvielu grāvī uzreiz, tam nav jēgas. Zivi jāzvejo tur, kur viņa ir, nevis tur, kur liek,” bilst O. Kadeģis. Arī viņš secinājis, ka ne jau piekrastes zvejnieks, ķerdams to lomu, kas piepeld klāt, ietekmē zivju populāciju jūrā kopumā.

“Ja menca ir, varētu to zvejot, tas neko nemainītu, jo problēma tās samazinājumā ir globāla,” saka jūrmalciemnieks.

 

Andra Gertsona foto

F:\Andris\2017\Lauki\Rucava\4     0507  Pricinu gimene 0474

“Nav jau nekā tai jūrā. Ar tūrismu var noķert kaut ko. Ja dabū tūristus, tad viss ir kārtībā,” saka rucavnieks Imants Pričins. Piekrastes zvejniecība nav bizness – vienisprātis ir visi mazie zvejnieki.

 

UZZIŅAI

Vislielākās reņģu nozvejas periodi

Dienvidkurzemes novads 1.02.–31.05.

Ventspils novads 1.03.–30.06.

No Engures līdz Ainažiem 1.05.–30.07.

Avots: “Liepājas rajona partnerība”

 

FAKTI

Zivju skaita dinamika 2021. gadā

Salīdzinot ar 2020. gadu, kopējais noķerto zivju skaits ir palielinājies par gandrīz 30%. Lomos vairs netika noķerts ķīsis, bet tika noķertas tādas 2020. gadā nekonstatētas sugas kā čūskzivs, ziemeļu jūrasbullis, zaķzivs un makrele. Piemēram, asariem, pličiem, reņģēm un salakām pieaugums, salīdzinot ar 2020. gadu, ir aptuveni 2 reizes, bet vimbām – gandrīz 3 reizes. Skaita samazinājums jau vairākus gadus novērojams plekstēm (2021. gadā – par 18% mazāk) un raudām (samazinājums par 26%). Arī apaļo jūrasgrunduļu skaits Liepājā, pēc neliela pieauguma 2020. gadā, 2021. gadā ir samazinājies 2 reizes.

Avots: Dati no pētnieciskajiem tīkliem "Nordic Coastal" Liepājā, BIOR

 

Viss loms nav jāpatur

20.05.2022 NOVADI ZAĻO

NOVADI ZAĻO

  Ar šādu filozofiju dzīvo divi kaislīgi makšķernieki – skolotājs Ģirts Ločmelis, kurš pērnā gada nogalē Bārtas upē Kurzemē noķēra milzīgā izmēra balto platpieri, un pensionārs Imants Saulītis. “Un pirmo savu noķerto kādas sugas zivi – vienalga, cik liela – jānobučo un jāatlaiž atpakaļ!” ar humoru par to, ko makšķernieki var darīt zivju resursu saglabāšanā, senu makšķernieku ticējumu teic Ģ. Ločmelis, vienlaikus norādot, ka atbildīgi zvejotāji padomās, kur ielaist zivju mazuļus, lai par savu nodarbošanos norēķinātos ar māti dabu.

 

No iztikas līdz sportam

“Visiem makšķerniekiem, kuri sāk ar to nodarboties un atrod aicinājumu, tradicionāli vispirms ir mājām tuvākais dīķis, kur sāk zivju ķeršanas gaitas un apgūt gudrības, un tad viņi izmēģina un metas arvien plašākos ūdeņos,” teic Ģ. Ločmelis, kurš sevi atceras kā makšķernieku jau no agras bērnības. “Biju mazs puika, sāku makšķerēt, un tad, kad tā lieta aiziet, paliec pilnīgi slims!” teic pieredzējušais makšķernieks, kurš pat īsti nemaz nevar izrēķināt savu hobija un aizraušanās stāžu. “Ome teica man tā: ievedīsi šķūnī desmit ķerras ar malku, sakrāmēsi, tad varēsi iet makšķerēt. Ievedu desmit ķerras pa dienu un gāju makšķerēt, un vēl vakarā otras desmit, lai atkal tieku pie ūdens. Tā tas iesākās,” atminas Ģ. Ločmelis, kurš makšķerēt dodas regulāri – tas ir viņa sports.

“Kādreiz tā bija iztikšanas lieta. Kad biju bērns, kara laikā zivis bija nozīmīga pārtika, viegli iegūstama, un bieži tas tieši bija bērnu pienākums. Bērnību pavadīju, braucot pie radiem Dunalkas pusē. Tur bija Rāvas upe, vairāki nelieli strauti, kur bija daudz zivju, arī sugu dažādība. Tagad, kad mazbērniem stāstu, es smejos, ka varēja iebrist līdz potītēm ūdenī un zivis ar rokām izcelt ārā. Tāpat arī vēžu bija daudz,” stāsta I. Saulītis. Tagad viņam makšķerēt sanākot reti – mājās darba daudz, bet iecienījis doties pie ģimenes draugiem Embūtes pusē, kur paziņām ir savs piemājas dīķis. “Man tad sanāk tā regulāri reizi mēnesī siltajos mēnešos, ziemai, lai sēdētu uz ledus, esmu par slinku,” viņš saka. “Kas tajā dīķi ir, tas arī ir. Noķeram vienu lielu zivi – līni, karūsu, karpu vai citu – un tad svaigā gaisā uzgrilējam. Man vairāk vajag to zivs izvilkšanas prieka sajūtu un makšķeri pamētāt!” teic I. Saulītis.

 

Tukšā nepaliek nekad

Ģ. Ločmelim šobrīd topā ir visi Kurzemes atklātie ūdeņi. “Nevis tuvākie, bet tie, kuri ir mazāk apmakšķerēti,” viņš norāda. Tie ir gan upes, gan ezeri, gan jūra. Arī piemāju dīķi, kur prasīta atļauja. “Jūrā diezgan nācies makšķerēt. Man bijušas vējazivis, reņģes, butes, jūrasbullīši un grunduļi diezgan daudz,” pieredzē dalās makšķernieks.

Izplatītākās zivis, kas mīt saldūdeņos, tās Ģ. Ločmelim savā makšķernieka karjerā ir trāpījušās noķert gandrīz visas. “Vienu reizi dzīvē esmu dabūjis neatbilstoša izmēra samu, kas bija jālaiž atpakaļ ūdeņos. Neesmu speciāli uz tiem braucis, bet tādu smuku samu gan gribētu dabūt – tas ir viens no maniem mērķiem,” viņš pauž. Vienīgo paša noķerto aptuveni 20 līdz 30 centimetru garo samu rokās turējis Aiviekstes upē, kad Ģ. Ločmelis ar domubiedriem piedalījies sacensības. Viņiem stāstīts, ka šī upe ar tiem bagāta, tāpēc izmēģinājuši spēkus šīs zivs notveršanā.

“Man ir bijuši līņi, asari, vimbas, karpas, karūsas, brekši, līdakas – visas citiem atpazīstamās zivis,” lepojas Ģ. Ločmelis. Un tās vēl nav visas – viņš var nosaukt vēl vairāk zivju, kuras ir viņa kontā.

