Pirmdiena, 2022. gada 3. oktobris
Vārda diena : Elza, Ilizana




Projektu finansē Mediju atbalsta fonds
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par lappuses saturu atbild raksta autors


Sniķere. Mazs punktiņš novada kartē

19.09.2022 Anita Banziņa Autores foto

   Tas būs vēl viens stāsts par nelielu, nomaļu ciemu Lietuvas pierobežā. Pieļauju, ka priekšstata par Sniķeri - vienu no diviem ciemiem Ukru pagastā - nebūs vairumam novada iedzīvotāju. Kāds pat vispār nebūs par to dzirdējis.

Kristīne un trīsgadnieks Artūrs.

Par dzīvi nesūdzas

   Tikai viena iela - taisna un asfaltēta - izskrien cauri ciematam, un interesanti, ka arī tai ir dots Sniķeres vārds. Tās vienā galā ir 20 km attālā Tērvete, bet otrā ceļš drīz vien šķiras uz abām pusēm. Vari braukt uz 11 km attālajiem Ukriem - Ukru pagasta centru, kur feldšerpunkts un bibliotēka, vai uz vienu kilometru tālāko Bēni, kur jau jūtama pilsētnieciska elpa - skola, veikali, aptieka, pasts un dakteris.
   Sniķerē no tā visa ir tikai neliels veikaliņš ielas malā. Baznīcas drupas, vietējās nozīmes kultūras piemineklis, ir ciema ievērojamākā vieta un kā iespējamais apskates objekts ieteikta tiem Latvijas apceļotājiem, kuri dodas uz Ukru gāršu. Šajā sakarā tad Sniķeres vārds kādreiz parādās sociālajos tīklos.
   Sagurušas divstāvu mājas bez logiem un iemītniekiem, pusapdzīvotas silikātķieģeļu daudzdzīvokļu ēkas, puķēs un košumkrūmos ieslīgušās itin glītās privātmājas sastājušās abpus ielai. Dienas pirmajā pusē ciemats ir pilnīgi tukšs, un veikaliņš ciet. Steidzīgi aizrūcina tikai kāda automašīna.
   Kamēr, kādu dzīvu dvēseli mēģinot ieraudzīt, grozos ielas vidū, no divstāvu mājas pagalma iznāk slaida sieviete un žirgti jautā, vai kādu meklējot. Jā, meklētā varētu būt arī tieši viņa. Iepazīstamies. Saida Marcinkeviča - piecu bērnu māmiņa. Deviņi, septiņi, seši, pieci un divi gadi - viņa sauc savu bērnu vecumu. Saida Sniķerē dzīvo jau 12 gadus, jo mamma nopirkusi dzīvokli šajā namā. Tad pārcēlusies arī Saida. Mājā šobrīd apdzīvoti tikai četri dzīvokļi, saka viņa.
   Par dzīvi ciemā Saida nesūdzas. Varot iztikt un, ar pieciem bērniem ņemoties, vienmēr būs, ko darīt. Piemājas dārzā izaudzējot dārzeņus, kartupeļus, ogas. Citi iedzīvotāji turot arī vistas. Iepirkties varot veikaliņā, bet tas gan pašlaik ciet, jo veikalniece sasirgusi. Kaimiņi labi, visi dzīvojot saticīgi. Paši rūpējoties arī par apkārtnes tīrību un sakoptību.
   Saidai ir prieks par skaisto rotaļlaukumu bērniem, par ko parūpējusies pašvaldība. Mazajiem te ir atraktīvas nodarbes. Košā, kā rūķu mājiņa izkrāsotā autobusa pietura gan esot pašu iedzīvotāju darbs, stāsta Saida. Nudien, iznākusi tikpat iespaidīga kā cituviet profesionālu mākslinieku apgleznotās. Autobusu pietura gan nav tikai krāšņumam vien. Divreiz nedēļā te vēl piestāj autobuss, ar kuru var aizkļūt uz Dobeli, Auci un Jelgavu.

Sabiedriskais centrs - veikaliņš

   - Nu, tā mēs dzīvojam, - bez īpaša entuziasma saka Kristīne, kamēr viņas trīsgadīgais dēlēns Artūrs jautri bradājas pa peļķi. - Tā kā uz vietas nav nekādu darbavietu, cilvēki meklē iespējas strādāt citur. Nupat atkal viena māja būs tukša. Bērni pamuka uz visām pusēm, vecāki izšķīrās un prom. Bet, redz, notiek arī otrādi - nupat atpakaļ pie mammas atgriezās viena rīdzinieku ģimene.
   Arī Kristīne atgriezusies pie mammas savā dzimtajā ciemā pēc šķiršanās ar vīru. Bet viņas mammas Gaļinas Todorovas veikaliņš ir kļuvis par ciema sabiedrisko centru un galveno vietu. Te cilvēki nāk ne tikai iepirkties, bet arī pēc palīdzības, ja jānokļūst pie ārsta vai kur citur, bet pašiem sava braucamā nav. Gaļina ir lietas kursā, kad un uz kurieni kāda mašīna dodas un vai tur neatradīsies kāda brīva vieta vēl vienam braucējam.
   Gaļina gan pašlaik ir apslimusi, tāpēc Kristīne stāsta: - Mamma cenšas, cik var, lai noturētu veikaliņu, bet ir grūti. Cilvēku maz, un pensionāri pērk tikai pašu nepieciešamāko mazumiņu. Nav jau jēgas pasūtīt produktus, ja zini, ka tos nenopirks. Tāpēc tagad tiek sastādīts saraksts, kādi produkti katram cilvēkam būs nepieciešami, lai lieki nepasūtītu nevajadzīgo. Mamma jau katru pazīst un zina, ko viņam vajag. Vasarā ir nedaudz vieglāk, jo tad bērni bieži pērk saldējumu.