Ģ. Ločmeļa vērtējumā Liepājas ezers noteikti ir laba makšķerēšanas vieta. “Zivju tiešām ir daudz, tikai tās jāmāk noķert. Man laikam vienmēr makšķerēšanā kāds veiksmes stariņš spīd, jo zivis izdodas noķert vienmēr,” norāda pieredzējušais makšķernieks. “Šķiet, ka līdaku pēdējos gados ūdeņos gan kļuvis mazāk, bet ir un pietiekami.”

Kā izdodas vienmēr dabūt lomu un turklāt dažādu sugu zivis? “Vieni brauc makšķerēt tikai vienā veidā – ar pludiņu, spiningu, gruntsmakšķeri vai fīderi, bet man patīk miksēt –  izmēģināt vienā makšķerēšanas reizē vairākus veidus,” saka Ģ. Ločmelis.

Makšķernieks teic, ka laikā, kad viņš ar domubiedriem nolēmis nopietnāk nodarboties ar makšķerēšanas sportu, sākuši ar to, ka Prūšu ūdenskrātuvē Virgas pagastā ielaiduši zivju mazuļus. “Mēs taisām tur makšķerēšanas sacensības – zivīm jābūt, un tur tās ir. Nekad neviens nepaliek tukšā.”

 

Mazās laiž atpakaļ

“Nebūs jau tā, ka aizbrauksi ķert tikai lielās zivis un tādas vien būs. Loms var būt ļoti dažāds. Bet esmu no tiem, kas mazās zivis vispār neņem, vienmēr laižu atpakaļ, ja vien man nevajag kaķim vai ja kāds paprasa, lai kādu zivtiņu atvedu,” norāda makšķernieks. “Arī tad, ja noķeru lielu līdaku – pa priekšu piezvanu un pajautāju, vai mums vajag? Ja ne, tad es, lai cik liela būtu zivs, laižu atpakaļ peldēt. Bet, ja skaidri zinu, ka gribu zivju kotletes, tad noķeru, cik nepieciešams, – vienu vai divas – un pārējās palaižu brīvībā,” viņš turpina skaidrot savu makšķerēšanas filozofiju. “Vienīgi, ja kādam apsola kādu zivi, tad ir problēmas zivis noķert,” smejoties teic makšķernieks. “Jāmakšķerē ir ar mērķi. Man tas ir vaļasprieks, tas nav iztikas jautājums, bet svaiga vai kūpināta zivs mājās ir vienmēr.”

Ģ. Ločmelis gan piebilst, ka ir makšķernieki, kuri neievēro nerakstītus likumus un jebkādu makšķernieka ētiku. “Ņem arī maziņās, lielos daudzumos un visas, ko noķer! Es reiz noķēru mazu asari, laižu atpakaļ. Man aiz muguras cits makšķernieks un krieviski prasa: “Kāpēc neņemsiet? Dod man!” Es laižu zivi atpakaļ, teicu: “Še, ņem!” Prasu vēl, kur liks tās mazās zivis? Atbild: “Bet zupiņa sanāk dikti garšīga!” Manā izpratnē – tas nav nopietni un normāli!” viņš pauž. “Makšķerēt nedrīkst tādās pārmērībās! Jārēķinās, kam tu ķer un ņem. Ja paņem daudz vienā reizē, nākamajā tā nevajadzētu rīkoties,” pauž Ģ. Ločmelis.

“Rīkojam sacensības arī bērniem, tas jau arī ir galvenais, lai bērns dabū to prieku, bet vienlaikus mācām gan interesi par došanos dabā, gan atbildību pret to. Piemēram, skaidrojam, ka nedrīkstam būt rukši un nedrīkstam dabā gružot – aiz sevis ir jāsavāc. Otrkārt, pēc sacensībām aicinu zivtiņas palaist atpakaļ. Ja viņš vienu reizi zivi palaidis, otrreiz viņam tas nesagādās problēmu,” viņš stāsta.

“Ja arī es pirmo reizi noķeru kādu zivi, kas man nav bijusi, es papriecājos, nofotografējos un palaižu atpakaļ.”

 

Ar gružotājiem iznāk rāties

Ģ. Ločmelis novērojis, ka makšķernieku kļūst arvien vairāk. “To redzu, kad aizbraucu uz savu kādreizējo slepeno makšķerēšanas vietu, kas man un maniem kolēģiem bija iecienīta 10–15 gadus. Mēs tur bijām vieni paši, katram bija sava vietiņa. Tagad tur vairs nevar vietu atrast! Kā tas notiek – viens atklāj šo vietu un izsūta pārējiem savu atrašanās vietu vai citādi izstāsta. Man bija arī gadījums, kad devos vimbās citās vietās. Pretim sēdēja makšķernieks no Lietuvas. Noķēru savu lomu, nākamajā reizē manā vietā sēdēja šis pats lietuvietis,” savu pieredzi izklāsta Ģ. Ločmelis.

“Esmu daudz strīdējies ar lietuviešiem, jo viņiem esmu atļāvies aizrādīt, kā viņi uzvedas makšķerējot – kāds pēc viņiem paliek ūdens, jo krastā atstātas visādas drazas, nomesti zivju piebarojuma maisi,” viņš teic. “Viņi sēž pretējā krastā, met makšķeri blakus manējai. Teicu, lai nemet manam pludiņam virsū, bet blakus,” viņš dalās pieredzē. “Bet viņš noķer vienu zivi, es – desmit. Sadusmojas un skaļi, lietuviski runājot, dodas projām. Tad lietuviski uzsvēru viņiem – savus atstātos maisus un citus sūdus ir jāsavāc!” Vērtējot ūdeņu tīrību, Ģ. Ločmelis teic, ka ir piedzīvoti laiki, kad jebkādi ūdeņi bijuši netīrāki. “Tagad jau daudz vairāk apsaimnieko un pieskata, taču ne visur situācija ir ideāli pārraudzīta. Piemēram, esmu bijis liecinieks situācijai, ka cilvēki noīrē laivas, bet pieliek pilnu dīķi ar tīkliem un iznes no ūdens lielus zivju daudzumus. Ja tā ir nodarbošanās, tad tā nedrīkst rīkoties – tad jāprasa atļaujas vai pašiem jānodarbojas ar audzēšanu,” domas pauž Ģ. Ločmelis.

 

Foto no Ģirta Ločmeļa personiskā arhīva

 Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

 

 

Apsaimniekošanā ritenis no jauna nav jāizgudro

25.04.2022 Līga Liepiņa




   


   Sadarbojoties dabas institūcijām, iedzīvotājiem un citiem iesaistītajiem, tiek sperti papildu soļi unikālo dabas vērtību, tai skaitā biotopu, saglabāšanā un atjaunošanā. Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) īsteno projektu "
Biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošana" īpaši aizsargājamās teritorijās (kopumā 30) Latvijā, tai skaitā dabas liegumā "Randu pļavas", kas vairāk nekā 200 ha platībā stiepjas Vidzemes piejūrā no Kuivižiem līdz Ainažiem.

Arī Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotais niedru skulptūru festivāls, kad iedzīvotāji aicināti no pļautajām niedrēm veidot dažnedažādas skulptūras, ir viens no veidiem, kā kaut nedaudz cīnīties ar zālājus pārņēmušajām niedrēm.

 

Niedru mūris slēpj neticami skaistu ainavu

   Te vēl saglabājies vienreizējs Latvijas biotops – gadu simtos veidojušās piekrastes pļavas, ko arvien vairāk pārņem niedres. Eksperti informē, ka 20. gadsimta sākumā 30% no valsts teritorijas aizņēma dabiskās pļavas, bet nu mums to atlicis mazāk par 1%.

   Latvijas Dabas fonda (LDF) zālāju eksperte Rūta Sniedze-Kretalova norāda, ka piejūras zālāju īpatnēju padara regulārā applūšana ar iesāļu jūras ūdeni. Tieši tādēļ tas mēdz būt pārmitrs, kā rezultātā tehnika tur grimst. Tāpat reljefs ir nelīdzens – ar bedrēm un izskalojumiem, kā arī lieliem laukakmeņiem. Lai atrastu labāko apsaimniekošanas veidu šādām sarežģītām ekosistēmām, kas periodiski atrodas zem ūdens, sarunbiedre iesaka lūkoties pagātnē – kā tās veidojušās un kas tajās darīts. Uzaršanai tās nebija piemērotas, tālab kopš seniem laikiem šīs teritorijas noganīja, bet augstākās vietas arī pļāva. Šis arī ir vislabākais šādu zālāju apsaimniekošanas veids, un jauns ritenis nebūt nav jāizgudro.

   Rezultātā, mijiedarbojoties dabai un cilvēkam, simtiem gadu laikā iesāļajos zālājos izveidojies īpatnējs augu sugu sastāvs, kāds nav sastopams citos Latvijas zālājos. Proti, īpaši aizsargājamie purva mātsakne, zemeņu āboliņš, arī Makenzija grīslis, kas turklāt konstatēts tikai Randu pļavās, un daudzi citi. "Ne visi no retajiem augiem ir krāšņi un viegli pamanāmi, taču šo retumu klātbūtne liecina, ka apsaimniekošana tiek veikta pareizi. Ja šie augi izzūd, tas ir nepārprotams signāls, ka to dzīves vide netiek pareizi uzturēta," skaidro LDF eksperte. Kopš niedres sākušas savu uzvaras gājienu, izzudušas vairākas augu sugas, piemēram, jau minētais Makenzija grīslis, tāpat samazinās vēl esošo reto augu sugu populācijas, tās kļūst izolētas cita no citas. "Piejūras zālājs nav stāsts par atsevišķām puķītēm. Patiesībā tā ir vesela ainava ar augstajām vietām, pārmitrajām lagūnām, kas ir kolosālas dzīvesvietas gan bridējputniem, gan smilšu un zaļajam krupim. Paveras pavisam cita pasaule, ja piekrastes pļavas tiek apsaimniekotas tā, kā tas būtu jādara. Arī cilvēks jūtas pavisam citādi vietā, kur notiek apsaimniekošana, nevis ainu drūmu padara niedru mūris," vērtē R. Sniedze-Kretalova. Viņa piebilst, ka šajā dabas liegumā situācija ir ārkārtīgi slikta, bet tas tā veidojies jau vēsturiski. Viņa norāda – ja no šīm niedru audzēm izdotos atbrīvoties, mums pavērtos neticami skaista ainava, kādu šobrīd varam redzēt, piemēram, Igaunijas piekrastē, teiksim, Pērnavas apkārtnē, Sāremā, arī Matsalu nacionālajā parkā, kur šo pļavu ir tiešām daudz.

   Mūsu valstī randu pļavām līdzīgi zālāji ar radniecisku sugu sastāvu ir arī, piemēram, Vakarbuļļos, Lielupes grīvas pļavās, Mērsragā, kā arī Vītiņu pļavās pie Liepājas ezera. "Labākās un skaistākās piejūras pļavas Latvijā ir tieši Vītiņu pļavas. Tur esošā vairāk nekā 80 ha lielā skaistā ainava ir rezultāts 20 gadu ilgam atjaunošanas darbam. Pļavas, kurās sastopams krāšņs augu sugu sastāvs, tostarp arī tādas sugas, kādu citur nav, nogana ar zirgiem un govīm," stāsta zālāju eksperte.

 Noķert sugu daudzveidību aiz astes

   Atgriešanās pie sentēvu metodēm piejūras zālāju apsaimniekošanā gaidāma arī dabas liegumā "Randu pļavas". Maija sākumā tur tiks sākta ganību sezona – aptuveni 16 ha platībā ganīsies LDF mobilā ganāmpulka govis. Šāda aktivitāte tiek īstenota Kohēzijas fonda finansētā projektā "Biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošana". Tā vadītāja Inga Hoņavko atklāj, ka kopumā projekts te aptver 32 ha teritoriju, sākot no Kurliņupes uz dienvidiem, ietverot arī randu pļavu dabas taku un putnu vērošanas torni. Lielākā daļa no tās ir DAP apsaimniekošanā esošas platības, bet vairāki hektāri pieder diviem privātīpašniekiem, kuri piekrita būt šī projekta sadarbības partneri, atvēlot savu pļavas daļu apsaimniekošanai ar noganīšanas metodi.

   Minētā teritorija projekta īstenošanai izraudzīta turienes situācijas dēļ – proti, ja dabas lieguma dienvidu galā, kur vairāk privātīpašumu, platības bija labāk apsaimniekotas, tad šajā daļā apsaimniekošana bijusi neregulāra ar lielākiem pārtraukumiem, jo tai grūti piekļūt. "Bija pēdējais brīdis iet iekšā šajos vēl saglabājušajos vērtīgajos piejūras zālājos, lai tos atkarotu. Te varētu būt vēl saglabājusies dažādo augu sēklu banka, un mums ir iespēja daudzveidību noķert aiz astes," skaidro I. Hoņavko.

   Šobrīd veikti sagatavošanās darbi ganību sezonai – noņemta kūla, pļautas niedres un izcirsti krūmi. Apmēram puse no 32 ha nu atbrīvota no aizauguma. Drīz ierīkos aploku. Šogad vismaz sešus mēnešus (no maija līdz oktobra beigām) govis ganīsies 16 ha, kas jau tam sagatavoti. Savukārt rudens pusē otros 16 ha ar vasaras pļaušanu fragmentēs niedrājus, lai rastos piekļuve lagūnām un arī tur atjaunotos zālājs. Tādējādi plānots, ka nākamgad govis apdzīvos jau visu projekta teritoriju. Arī iepriekš bijuši mēģinājumi niedres noganīt, tiesa, noteikti jāņem vērā, ka ganības vispirms jāsagatavo, jo govis neiet baroties pilnībā aizaugušās pļavās ar biezu kūlas slāni, niedrēm un to rugājiem. Platības vispirms no šiem traucēkļiem jāatbrīvo, lai lopiņi tiek klāt niedru jaunajiem dzinumiem, kas tiem pat ļoti garšo.