Bez mašīnas - nekādi

   Bēnes un Ukru pagasta pārvaldes vadītājs Gints Vežuks uzteic ciema iedzīvotājus: - Arī Sniķerē, tāpat kā citur pagastos, ir daudzi darbīgi iedzīvotāji, kuri aktīvi iesaistās savas apkaimes labiekārtošanā. Ja nepieciešams novērst nebūšanas, saremontēt kaut ko vai veikt kādus uzlabojumus, regulāri sazināmies vai tiekamies klātienē.
   Sniķerē pašlaik dzīvo ap 50 cilvēku. Lielākoties tie ir senioru vecuma ļaudis, taču ciemu par savu dzīves vietu sauc arī jaunas ģimenes ar bērniem, un vairāk nekā desmit bērnu nomaļā pierobežas ciemā - tas pašlaik jau ir gandrīz daudz. Seši skolas vecumu sasniegušie bērni mācās Bēnes pamatskolā un četri - Auces vidusskolā. Uz skolu viņus nogādā skolēnu autobuss. Lai viņu vecāki nokļūtu uz darbu, savu automašīnu gan vajadzēs, jo Sniķerē darbavietu nav.
   - Darba iespējas ir tuvākajās saimniecībās, no kurām lielākās ir SIA «Tand Ukri», «Jaunās Čūreikas» un SIA «Sabiedrība Mazauce», - skaidro Gints Vežuks. - Iedzīvotāji darbu meklē arī Bēnes pagastā un kaimiņu pagastos. Tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ to tomēr neatrod, tiek piedāvāts garantētā minimālā ienākuma pabalsts ar iesaisti darba un sociālo prasmju saglabāšanas, atjaunošanas un apgūšanas pasākumos. Ir iespēja arī iesaistīties Nodarbinātības valsts aģentūras pasākumā «Algoti pagaidu sabiedriskie darbi».

No ziedu laikiem līdz pelēcīgumam

   - Es neatceros un nevaru arī iedomāties, kāds ciems izskatījās agrāk, bet man ir stāstījuši, ka te kādreiz, vēl pirms gadiem 30, ir dzīvojis daudz cilvēku, bijusi arī bibliotēka, ēdnīca un ciemata tuvumā - fermas, - saka Kristīne.
   Sniķeres vēstures robežšķirtne ir Otrais pasaules karš. Pēc tā beigām Sniķerē palika tikai baznīcas drupas, kurām apkārt sāka veidoties jaunais - padomju ciemats.
   Sniķeres īstie ziedu laiki bija pagājušā gadsimta 30. gados, kad tā bijusi Sniķeres pagasta centrs. Latvijas Nacionālajā digitālajā bibliotēkā var atrast ziņas, ka Sniķerē 30. gados bijušas vairāk nekā desmit sabiedriskās organizācijas, kuras arī rosīgi darbojušās, - lauksaimniecības biedrība un piensaimnieku biedrība, aizsargu nodaļa, mazpulks, bibliotēkas biedrība un citas. Taču vispārsteidzošākais - te svinīgi atklāta pat Latvijas aerokluba Sniķeres nodaļa. Diemžēl neizdevās atrast ziņas, vai lidots arī.
   Par vietējiem ziedojumiem uzceltais Sniķeres aizsargu nams atklāts 1938. gadā. Tas bijis viens no glītākajiem un modernākajiem aizsargu namiem Zemgalē un liels ieguvums apkārtnes kultūras dzīvei. Namā bija paredzētas telpas visām pagastā ietilpstošām organizācijām. Sākts domāt arī par jauna pagasta nama celšanu.
   Rudens svētki, spodrības dienas, ģimenes dienas, teātra izrādes un citi izrīkojumi sekojuši cits citam. Sniķerē bijusi arī skola ar 70 bērniem un stalta mūra baznīca, kas uzcelta jau 1841. gadā. 1931. gadā vietējie aizsargi tajā uzstādījuši baltu marmora piemiņas plāksni Sniķeres draudzes locekļiem, kas krituši Latvijas Brīvības cīņās un 1. pasaules karā.
   Baznīca stipri cieta kara laikā, un 1949. gadā, atzīstot mūrus par nedrošiem, draudzi likvidēja. Vēlāk dievnamā kādu laiku bijušas ierīkotas mehāniskās darbnīcas. Nav joprojām zināms, kur palikusi skaistā piemiņas plāksne.
   Padomju laikos Sniķere vispirms bija Sniķeres sovhoza centrs, vēlāk - pēc tā pievienošanas Ukru sovhozam - tā iecirkņa centrs.
   «Zemgales» priekštecis - laikraksts «Komunārs» - 1972. gadā ir saskaitījis: «Saimniecības centrā ir 15 ēkas, to skaitā veikals un ēdnīca. Vairākstāvu un vien-stāva mājās dzīvo vairāk nekā 200 iedzīvotāju.»
   Ar sakoptību un skaistumu Sniķere gan nav varējusi lepoties, un «Komunārs» nosodoši secinājis, ka Sniķerē rozes aizēno dadži. «Cilvēkiem pietrūkusi griba veidot savas dzīves vietas apkārtni daiļu un krāšņu, acij patīkamu. Sniķerieši dzīvo kā iebūvieši kaila lauka vidū, kuru rotā vienīgi nezāles. Ceļa labajā pusē pāris individuālā tipa mājiņu iedzīvotāji ar lielu rūpību un skaistuma sajūtu iekārtojuši savu pagalmu. Bet pārējie ciemata iedzīvotāji?
   Cilvēki samierinājušies ar pelēcīgumu. Tas ir vēl saudzīgi teikts, ja turpat pie vairākstāvu ēkām pavērojam individuālo «arhitektu» šedevrus - nezin no kādiem materiāliem sameistarotus šķūnīšus un kūtiņas, kuru apkārtnē valda haoss.»
   Vēlāk, kad beigušies meliorācijas darbi, ciemā sākusies arī sakopšanās un apzaļumošana, taču par paraugciematu Sniķerei tomēr neizdevās kļūt.