   R. Sniedze-Kretalova raksturo, ka remonts dabā ir gluži kā remonts mājoklī. Jā, sākums var šķist neestētisks, jo pēc kūlas un niedru slāņa likvidēšanas paveras melna zeme, niedru un krūmu kaudzes, bet jāsaprot, ka tikai tā var atjaunot vērtīgo un unikālo zālāju. “Daba spēj atjaunoties. Ir jāpiecieš tas brīdis, kad izskatās pat sliktāk, nekā bija, lai nākotnē aina būtu daudz labāka, lai varam ar savām unikālajām pļavām lepoties, vest cilvēkus tās rādīt kā dārgumu,” mierina zālāju eksperte.

   Projekta vadītāja I. Hoņavko norāda, ka ganību procesam teritorijās, ko iecerēts atjaunot, jābūt ilgstošam, lai tas būtu sekmīgs. LDF mobilais ganāmpulks saskaņā ar projektā paredzēto zālājus apsaimniekos divas sezonas. Noslēdzoties projektam, ir iespējams, ka LDF nodrošinātais ganību pakalpojums tiks turpināts vai arī varēs meklēt citus risinājumus, lai iesākto pļavu biotopu atjaunošanu nepārtrauktu. "Mūsu ambīcija ir randu pļavas apsaimniekot pilnā platībā. Noteikti izmantosim jebkādas iespējas, kas Dabas aizsardzības pārvaldei un teritoriju apsaimniekotājiem radīsies," sola I. Hoņavko. Protams, turpināsies sadarbība arī ar privāto zemju īpašniekiem. Sarunbiedre cer, ka šobrīd sāktā aktivitāte būs laba pieredze un arī citi īpašnieki vēlēsies iesaistīties, piedāvājot zemes ganību paplašināšanai vai iesaistoties citās sadarbības iniciatīvās.

 Gandarījums par devumu nākamībai

   Viens no privātīpašniekiem, kurš kopīpašumā ar kaimiņu rūpējas par mantoto piekrastes pļavu gabalu, ir kuivižnieks Dzintris Kolāts: "Daru to, lai paliek nākamībai. Priecājos, ka arī mana nākamā paaudze par to domā. Bērni atbrauc, un viņiem ir svarīgi, ka pļavas gabalā aug jumstiņu gladiola, dzeltenā madara un citas vērtīgas augu sugas, par ko priecāties." Šis bioloģiski vērtīgais zālājs ticis pļauts (senāk – noganīts) arī tad, kad vēl nebijusi ieviesta platībmaksājumu sistēma. “Pašiem no tā ir estētisks baudījums un drusku arī gandarījums, ka kaut kas paveikts šajā zaļajā idejā.” Viņš zina arī citus, kuri savas platības pļauj, tāpat tādus, kuri šāda vai citāda iemesla dēļ to nedara vai nav spējīgi paveikt.

   Dz. Kolāts norāda, ka privātīpašniekiem, kuru pļavu platības sasniedz vienu vai pusotru hektāru, jāsaskaras ar zināmu problēmu. Proti, lielās tehnikas saimnieki nav gatavi savu traktoru dzīt šādos mazos gabaliņos, turklāt bažījas, ka tie var nogrimt. "Ir jāmeklē, kam vēl no vietējiem ļaudīm ir mazais traktoriņš. Līdz šim vēl ir izdevies atrast, bet tādu kļūst arvien mazāk. Veroties nākotnē, varbūt vērts padomāt par dotācijām vai citiem stimuliem mehanizatoriem, kuriem ir šī nelielā traktortehnika, ar ko manevrēt un izpļaut mazākus gabaliņus." Toties, kad darbs paveikts un pļava nopļauta, tā augu vasaru īpašniekiem sevi rāda pilnā plaukumā ar visu dzīvo radību, kam patīk šādas vietas.

   Sarunbiedram piederošajā teritorijā aug arī niedres, taču tās, cik viņš atminas, nekad nav pļautas, tā kā tas būtu pārāk sarežģīti. Tad nepieciešama speciāla tehnika, jo zem tām ir purvains. Dz. Kolāts spriež, ka arī šajā ziņā jāievēro samērība. Proti, nevajadzētu iekrist otrā galējībā un niedres no šīm pļavām aizvākt pavisam. Tās tomēr ir ligzdošanas un dzīvotņu vieta dažādiem putniem – vairākām ķauķu sugām, niedru strazdiem, arī lielajam dumpim. Vietās, kur to pļaušana būtu nelietderīga, tās labāk saglabāt, bet tomēr neatstāt pašplūsmā, lai nav lieguma nosaukums jāmaina no "Randu pļavām" uz "Randu niedrēm". Tādēļ sarunbiedrs atbalsta DAP aktivitāti par govju ganībām un cer, ka plānotais izdosies. Starp citu, Dz. Kolāts interesentiem vada ekskursijas dabā, arī pa "Randu pļavām". Domājams, ļaudīm būs interesanti papildus dažādām citām dzīvām radībām vērot rosāmies arī govju ganāmpulku.

Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.




PDF Novadi Zalo APRILIS 2022 4 lapa

Lasīt vairāk

Var dzīvot moderni, saglabājot vērtīgo

25.04.2022 Daina Tāfelberga/Lailas Liepiņas foto



   Šodienas straujās attīstības tempā cilvēks pierod dzīvot arvien ērtāk, ne vienmēr aizdomājoties, ka tādējādi vieglu roku īslaicīgam labumam var tikt iznīcināta dabiski veidojusies vide un zaudētas vērtības, kas būs vajadzīgas pēc gadiem pieciem, desmit un vēl nākamajām paaudzēm. Atbilde uz jautājumu, kā attīstīties moderni, saudzīgi un gudri, rodama apjomīgā starptautiskā projektā "
Ainava pilsētā" jeb "UrbanLinks2 Landscape", kurā pirms četriem gadiem iesaistījās Kuldīgas novada pašvaldība un kas noslēgsies maijā.


Hercoga Jēkaba laikā kanāls no Mārtiņsalas līdz vecajam ķieģeļu tiltam rakts kā upes transporta apkārtceļš Ventas rumbai. Vēsturiskie centieni nav īstenojušies. Tagad dažādu ar dabas aizsardzību saistītu jomu eksperti secinājuši, ka šo zaļo zonu varētu atdzīvināt, piešķirot tai gan izglītojošu, gan izklaides funkciju, bet neietekmējot biotopu.

 Pieaug apdzīvotība

   Kā norāda Kuldīgas attīstības aģentūras vadītājas vietnieks Kaspars Rasa, projektā apgūta informācija, citu valstu pieredze, ekspertu pētījumi, daudzo diskusiju secinājumi, izdotie informatīvie materiāli un visbeidzot rīcības plāns būs kā ceļvedis turpmākai attīstībai. Kuldīgā īstenotais ir pilotprojekts nacionālā līmenī – tapis sadarbībā gan ar sešiem ārvalstu partneriem, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Dabas pārvaldi, Kurzemes plānošanas reģionu un citām gan valstiskām, gan sabiedriskām organizācijām. Vairāki priekšlikumi par ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu un zaļās infrastruktūras izmantošanu, vienlaikus nodrošinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un vērtību celšanu, iekļauti nacionālās attīstības plānā 2021.–2027. gadam. Tas sasaistīts vēl ar citiem pārvaldības dokumentiem, ņemot vērā, ka Kuldīga jau ir gandrīz finiša taisnē iekļaušanai UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

   Kuldīgas pašvaldības partneri ārvalstīs ir Reinzemes reģionālā padome un fonds “Schloss Dyck” (Vācija), Umbrijas reģionālā pārvalde (Itālija), Sari grāfistes padome (Lielbritānija), Kristianstādas pašvaldība (Zviedrija), Silēzijas parks (Polija). Kopīgais darbs vērsts uz publiskās ārtelpas attīstību un jautājumiem, kas saistīti ar šo teritoriju veidošanu, ņemot vērā ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās vajadzības un iesaistot vietējo sabiedrību. Šī vide, sākot no dabas mantojuma un beidzot ar degradētām teritorijām un no pilsētas centra līdz nomalēm un ainavām, gūst arvien lielāku vērtību Eiropas vietējās pašvaldībās. Tas notiek ne tikai tādēļ, ka tās tiek pastāvīgi samazinātas zemes izmantojuma ziņā (uzņēmējdarbībai, infrastruktūrai, mājokļiem), bet arī tādēļ, ka tām ir jāatbilst jaunām prasībām un funkcijām, kas ietver ekosistēmu pakalpojumus (piemēram, klimata izmaiņu lokālo seku mazināšanai) un sabiedrības pieprasījumu pēc urbānās dārzkopības un brīvdabas veselības veicināšanas pakalpojumiem.

   Kā norāda K. Rasa, jaunie risinājumi galvenokārt vajadzīgi iedzīvotājiem, arī tūristiem. Kad projekts aizsākts, vēl pat nojausmas nebija, kā kovids strauji izmainīs tūrisma plūsmu. Slodze dabas takās palielinājās vairākkārt, Ventas krastos cilvēki parādījās vietās, kur iepriekš nekas pievilcīgs nešķita. Pieaugošā tūrisma un transporta plūsma būtiski ietekmē vidi.

   Kuldīgas priekšrocība ir Ventas ieleja kā dabas liegums un upe līdzās vēsturiskajam pilsētas centram. K. Rasa norāda, ka vienlaikus tas ir izaicinājums. Maldīgi esot domāt, ka dabas aizsardzība ir nekā nedarīšana. Gluži otrādi – lai uzturētu pilsētas kopējo ainavu un pļavu biotopus, vajadzīga aktīva un prasmīga apsaimniekošana. Daudz diskusiju bijis, piemēram, par Ventas krastu un pašas upes tīrīšanu. Ir vairāki faktori, kurus vairs nav iespējams izmainīt, jo pārāk ilgi nekas nav darīts. Piesārņojums, eitrofikācijas, aizaugums nu guvis virsroku.

Pēta no visiem aspektiem

   Viens no šobrīd aktuālākajiem jautājumiem ir degradētās teritorijas izmantošana Ventas kreisajā krastā, kur bija savulaik liela kokapstrādes rūpnīca "Vulkāns". Industriālās būves nav saglabājušās, vēl ir deponētie kokapstrādes atlikumi un skaidu kalni, kas apaug tāpat kā ar krūmiem un jau lieliem pašizsējas kokiem aizaudzis upes krasts. Vēsturiski tā bija atklāta ainava. Jau pakāpeniski mainās šī vieta kopš dabas takas izveidošanas gar Ventas krastu. Jāņem vērā, ka tā ir arī Nature 2000 teritorija. "Kuldīga ir unikāla pilsēta, svarīgi, lai jaunais piedāvājums būtu rūpīgi izsvērts no visiem aspektiem," saka K. Rasa. "Lai nepieļautu kļūdas, projektā iesaistījām gan ainavu arhitektus, gan ģeologus, augāju un citu jomu speciālistus, kā arī salīdzinājām ar ārvalstu pieredzi."

   Nozīmīgs ir SIA "Grupa93" pētījums "Upes krasti: bioloģiskās daudzveidības, rekreācijas un plūdu draudu novēršanas pasākumu līdzsvarošana". Tajā piedalījās eksperti ainavu arhitektūrā, ģeoloģijas un hidroģeoloģijas, saldūdeņu biotopu, sertificētu mežu un zālāju biotopu un ilgtspējīgās lietus ūdeņu apsaimniekošanas speciālisti. Iegūta vērtīga informācija par teritorijas no Kuldīgas jaunā tilta līdz Veckuldīgas pilskalnam vēsturisko izmantošanu, tās ietekmi uz Ventas upi, krastmalu ainavu un ekoloģisko stāvokli, kā arī izstrādāti priekšlikumi un ieteikumi teritorijas attīstības iespējām mūsdienās, ņemot vērā bioloģisko daudzveidību. Konstatētas 16 īpaši aizsargājamas vai retu augu sugas, kuras iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Teritorija ir nozīmīga arī zivju aizsardzībā un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā – tajā atrodamas vairākas Latvijā īpaši aizsargājamas zivju un bezmugurkaulnieku sugas, kā arī Eiropas Savienības nozīmes biotopi.

Nepieļaus kaitīgās vielas

   Eksperti apraksta augu un biotopu iespējamo negatīvo ietekmi un draudus un identificē dažādus pasākumus to aizsardzībai. Secināts, ka ietekmi uz Ventu atstāj dažādu barības vielu, galvenokārt fosfora un slāpekļa savienojumu, kā arī bīstamo ķīmisko vielu ieplūšana. Tās upē nonāk ar sadzīves vai citiem notekūdeņiem, skaidu laukumiem vai no "Vulkāna" teritorijas, kurā speciālisti iesaka veikt potenciāli piesārņoto vietu izpēti un sanāciju. Savukārt, lai izvairītos no jaunu gravu veidošanās riska un ierobežotu Melnās Kolkas stāvkrasta erozijas procesus, svarīgi izvērtēt jebkurus zemes darbus vai ūdens novadīšanas pasākumus.

   Uzsvērta esošās lietus ūdens kanalizācijas sistēmas nepietiekamā kapacitāte, kādēļ intensīvu nokrišņu laikā iespējama teritoriju applūšana. Kā zaļais risinājums tiek rekomendēts savākt ūdeni otrreizējai izmantošanai. Var veidot tā sauktos lietus dārzus, kas ne tikai papildinātu pilsētas ainavu, bet arī attīrītu gaisu. Nozīmīgo biotopu atjaunošanai un uzturēšanai ieteikts saudzīgi izcirst kokus un krūmus, ierobežot invazīvās sugas, atjaunot ganības un veikt citus pasākumus. Lai samazinātu Ventas aizaugšanu, regulāri jāpļauj ūdensaugi, izmantojot roku darbu vai traktortehniku.