Lasīt vairāk

Dzeguzēnos bezcerību nejūt

29.08.2022 Anita Banziņa Autores foto









«Man patīk lauku klusums,» saka Valentīna Ciganoviča.

Bijušais kultūras nams bez perspektīvas.

   Neperspektīvs ciems - tika uzspiests zīmogs Dzeguzēniem padomju laikos. Tātad iznīkstošs nomales ciemats bez nākotnes. Nav vērts tajā ne būvēt, ne arī ko labiekārtot.

   Laiks ir skrējis, un daudzi tolaik perspektīvo sarakstā ierakstītie ciemi ir sarukuši līdz dažām vēl apdzīvotām mājām, bet Dzeguzēni turas itin braši.

Kompliments ciematam

   Jā, ģeogrāfiski Dzeguzēni ir Dobeles novada nomale. Arī Latvijas nomale, kur pa taisno, cauri tīrumiem un krūmājiem brienot, līdz Lietuvai nebūtu tāls gājiens. Tomēr, kilometros un stundās rēķinot, Dzeguzēni nebūt nav tālu no civilizācijas. 28 kilometru attālumā ir Dobele, tikai 5 kilometri līdz Augstkalnes pagasta centram. Braucot pretējā virzienā - vien 8 kilometri ir līdz krustojumam ar Bauskas šoseju pie Mūrmuižas.
   Ciemats nudien nav dižais: vien četras divstāvu mājas, pāris individuālo. Vairāk par 50 iedzīvotājiem neiznāks saskaitīt. Taču jāizsaka kompliments - šķiet, visi viņi ir skaistumu un kārtību mīloši. Ciematiņš sakopts, nav nātrēs un dadžos ieaudzis. Tuvā rudens nojausmās puķes koši zied pie daudzdzīvokļu un individuālajām mājām. Karstumā pasusējusī Svētes upe, kurai pāri ved tilts pirms iebraukšanas ciematā, skaisti papildina ainavu. Nu jā, vien bijusī kultūras nama ēka stāv tukšiem, izsistiem logiem.
   Augstkalnes pagasta pārvaldes sekretāre Jeļena Belova, kura, starp citu, Dzeguzēnos ir pati piedzimusi un izaugusi, atzīst, ka ciematā nepavisam nav jūtama bezcerība. Cilvēki joprojām tajā dzīvo, rosās piemājas dārziņos un stāda puķes, pagasts rūpējas par komunālajām lietām un ciemata sakoptību. Darbīgumu uztur SIA «Silaine».

Ja patīk klusums

   «Man te patīk dzīvot, nav ne vainas,» saka mana sarunu biedrene Valentīna Ciganoviča. «Man ļoti patīk tas klusums un miers, kas te valda.»
   Valentīna, starp citu, ir Jeļenas māsa, kura gandrīz visu mūžu, izņemot studiju laiku, ir nodzīvojusi te. Viss ir pierasts un mīļš. Kaimiņi zināmi gadiem ilgi. Cits citam palīdz, kādreiz sanāk kopā, pasēž un parunā par dzīvi.
   Te nu jāpiebilst, ka labi kaimiņi, vai, kā tagad saka, kopiena ir visai svarīga lieta nomaļā ciematā, jo tas nozīmē arī izpalīdzēšanu. Veikaliņa, kur nopirkt vismaz dienišķo maizīti un sviestu, Dzeguzēnos nav. Aptiekas un pasta arī nav.    Ar autobusu uz Dobeli un atpakaļ var nokļūt reizi nedēļā. Bet, ja savas mašīnas nav, kā vajadzības brīdī līdz ārstam vai aptiekai tikt? Bet Dzeguzēnos, kā stāsta Valentīna, pārsvarā dzīvo tie, kam pāri 80. Tāpēc palīdzēt var tikai atsaucīgu kaimiņu būšana un draudzīga kooperēšanās.
   Protams, tie Dzeguzēnu iedzīvotāji, kuri pensijas gadus vēl nav sagaidījuši, bez savas mašīnas darba dzīvi nevar iedomāties. Darbu uz vietas nav iespējams atrast, ar to nu ir jārēķinās. Valentīna pati strādā par skolotāju gan Augstkalnes pamatskolā, gan Dobeles Valsts ģimnāzijā. Jā, katru dienu jāsēžas mašīnā, lai dotos uz darbu, bet nekas - pierasts.
   Arī uz ielas sastaptās Žanna Semjonova un Irina Ivanova par dzīvi nesūdzas. Irinai rokās kanniņa ar pienu. Jā, lai arī lauki, neviens te sivēnu vai govi vairs netur. Ja nu vēl trušus vai vistas. Pienu piegādājot kāds lauksaimnieks. Pašām pietiekot ar dārziņu, kur izaug viss nepieciešamais, bet Irinai kūtiņā esot arī vistiņas. Pašai savas laimīgo vistu olas. Ko tad daudz vajagot pensionārei?