   Arī speciālisti vērš uzmanību, ka Ventas krasti ir īpaši ar plašajām kultūras pakalpojumu iespējām tūrismam, aktīvai atpūtai un pētniecībai. Piemēram, vecpilsētas panorāma un siluets labi atklājas no Ventas labā krasta. Savukārt kreisajā dominē Ventas ielejas ainava ar upi, pļavām, stāvkrastiem, Ventas rumbu un Alekšupīti ar tās ūdenskritumu. Lai šos skatupunktus izceltu, nepieciešams tos apsaimniekot, padarīt pieejamus, labiekārtot, atsegt panorāmu skatus, kā arī sekot līdzi koku un krūmu aizaugumam. Mūsdienās iespējama arī atsevišķu vēsturisko upes izmantošanas veidu atjaunošana izglītības un kultūrvēstures iepazīšanai, piemēram, varētu demonstrēt zivju ķeršanas paņēmienus, uz rumbas ierīkojot tačus, atjaunot ūdens tūrisma sacensības, izveidojot liellaivu un citu peldlīdzekļu maršrutus, atdzīvinot hercoga Jēkaba kanālu, piešķirot tam gan izglītojošu, gan izklaides funkciju, kā arī rast iespēju upi šķērsot ar zirgiem vai izveidot ganības krastmalu pļavās.

Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.


PDF - Novadi Zalo APRILIS 2022/3 lapa


Lasīt vairāk

Dabai ir vieta arī pilsētā

05.04.2022 Aiga Evertovska
NOVADI ZAĻO                         
FOTO: Ziedošas pļavas labi var iekļauties arī pilsētas ainavā, kā tas ir, piemēram, Salaspilī.

Teju ikviens ir pamanījis – jo zaļāka pilsēta, jo patīkamāk tajā uzturēties. Mūsdienās daudziem gribas apvienot rosīgo pilsētas dzīvi ar mierinošo dabas tuvumu. Rūpes par dabu un zaļais dzīvesveids arvien vairāk ietekmē arī pilsētvides plānošanu un vēlmi pēc dabas klātbūtnes.

Ieguvums dabai un cilvēkam


   Dabas daudzveidības saglabāšanai pilsētās ir daudz dažādu aspektu, daļu no tiem izceļ Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode: “Tas ir jautājums ne tikai par dabas aizsardzību, bet ieguvumu iedzīvotājiem. Zaļās zonas nodrošina tīrāku gaisu, svelmainās dienās spēj pazemināt gaisa temperatūru, samazina trokšņus, palīdz absorbēt lietusūdeņus. Un, protams, piedāvā atpūtas iespējas, jo ne visiem iespējams doties ārpus pilsētas.” Par zaļo infrastruktūru Eiropas valstīs tiek domāts arvien vairāk, un G. Strode uzsver, ka arī mūsu pašvaldībās tiek ieviesti dažādi projekti un risinājumi var būt ļoti dažādi. Latvijas pilsētas jau ir samērā zaļas, caur daudzām plūst upes. Tālab drīzāk jādomā nevis par ko jaunu, bet esošo zaļo teritoriju saprātīgu apsaimniekošanu, īpaši upju, ezeru krastu sakārtošanu, kur ir liela sugu daudzveidība.

G. Strode atklāj, ka ir sugas, kas apdzīvotās vietās saglabājas pat labāk nekā laukos. Tas tāpēc, ka intensīvi lauksaimniecībā izmantotajās platībās ir mazāk apputeksnētāju, ziedošo augu, arī vecu koku. Nav noslēpums, ka dravas var turēt arī pilsētās, piemēram, uz jumtiem, un dažreiz tur medus vācējām ir pat labvēlīgāki apstākļi nekā blakus apstrādātiem laukiem. Daļa sugu pielāgojušās cilvēkam un izmanto to pašu vidi, jo dabiskā ir zudusi vai izmainīta. Teiksim, ir putnu sugas, kuru daļa populācijas pieradusi dzīvot pilsētās.
   Bieži dzirdēts teiciens “Daba ienāk pilsētā”, bet G. Strode uzsver, ka patiesībā drīzāk ir otrādi. Pilsētām izplešoties, cilvēks ienācis dabas teritorijā un dzīvnieki kļūst par pilsētniekiem. Cilvēku attieksme pret to ir dažāda, svarīgākais – atrast līdzsvaru. “Protams, nav normāli, ja pa ielām klīst meža dzīvnieki, kas rada riskus drošībai. No otras puses – nevajadzētu būt pārsteigtiem, sastopot, piemēram ezi vai vanagu. Visbiežāk cilvēki paši rada apstākļus, lai dzīvnieki ienāktu pilsētā, bet pēc tam sūdzas par neērtībām. Tāpēc galvenais ir atcerēties – ja gribam darīt labu dabai un sev, savvaļas dzīvniekus un putnus nebarot un “nebāzties” virsū!” atgādina eksperte.

Noskūts mauriņš vai dabiska pļava?

   Pēdējos gados aktualizējusies arī zālienu kopšana pilsētās. G. Strode norāda, kas tas atkarīgs no katras pašvaldības vēlmēm apsaimniekot zaļo zonu. “Sabiedrības viedokļi var būt kardināli atšķirīgi – dažiem vajag gludi skūtu mauriņu, citi vēlas ļaut vaļu dabai. Arī šeit svarīgi atrast līdzsvaru. Daudzi neaizdomājas, ka ar pārlieku lielu sakopšanu nodarām drīzāk ļaunu. Rezultātā varam redzēt, ka pārāk bieži pļautās vietās karstās vasarās zāle izdeg… Arī Latvijā ir pilsētas, kur lielāku platību noganīšanai izmanto lopus, savukārt šādas vietas piesaista tūristus. Variantu ir ļoti daudz, bet visam jāiet kopsolī ar sabiedrības izglītošanu.”
   Līdzīgi uzskata arī pilsētplānošanas eksperts, uzņēmuma SIA “Grupa93” vadītājs Neils Balgalis: “Pasaule kopumā cenšas skatīties veselīga dzīvesveida virzienā, tāpēc arī pilsētas kļūst zaļākas. Dabas daudzveidības saglabāšana ir tikpat nozīmīga kā tehniskā infrastruktūra. Pamazām mainās arī cilvēku attieksme pret pilsētu parkiem – ja kādreiz par skaistiem uzskatījām ideāli sapucētus mauriņus un sagrābtas lapas, tad tagad saprotam, ka atsevišķās vietās ir vērtīgi atstāt dabas stūrīšus, kas patiks arī kukaiņiem un putniem. Šī tendence kļūs arvien plašāka, bet tas, protams, nenozīmē, ka pilsēta jāpārvērš džungļos. Latvijā ir brīnišķīgas iespējas, jo pie daudzām pilsētām jau ir meži, upes, tikai vairāk jādomā par to pieejamību un gudru apsaimniekošanu.”
   N. Balgalis uzsver, ka pēdējie 50–70 gadi bijuši virzīti uz auto attīstību, bet arī tas pašreiz mainās. Cilvēki arvien vairāk tiek mudināti pārvietoties ar kājām, velosipēdu. Tātad jādomā, kā dažādot ikdienas maršrutus. Kāpēc gan pilsētas apstādījumos nevarētu izmantot ne tikai dekoratīvus augus, bet, teiksim, augļu kokus un krūmus? Vēl viens ieteikums – zaļās teritorijas veidot skolu apkārtnēs un iekļaut izglītības procesā.
   Viens no piemēriem, kā pašvaldības iesaistās dabas saglabāšanā, ir pērn Valmierā, Dīvaliņa pļavās, izveidotā dabiskā pļava festivālam “GreenFest”. Tādējādi tika pievērsta uzmanība dabisko pļavu daudzveidībai pretēji kultivētā zāliena vienveidībai. Šī ir atsevišķa iniciatīva, bet Valmieras novada Nekustamā īpašuma apsaimniekošanas pārvaldes Dabas resursu pārvaldības nodaļas vadītāja Iveta Ence apliecina, ka Valmiera arī kopumā ļoti pievērš uzmanību dabiskās vides saglabāšanai, it sevišķi tāpēc, ka tā ir pilsēta, kurā ūdeņi un zaļās teritorijas aizņem trešdaļu platības. Piemēram, veidojot teritoriālo plānojumu, noteikts, ka palieņu zonās pie Gaujas nav ļauta apbūve. Tas nodrošina ne vien sugu daudzveidību, bet novērš plūdu riskus. Savukārt, rūpējoties par senajiem pilsētas kokiem, vispirms plānots veikt padziļinātu izpēti, uz kuras pamata tiks veikta to sakopšana.
   Tikmēr Latvijas Dabas fonds (LDF) par šīgada dzīvotni izvēlējies pilsētu, jo Latvijā 68% iedzīvotāju mīt pilsētās, kuru vides kvalitāte top aizvien nozīmīgāka. Fonds šogad īpaši rosina ikdienas gaitās saklausīt putnus, vērot augus un par atradumiem pilsētās ziņot dabas novērojumu portālā dabasdati.lv. “Turklāt nav tādas sugas, par ko nebūtu vērts ziņot, jo reizēm tieši par biežāk sastopamajām sugām dati grūtāk pieejami nekā par ļoti retajām,” uzsver pārstāvji. Pērn LDF sāka arī 20 pilsētas pļavu veidošanu Rīgā un šogad to tīkls tiks paplašināts, jo interese par to pieaug arī citās pilsētās.

EKSPERTE

Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova:
   – Pilsētās līdzās cilvēkam ir pārsteidzoši liela dabas dažādība. Pirmās vietas, kas nāk prātā, protams, ir parki un apstādījumi, bet jāizceļ vēl citas. Tā, piemēram, unikālas miera ostas ir kapsētas. Tur parasti ir lieli, veci koki, kas ir mājvieta neskaitāmām radībām un organismiem. Latvijas dabā nemaz vairs tik bieži nav sastopami veci platlapju koku meži! Tāpēc liela vērtība ir piepilsētu meži. Diemžēl tajos pārlieku daudz uzkrājas barības vielas, ko atstāj mūsu četrkājainie draugi un cilvēki, kad saveduši dārzā nogrābtās lapas, tāpēc priežu mežos veidojas biezs korinšu un kļavu pamežs. Tādējādi kļūst mazāk skaisto meža augu, piemēram, silpureņu, melleņu, brūkleņu. Nozīmīgi ir ezeri un upes, kā arī krastmalas. Ja ielūkojas vērīgāk, dabas daudzveidību varam ieraudzīt visur.
   Ir dažādi veidi, kā ikviens pilsētnieks var rūpēties par bioloģisko daudzveidību sev blakus un vienlaikus dot ieguldījumu savā veselībā. Ienesiet dabu pie sevis! Kaut vai veidojot mazas balkona dobītes. Stādiet baziliku, piparmētru, pētersīļus un krāšņumpuķes! Tā būs gan saikne ar dabu, gan iepriecinās bites, taureņus un citus apputeksnētājus. Protams, vēlreiz jāatgādina par savas apkārtnes sakopšanu un atkritumu savākšanu. Var ierīkot savvaļas augu saliņas pagalmā, piemēram, atstāt retāk pļautus stūrīšus. Brīnišķīga iniciatīva ir urbāno jeb kopienas dārzu veidošana. Tādi ir, piemēram, Liepājā un Siguldā. Tas rosina gan būt dabai draudzīgam dažādos veidos, piemēram, veidojot kompostu un samazinot atkritumu daudzumu, gan komunicēt un vairot pozitīvas emocijas. Dažādām institūciju un biedrību zaļajām iniciatīvām nevajadzētu pretoties, jo no tā ieguvēji esam mēs paši.

PDF Novadi Zalo APRILIS 2022 2lapa

Lasīt vairāk

Mežs – tie nav tikai koki

05.04.2022 Daina Tāfelberga / Lailas Liepiņas foto

NOVADI ZAĻO

"Druvnieku" saimnieki Silvija un Rūdolfs Paegles savu mežu apsaimnieko ar domu par ilgtspējīgu nākotni.

Bioloģiskā daudzveidība attiecas uz plašu ekosistēmu, tā ietver visas dzīvās būtnes, ieskaitot augus, dzīvniekus, sēnes un mikroorganismus, kuru lielai daļai dzīvotne ir mežs. Cilvēka pārmērīga rosība, neatbilstoša saimniekošana, bet īpaši mežistrāde ir viens no lielākajiem draudiem. Taču arī mūsdienās mežu var apsaimniekot, nenodarot pāri dabai un vienlaikus gūstot ekonomisko labumu.

Gadu gaitā izglītojušies

   Mežs klāj vairāk nekā pusi no Latvijas teritorijas, un 53% no tā pieder privātajiem mežu īpašniekiem. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas, redzot, kas notiek ar denacionalizētajiem, atgūtajiem vai atpirktajiem īpašumiem, viņu virzienā izskanēja daudz pārmetumu: drīz visi meži būs izcirsti, to vietā veidojas tuksnesis, pazūd ogu un sēņu vietas, viss nocirstais tiek eksportēts u.tml. Tā tomēr nav noticis. Gadu gaitā daudzi meža īpašnieki izglītojušies, guvuši pieredzi un labu praksi ilgtspējīgā apsaimniekošanā. Meža īpašnieku biedrības (MĪB) statistika vēsta, ka pēdējos simts gados gandrīz visos mežos ir notikusi vai notiek mežsaimnieciskā darbība. Taču kopš 1935. gada mūsu valsts ir ievērojami mežaināka – meža platība ir pieaugusi uz pusi (no 1,75 milj. ha līdz 3,4 milj. ha 2020. gadā), bet tajos esošās koksnes krāja pat četrkāršojusies – no 176 līdz 682 milj. m3, kas veido nozīmīgu oglekļa glabātuvi. Mazumā noteikti nav gājušas citas dabas bagātības. Mežizstrāde ik gadus notiek tikai ap 1,5% no kopējās mežu platības, kas nozīmē, ka sēņošanai un ogošanai piemērotu vietu Latvijā netrūkst – sēnes var atrast gan jaunaudzēs, gan vecākos mežos.