Visi tepat

   Droši var teikt, ka SIA «Silaine» ir ģimenes uzņēmums ar četriem darbiniekiem - Nikolaju Semjonovu un trim viņa dēliem. Visi - gruntīgi «dzeguzēni». Nikolajs te sakņojas jau 70 gadus. Piedzimis gan Krievijā, taču gada vecumā kopā ar vecākiem ieradies Dzeguzēnos un nekad nav tos pametis. «Viss mūžs te pavadīts. Citā vietā man nemaz nepatiktu,» saka viņš. Arī divi viņa dēli tepat vien palikuši, vien vecākais dzīvo pāris kilometrus tālāk - Augstkalnē. Nikolajs ir bagāts tēvs, jo ir arī vēl meita, taču Dzeguzēnos viņa gan nav palikusi.
   Zemnieku saimniecība nodarbojas ar kviešu un rapša audzēšanu. Ir viss nepieciešamais graudkopībai - kalte ar noliktavu, mehāniskās darbnīcas. Ziemas sezonā saimniecība rūpējas par ceļu attīrīšanu, lai Dzeguzēnu ļaudis jau rīta agrumā var savās mašīnās doties uz darbu.

Celt vajag!

   «Komunārs», kā tolaik vēl sauca «Zemgali», 1988. gadā rakstīja, ka Dzeguzēnos pēdējo 12 gadu laikā nav uzcelta neviena jauna māja, ka te daudz pensionāru un nav, kas laukos strādā. Jaunieši paliktu, bet viņiem nav, kur dzīvot. «Celt vajag! Ļoti daudz celt!» intervijā avīzei pauda vietējais mehanizators. Taču toreizējie likumi nav ļāvuši neperspektīvā ciematā celt pat individuālās mājas.
   Vēlāk jau tas likums mainīts, bet jaunie laiki bija klāt. Tā ciemats palika bez jaunceltnēm. Daudzdzīvokļu mājās, vecajiem ļaudīm aizejot citā saulē, dzīvokļi paliek tukši. Tomēr bērni un mazbērni tos bieži vien patur, lai ir, kur pavadīt vasaras atvaļinājuma laiku. Kā citiem pilsētniekiem ir lauku vasaras mājas, tā te - lauku vasaras dzīvokļi.
   Starp puķēm un zālieniem pavisam neiederīgs ir pamestais kultūras nams. Kādreiz tā bijusi itin lepna ēka ar augstiem logiem, plašu zāli. Valentīna atceras, ka padomju laikā tajā bieži notikuši koncerti, balles. Ēkā atradusies arī pasta nodaļa, bibliotēka, kantoris. Ēka uzbūvēta vēl Augstkalnes sovhoza laikā 50. gados.
   Un, ja reiz ir sākts runāt par laikiem aizgājušiem, ir jāpiemin, ka jau 70. gadu beigās sovhozs gājis uz grunti, tāpēc «no augšas» novadīts norādījums tam apvienoties ar Silaines kolhozu, kas savukārt bijusi spēcīga saimniecība. Vien Dzeguzēnu cūkkopji centīgi spodrinājuši ciemata vārdu un sociālistiskajā sacensībā starp cūku nobarošanas lielfermām allaž bijuši pirmajās vietās. Lai arī pati ferma bijusi veca un nolaista, cilvēki strādājuši čakli un cūči barojušies brangi.

Kāpēc Dzeguzēni ir Dzeguzēni?

   Pēdējos gados ciematā sāk dzīvot arī pa kādai jaunai ģimenei, ko ielas tālākajā galā uzskatāmi demonstrē jauna māmiņa ar ratiņiem un lielāku bērnu pavadošo grupiņu. Ņiprs puišelis tepat pāri ieliņai dodas uz slīdkalniņu. Lai arī nekāds lielais, bet rotaļlaukums te ir. Arī bērni ir. Piemēram, Santa, kura stāsta, ka sāks mācīties Augstkalnes pamatskolas 6. klasē un Dzeguzēnos viņai labi patīkot. Varot karstajās dienās paplunčāties arī upē.
   Valentīna stāsta, ka pašlaik Dzeguzēnos ir četri skolēni, kurus uz skolu Augstkalnē vizina skolas autobuss, bet vasarā bērnu pulks ievērojami pieaug, jo daudzi mazie pilsētnieki tiek atsūtīti uz laukiem pie vecmammām.
   Tuvējā pamatskoliņa, kurā mācības notika krievu valodā, ir slēgta 2000. gadā. Vēl 80. gados tajā mācījās ap 80 bērnu, un skola ir bijusi viena no labākajām Dobeles rajonā, kur «strādā radoši, nopietni, kur sakopta vide, labs noformējums un bērni paši uztur kārtību».
   Skolas ēka celta vēl krietni vecākos laikos - 1880. gadā kā Mežmuižas pamatskola, tolaik dēvēta par Leišmales bērnu gaismas pili, un tajā ir mācījies nākamais rakstnieks Roberts Sēlis un gleznotājs Egons Cēsnieks.
   Un, ja meklētu atbildi uz jautājumu, kāpēc Dzeguzēni ir Dzeguzēni, skaidrojumu varētu atrast kādā Roberta Sēļa vēstulē, kur viņš raksta, ka «Dzeguzēni» ir lielas mājas, tā kā mazāka muižiņa, ar kuru «kundzēniem», kuri apmeklējuši vācu jeb saimnieku klasi, bieži skolā iznākuši ķīviņi. Vecās mājas netālu no ciemata vēl esot joprojām, saka Nikolajs Semjonovs.