Stādīja pašu rokām

   Šobrīd Latvijā meža platības ir stabilas – visi izstrādātie meži tiek atjaunoti, līdz ar to kopumā mežus veido dažādās attīstības stadijās esošas mežaudzes. To apliecina arī konkurss “Sakoptākais mežs”, ko jau piecus gadus rīko MĪB ar mērķi apzināt labas mežsaimniecības prakses, popularizēt ilgtspējīgu saimniekošanu, veicinot sabiedrības izpratni par dabas daudzveidības nozīmi. Pagājušajā gadā par konkursa uzvarētājiem un līdz ar to arī par nozares gada balvas “Zelta čiekurs 2021” laureātiem kategorijā “Par ilgtspējīgu saimniekošanu” kļuva Kuldīgas novada Rudbāržu pagasta “Druvnieku” īpašnieki Silvija un Rūdolfs Paegles. Abi kopj 30 hektārus, no kuriem lielākā daļa 12 gados pašu rokām apstādīta ar eglēm un bērziem. Pirms tam tā bija nevienam nevajadzīga lauksaimniecības zeme, kas tagad pamazām, atbilstīgi dabas ritumam veidojas par skaistu mežu.
Latvija atrodas hemiboreālo mežu zonā, kurā mežam ir raksturīga pašatjaunošanās – ja cilvēks pamet šo vietu vai attīstoties kādam sauszemes biotopam, ar laiku tas vienmēr izveidosies par mežu. Likums liek pēc kailcirtes mežu atjaunot piecos gados (ir atsevišķi izņēmumi). To var darīt divos veidos: stādot vai atstājot dabiskai atjaunošanai. Bioloģiskās daudzveidības nolūkos tiek ieteikts ļaut, lai jaunie kociņi paši iesējas un aug, tādējādi netiek izjaukta ekosistēma. Taču tas zemes gabals, pie kura Paegles varēja tikt, bija kā tīrelis ar tik nabadzīgu augsni, kurā nekas neaug. Dažs pat esot brīnījies, ko Paegles tur darīs? Lai arī nevienam nevajadzīgs zemes gabals, pārdevējs prasījis bargu naudu. Tas bija laikā, kad latvieši apjauta, ka zeme ir kapitāls. Tā kā naudas nebija, Silvija nolēma braukt strādāt uz ārzemēm, lai Rūdolfs beidzot īstenotu sava mūža sapni – audzētu mežu. Tā sieva pelnīja naudu, tikmēr vīrs ar dēlu ņēmās pa mājām, kopa bioloģisko zemnieku saimniecību un stādīja jaunu mežu. “Katru kociņu ar mīlestību apčubināja,” tā Silvija. “Tas bija diezgan smags darbs. Rūdolfam jau 87 gadi, bet viņš vēl iet un darbojas. Var jau būt, ka tas tieši spēku un mundrumu dod. Arī tādā veidā mežs dod labumu, tikai tas nav naudā saredzams.”

Lai tik aug!

   Uzzinot par uzvaru konkursā “Sakoptākais mežs”, saimnieki atrunājās, ka neesot jau gan tādu ievērību pelnījuši, jo Latvijā ir daudz lielu un skaistu īpašumu. Turklāt viņi uzskata, ka joprojām pastāv tendence no meža gūt pēc iespējas lielāku peļņu naudas izteiksmē, nenovērtējot, ka ir vēl citas bagātības, kas tādējādi tiek zaudētas. “Meža mūžs nav salīdzināms ar viena cilvēka dzīves ilgumu,” teic R. Paegle. “Būtībā mežs ir mūžīgs, bet cilvēks pat 100 gadus tikai ļoti retais spēj nodzīvot, kur nu vēl līdz sirmam vecumam nostrādāt. Ko viņš daudz savas dzīves laikā var izdarīt? Laukos redzam, kā simtiem hektāru valsts meža nocērt pa tīro. Naudas dēļ velk pēdējo no dabas ārā. Mans mazais mežiņš ir protests pret pašreizējo dabas izmantošanu. Bet redz, kā sanāk, – cilvēks savā niecīgajā mūžā var tam mūžīgajam kaitēt. Un vienlaikus pats sev. Mežs jau nav tikai koki – arī augi, dzīvnieki, putni, lielāki un mazāki kukainīši. Es atbalstu mūžameža ideju, nevis plantāciju kokaudzēšanu.”
Trīs hektāros “Druvnieku” zemē ir biotops. Likums neuzliek īpašus pienākumus, jo aizsargājamās sugas atklātas tikai nesenajā Eiropas nozīmes aizsargājamo biotopu kartēšanā, kas pirms pāris gadiem norisa Latvijā. Speciālisti ar pieredzi meža ekoloģijā apsekoja visus nogabalus, kuros pēc dažādām pazīmēm varētu būt pamats šādu biotopu identificēšanai, bet tālāko atstājot paša īpašnieka ziņā. Saimnieks varot izvēlēties, ko turpmāk ar šo nogabalu darīt: izmantot lauksaimniecībai, stādīt kokus vai nedarīt neko, tikai noteiktā laikā nopļaujot, lai saņemtu kompensāciju, ja tāda pieteikta. Savukārt citā īpašuma daļā, kur jau bija mežs, veikta inventarizācija un atklātas simtgadīgas egles, ko taksators ieteicis ar steigu cirst nost. Bet Rūdolfs nolēmis nevienu koku tur neaiztikt: “Lai aug! Kaut gan simtgadīga egle jau sen pāraugusi. Bet aug un attīstās pārējā daba. Tas būs mans pienesums ekoloģijai.”

Ne likums, bet domāšana

   Rūdolfam ir nepabeigta augstākā izglītība mežsaimniecībā, un viņš gan pieredzē balstās, gan interesējas par jaunāko informāciju, pētījumiem un atziņām. Izmantots arī Eiropas atbalsts no dažādiem projektiem. Runājot par likumdošanu, mežkopis atzīst, ka ar likumu vien neko nevar vērst tā vai citādi, ja nemainās cilvēka domāšana. Mežs, lauks, pļava nav ala, kur nejūt apkārtējo ietekmi. Lai kā dabai labvēlīgais saimnieks saimnieko un sargā biotopu savā īpašumā, līdz tam var nonākt piesārņojums no pesticīdiem, ko turpat blakus kaimiņu lielsaimnieks uz sējumiem izsējis. Likumā stingri reglamentēts laiks, teritorijas, buferzonas miglošanai, bet tas ķīvīšu pāris, ko vēl viņdien Rūdolfs redzējis savā pļavā, uz vietas visu laiku nesēdēs. Savukārt Silvija piebilst, ka arī viņi nedzīvo atrauti no pasaules. Tāpat kā ikviens iedzīvotājs, arī viņi jūt dzīves dārdzības pieaugumu, degvielas un energoresursu cenu straujo cēlumu. Viņiem jāuztur māja, bioloģiskā saimniecība, jāturpina kopt un stādīt mežu, jo ik ziemu jaunajā audzē stirnas un zaķi pamanās sastrādāt nedarbus. Pret dzīvnieku postījumiem kociņi netiek apstrādāti, tāpēc jārēķinās, ka pavasarī atkal būs jāpērk stādi un jāpārstāda. Taču, rūpīgi apdomājot ekoloģisko vērtību, saimnieki šodien mežā strādā tā, lai gūtu labumu, vienlaikus saglabājot iespējas arī rītdien izmantot meža vērtības.

PDF Novadi zaļo Aprīlis 2022 1lapa

Lasīt vairāk

Marts 2022

01.03.2022

Februāris 2022

08.02.2022

Janvāris 2022

12.01.2022