Lasīt vairāk

Lai karotītē vien medus, ne darva

16.08.2022 Indra Cehanoviča Autores foto

     Šogad godinātie mazie bikstenieki kopā ar saviem vecākiem, brāļiem un māsām.

Gardo Zanes Grigores (centrā) cepto kūku nogaršo jaunā Bikstu tautas nama vadītāja Evita Zute.

Pagājusī sestdiena Bikstu pagastā tika aizvadīta īpašā gaisotnē, svinot pagasta svētkus «Sapnis par vasaru...» un to laikā īpašā godā ceļot visjaunākos novadniekus – mazuļus, kuri dzimuši laika posmā no pagājušā gada 1. jūlija līdz šī gada 30. jūnijam. Šāda tradīcija Bikstos tika aizsākta, vēl esot bijušā Dobeles novada sastāvā, un tika turpināta arī pēc administratīvi teritoriālās reformas īstenošanas pērn.


Šī bija jau sestā reize, kas vienuviet pulcēja vismazākos biksteniekus un viņu vecākus. Pirmajā – 2017. gadā - piemiņas velti saņēma 12 bērniņu, astoņi – 2018., deviņi – 2019. gadā, pieci – 2020., astoņi – 2021., un tikpat daudz mazulīšu tika sumināti arī šogad.

Puse no māmiņām – Baibas

   Maza pagasta priekšrocība atšķirībā no lielas apdzīvotas vietas ir apstāklis, ka lielākoties vietējie iedzīvotāji cits citu pazīst. Tāpēc arī katrai ģimenei, kuras atvasīte nākusi pasaulē pēdējā gada laikā, Bikstu pagasta pārvaldes vadītājai IRĒNAI DABRAI netrūka sirsnīgu vārdu, ko veltīt.
   – Jau otro gadu pēc kārtas mums ir astoņi mazuļi, astoņas ģimenes, kuras šajā pasākumā varam sveikt. Ir divtik liels prieks, ka trīs ģimenes, kuru mazuļus šogad sveiksim, ir piepulcējušās mūsu pagasta Goda ģimeņu «Trīs plus» saimei un tajās aug nu jau trīs atvasītes. Vienā no šodien godinātajām saimēm ir ienācis pirmais, pārējās četrās ģimenēs – otrie bērniņi. Ir milzīgs prieks par katru jauno bikstenieku!
   Un vēl kas interesanti, ja runājam par statistiku. Proti, no astoņām māmiņām, kuras šodien sveiksim, četras ir Baibas! Sakritība arī, ka lielākā daļa no godinātajiem jaunajiem biksteniekiem pasaulē nākuši šī gada pirmajā pusē.

Vārdu turēja

   Katrs mazulis un viņa vecāki saņēma īpašu piemiņas velti – karotīti -, kurā iegravēts bērna vārdiņš, kā arī uzraksts «Biksti», tādējādi apliecinot viņa piederību šai vietai, un gads, kurā velte pasniegta. Tāpat tika dāvināta arī grāmatiņa un medus burciņa, kuru pasniedzot, tika vēlēts, lai ar šo karotīti mazuļi smeltu tikai medu, ne darvas pilienus. Starp citu, medus bija ievākts turpat Bikstos, Voldemāra Gulbja dravā.
   Karotītes šogad saņēma ERITA ŠĪMANE, ĢIRTS MARČINKUS, UNDĪNE RONE, JĀNIS EVARDSONS, KĀRLIS LĀCIS, BRAIENS SLĀĢIS, ELVINS EIHVALDS un AMANDA BALODE.
   Starp citu, sveicot mazās Amandas saimi, pārvaldniece smejoties atcerējās:
   – Pērn šeit suminājām mazulītes māsiņu Madaru. Pasniedzot vecākiem piemiņas veltes, pajokoju – nākamgad gaidīsim jūs atkal! Tētis Armands tad nosmējās – būsim arī! Un vārdu kā īsts vīrs ir turējis, Amanda nu ir trešā ģimenes atvasīte, tātad Bikstos ir par vēl vienu Goda ģimeni vairāk!

Torte no vietējiem labumiem

   Pasākuma, kas notika pie Bikstu pamatskolas, laikā apmeklētājiem bija arī iespēja noklausīties Žorža Siksnas un Jelgavas «Tirkīzkora» ansambļa koncertu, aplūkot Dainas Žvagiņas foto izstādi. Varēja arī darboties radošajās darbnīcās, savukārt mazākie apmeklētāji ar prieku iesaistījās burbuļu ballītes norisēs.
   Kā jau svētkos, visiem pasākuma dalībniekiem bija arī iespēja pagaršot īstu svētku kūku. To bija izcepusi biksteniece Zane Grigore. Vaicāta, cik ilgu laiku aizņēma garduma izgatavošana, Zane vien atsmēja – kādu laiku? Šajā karstajā laikā kaut ko gatavot iepriekšējā dienā nebūtu prāta darbs, tāpēc viss tapa pavisam neilgi pirms pasākuma un, kas būtiski, izmantojot tikai vietējos lauku labumus.


Iepirkums ir izsludināts

   Lielākie šogad plānotie darbi Bikstu pagastā saistīti ar ciemata centrālās brauktuves seguma asfaltēšanu.
   Kā liecina Elektronisko iepirkumu sistēmā publicētā informācija, Dobeles novada pašvaldība ir izsludinājusi iepirkumu par ceļu seguma atjaunošanu novada teritorijā, kurā vienā no sadaļām ir iekļauts arī Bikstu pagasts. Tas ir, tā ceļa Nr.5416 «Centra ceļš» no 0,00. līdz 1,02. km, ceļa Nr.5413 «Centrs – Tukuma ceļš» no 0,00. līdz 0,65. km un pievadceļa pagastmājai (0,00 – 0,110 km) atjaunošana, ieklājot asfaltsegumu 10324 m2 lielā platībā. Projektā, ko izstrādājusi Dobeles SIA «Rūķis AG», paredzēta arī septiņu caurteku būve vai pārbūve un vienas sabiedriskā transporta pieturvietas pārbūve, izveidojot pieturas platformu.
   Saskaņā ar iepirkuma dokumentāciju pārbūvētā objekta platums pārbūvējamajā posmā ir mainīgs (no trijiem līdz pat 7,5 metriem). Visiem augstākminētajiem trijiem ceļiem ir paredzēts atjaunot jau esošo asfaltbetona segumu, ieklājot sešus centimetrus biezu asfaltbetona kārtu atbilstoši paredzētajam platumam, un izbūvēt nomales. Posmos ar ceļa apmalēm paredzēta to demontāža un jaunu apmaļu uzstādīšana.
   Iepirkumam, ko Dobeles novada pašvaldība izsludināja 4. augustā, ir vairākas sadaļas, kuras paredz ceļu seguma atjaunošanu ne vien Bikstos, bet arī, piemēram, Dobeles (Aizstrautniekos) un Naudītes (Apguldē) pagastos, Penkulē. Visos objektos darbi būs jāveic triju mēnešu laikā pēc līgumu noslēgšanas.

Apgaismojums projektēšanas stadijā

   Otrs lielākais šogad plānotais darbs Bikstos ir ielu apgaismojuma izbūve no ciemata centra līdz pat tiltiņam, kas ved pāri Bērzes upes uzpludinājumam un ir īsākais ceļš, lai no ciemata nokļūtu līdz Rīgas – Liepājas šosejai.
   Bikstu pārvaldes vadītāja Irēna Dabra «Zemgalei» sacīja, ka saskaņā ar viņas rīcībā esošo informāciju apgaismojuma uzstādīšanas iecere pašlaik atrodas projektēšanas stadijā, tomēr plānots, ka laternas minētajā posmā, kas šobrīd vispār netiek apgaismots, varētu tikt uzstādītas vēl šogad. Projektēšana ieilgusi, jo uzņēmums, kas to veic, līdzīgus projektus izstrādā vēl vairākiem objektiem novada pagastos.

Lasīt vairāk

Turpina cīņu ar latvāņiem, neaizmirstot par pārējiem darbiem

25.07.2022 Indra Cehanoviča Autores foto

   Zebrenes pagastā šonedēļ vēl ritēja pēdējie sagatavošanās darbi rīt plānotajiem pagasta svētkiem, kuru laikā tradicionāli visas dienas garumā notiks sportiskās aktivitātes, arī «Zebrenes ceļojošā kausa» izcīņa pludmales volejbolā, kas mīsies ar dažādiem izklaides pasākumiem lieliem un maziem. Plānota arī pēdējā gada laikā dzimušo mazuļu un viņu vecāku godināšana.
   Kā «Zemgalei» pastāstīja Bikstu un Zebrenes pagasta pārvaldes vadītāja IRĒNA DABRA, šogad Zebrenē svētku laikā sveiks četrus mazos zebreniekus. Viņa piebilda: pagasts var lepoties ar kuplām saimēm, jo trīs no rīt godinātajiem mazuļiem savā ģimenē ir trešie bērniņi, savukārt viens savai māmiņai ir piektā atvasīte.
– Protams, būs arī dažādas radošās darbnīcas, kopīga zupas ēšana, mazākajiem apmeklētājiem būs sarūpētas atrakcijas un plānota arī putu ballīte, savukārt pieaugušie vakarā varēs izlocīt kājas zaļumballē, – stāstīja pārvaldniece.
   

Būs jauni soli, top estrādes nojume

   Citādi Zebrenē, tāpat kā citviet, ikdienā rit parastie uzturēšanas un labiekārtošanas darbi. Tāpat kā citviet, tiek pļauta zāle, kopti puķu un košumkrūmu stādījumi. Vērienīga būvniecība vai apjomīgi remontdarbi pagastā šogad nav plānoti, tomēr arī paredzētie nelielie uzlabojumi ieviesīs Zebrenes ainavā patīkamus jaunus vaibstus.
Pamazām ciematā uz priekšu virzās plānotā vietējās brīvdabas estrādes nojumes un sānsienu izbūve. Tā gan nedaudz iekavējusies, jo uzņēmējam bija radušies daži sarežģījumi, bet tuvākajā laikā darbus plānots pabeigt. Otrdien, kad notika saruna, Irēna Dabra pieļāva, ka līdz pagasta svētkiem, kā bija sākotnēji plānots, celtniecība pilnībā vēl nebūs pabeigta, bet, visdrīzāk, pamata konstrukcijas būs jau uzstādītas un pārvilktas ar plēvi, lai pasargātu māksliniekus no iespējamiem nelabvēlīgiem laikapstākļiem. Līdz šim brīvdabas estrāde ciematā bija vien neliels betonēts skatuves laukums. Šogad estrāde beidzot tiks «ietērpta».
   – Domājot par ciemata labiekārtošanu, jau ir iegādāti astoņi soliņi, ko atlicis vien uzstādīt. Ar sešiem no tiem nomainīsim jau esošos solus, kas savu laiku ir nokalpojuši. Atlikušos divus paredzēts uzstādīt līdzās gājēju celiņam, kas ved uz autobusu pieturu. Tā Zebrenē atrodas attālāk no ciemata centra, dzīvojamajām mājām, tāpēc cilvēkiem, īpaši vecāka gadagājuma, šādi soli noderēs, lai, mērojot ceļu līdz pieturai, uz mirkli apsēstos un atvilktu elpu.

Uzlabos Upes ielas ceļu

   Sarunbiedre arī pastāstīja, ka ciematā ir uzsākta Upes ielas ceļa sakārtošana. Tas atrodas ciematā esošo privātmāju rajonā. Daļēji jeb 270 metrus brauktuvi klāj asfaltsegums, kuru gan arī jau sāk «grauzt laika zobs», tomēr bedrīšu tajā vēl nav, bet atlikušos 140 metrus - grants segums, kas ir diezgan sliktā stāvoklī. Tāpēc tika pieņemts lēmums lūgt pašvaldības budžetā rast līdzekļus tā sakārtošanai.
Kā skaidroja Irēna Dabra, vispirms notika Upes ielas ceļa ūdens novades sistēmas atjaunošana, jo jau labu laiku šajā vietā nefunkcionēja meliorācijas sistēma, līdz ar to stiprāku lietavu laikā pa minēto ceļu bija apgrūtinoši pārvietoties. Sarunbiedre arī izteica cerību, ka kādā no nākamo gadu budžetiem varēs paredzēt finansējumu pie atjaunotās meliorācijas sistēmas pieslēgt arī ciemata centra lietusūdeņu novadi, līdz ar to šis jautājums Zebrenē būtu pilnībā sakārtots.
   Ūdens novades sistēma nu ir sakārtota, un drīzumā plānota grantētās brauktuves daļas dubultā virsmas apstrāde. Darbus veiks SIA «Saldus ceļinieks». Kā liecina Iepirkuma uzraudzības biroja (IUB) informācija, šis uzņēmums uzvarēja visās iepirkuma par ielu un ceļu virsmas apstrādi Dobeles novadā sadaļās. Kopējā līgumcena, par kādu novada teritorijā notiks minētie darbi, ir 773245,15 eiro. Zebrenes pagasts bija iekļauts vienā iepirkuma sadaļā kopā ar Annenieku, Bērzes un Krimūnu pagastiem. Par brauktuvju virsmas apstrādi šajās četrās teritorijās noslēgtā līgumcena ir 226790,09 eiro (visas summas šeit un turpmāk minētas bez PVN – I.C.).

Arī ikdienas uzturēšana nav lēta

   Protams, kā ik gadu, notiek arī pārējo Zebrenes pagasta ceļu uzturēšana – līgumu ar iepirkuma uzvarētājiem par šo pakalpojumu vasaras sezonā pašvaldība noslēdza vēl maijā. Zebrenē, tāpat kā Bikstos, vasarā par ceļiem rūpējas SIA «Meliorceltnieks» pieaicinātā apakšuzņēmēja - SIA «Rotas». Jāpiebilst, ka saskaņā ar IUB datiem Dobeles novada pašvaldības ceļu un ielu ikdienas uzturēšanu vasaras sezonā pavisam šogad nodrošina seši uzņēmēji, kopējā līgumcena par šo pakalpojumu ir 553873,88 eiro, no kuriem 64914,99 eiro izmaksās ceļu uzturēšana Bikstu un Zebrenes pagastu teritorijās.
   – Zebrenē šovasar vairākās vietās labojām ceļu iesēdumus. Plānots, ka vēl šonedēļ tiks uzbērts jauns grants segums 600 metru garā Mālkalnu ceļa posmā. Šo brauktuvi sākām sakārtot vēl pērn, kad jaunu grants kārtu uzbērām 1,2 kilometru garumā. Kad būs paveikts šogad plānotais, varēs sacīt, ka vēl viens pagasta ceļš ir savests kārtībā, tātad nākamgad varam domāt par cita sakārtošanu, - stāstīja pārvaldniece.
– Protams, iespēju robežās ir salabotas arī bedres, kas bija izveidojušās brauktuvēs, kuras klāj asfalts. Tāpat ar pretputekļu materiālu jeb absorbentu nokaisījām ceļu, kas ved uz «Zaļkāju» mājām. Šai brauktuvei pieguļ lauksaimniecībā izmantojamas zemes, tāpēc ražas novākšanas laikā satiksme šajā apkaimē ir diezgan intensīva. Citviet pagastā šis jautājums nav tik aktuāls, jo pārsvarā blīvākā iedzīvotāju koncentrācija pagastā ir Zebrenes ciematā, kā arī viensētās, kas atrodas pie asfaltētā reģionālā autoceļa Tukums – Auce – Lietuvas robeža. Jāatceras arī, ka ierobežoto finansiālo līdzekļu dēļ nākas rūpīgi izvērtēt, kur absorbentu kaisīt un kurā vietā bez tā tomēr var iztikt. Šī pakalpojuma izmaksas ir diezgan augstas.

Sērga, ar kuru kauja nerims vēl ilgi

   Diemžēl, bet jau ilgāku laiku Zebrenes pagastā ar mainīgiem panākumiem rit smagā cīņa ar Sosnovska latvāni. Dobeles novadā tieši šajā apkaimē izveidojušās, iespējams, lielākās šī invazīvā indīgā auga platības.
   – Latvāņu izplatīšanās ātrums un dzīvotspēja ir vienkārši apbrīnojami, - sacīja Irēna Dabra. – Pietiek izcirst kaut nelielu platību meža, kura apkaimē kaut kur aug latvāņi, lai pēc gada jaunajā izcirtumā jau stalti slietos viens vai vairāki indīgie augi.
   Tie izveidojuši audzes pat pavisam netālu no Zebrenes centra, vietā, kur reiz atradās kopsaimniecības lauksaimniecības tehnikas stāvlaukumi, pie pamestām ēkām, lauksaimniecībā neizmantotās zemēs... Daļa šo īpašumu pieder pašvaldībai. Tāpēc pērn lūdzām vietvaru budžetā paredzēt kaut nedaudz līdzekļu, kas būtu domāti tieši latvāņu apkarošanai. Mūsu rīcībā bija nonākusi jaunākā informācija par latvāņu apkarošanas metodēm, kas liecināja, ka šim nolūkam var izmantot selektīvos herbicīdus. Nomiglojot ar tiem latvāņu audzi, šie augi nonīkst.
Tiesa gan, atviegloti uzelpot nav pamata, jo paiet pavisam neilgs laiks, un latvānis atkal izdzen jaunu dzinumu, jo iznīcināta tiek vien auga v i r s z e m e s daļa, tādējādi neļaujot augam izziedēt un nogatavināt sēklas, bet sakne paliek. Ieguvums no šādas apkarošanas metodes ir, ka tikmēr, kamēr latvānis sasparojas augšanai, šajā vietā pagūst sazelt dažādi citi, zemi un vijīgi, augi, kas noklāj platību, traucējot kaitniekam ātri sazelt un izziedēt.
Pērn šādu metodi izmantojām 7,1 hektāra platībā, šogad miglosim kopā aptuveni desmit hektārus. Atkal apstrādāsim ar herbicīdu gan tās vietas, kur to izmantojām pērn, gan arī ciemata teritoriju līdzās bijušajām kūtiņām. Tur, satrunējušo kūtsmēslu kaudzēs, latvāņiem ir īsta paradīze. Šī noteikti nav viena gada cīņa un ir arī diezgan dārga – viena hektāra nomiglošana maksā apmēram 240 līdz 250 eiro bez PVN.
Var jau būt, ka, atkārtojot miglošanu gadu no gada, kādu reālu pozitīvu rezultātu izdosies panākt. Ir tikai viens bet – ar selektīvajiem herbicīdiem nevar strādāt ūdeņu aizsargjoslās, tur atļauts tikai roku darbs. Tātad nepieciešama nemitīga teritorijas appļaušana, jo latvānis ataug ļoti ātri. Un pašaizsardzības instinkts tam ir ļoti spēcīgs – tikko ataudzis pēc nopļaušanas, vien pārdesmit centimetrus, nevis pāris metru garš, tas jau steidz izziedēt, lai izkaisītu savas sēklas. Līdzās grāvis ar ūdeni, un sēklas kopā ar to ceļo tālāk un tālāk...
   Tāpēc esmu ļoti pateicīga SIA «Agro Kaķenieki», kas šogad pievienojās mums cīņā ar latvāni, sākot miglot ar šiem augiem invadētās platības, kas atrodas līdzās uzņēmuma apsaimniekotajiem laukiem. Arī «Latvijas valsts meži» un «Latvijas valsts ceļi» cenšas miglot to pārziņā esošās zemes platības, kurās ieperinājies šis nelūgtais kaimiņš. Iespējams, ja vien mums pievienotos vēl citi pagastā saimniekojošie uzņēmumi vai lauksaimnieki, vēlamo rezultātu sasniegtu ātrāk.

 

Uzlabos Upes ielas ceļu

   Sarunbiedre arī pastāstīja, ka ciematā ir uzsākta Upes ielas ceļa sakārtošana. Tas atrodas ciematā esošo privātmāju rajonā. Daļēji jeb 270 metrus brauktuvi klāj asfaltsegums, kuru gan arī jau sāk «grauzt laika zobs», tomēr bedrīšu tajā vēl nav, bet atlikušos 140 metrus - grants segums, kas ir diezgan sliktā stāvoklī. Tāpēc tika pieņemts lēmums lūgt pašvaldības budžetā rast līdzekļus tā sakārtošanai.
Kā skaidroja Irēna Dabra, vispirms notika Upes ielas ceļa ūdens novades sistēmas atjaunošana, jo jau labu laiku šajā vietā nefunkcionēja meliorācijas sistēma, līdz ar to stiprāku lietavu laikā pa minēto ceļu bija apgrūtinoši pārvietoties. Sarunbiedre arī izteica cerību, ka kādā no nākamo gadu budžetiem varēs paredzēt finansējumu pie atjaunotās meliorācijas sistēmas pieslēgt arī ciemata centra lietusūdeņu novadi, līdz ar to šis jautājums Zebrenē būtu pilnībā sakārtots.
   Ūdens novades sistēma nu ir sakārtota, un drīzumā plānota grantētās brauktuves daļas dubultā virsmas apstrāde. Darbus veiks SIA «Saldus ceļinieks». Kā liecina Iepirkuma uzraudzības biroja (IUB) informācija, šis uzņēmums uzvarēja visās iepirkuma par ielu un ceļu virsmas apstrādi Dobeles novadā sadaļās. Kopējā līgumcena, par kādu novada teritorijā notiks minētie darbi, ir 773245,15 eiro. Zebrenes pagasts bija iekļauts vienā iepirkuma sadaļā kopā ar Annenieku, Bērzes un Krimūnu pagastiem. Par brauktuvju virsmas apstrādi šajās četrās teritorijās noslēgtā līgumcena ir 226790,09 eiro (visas summas šeit un turpmāk minētas bez PVN – I.C.).

Arī ikdienas uzturēšana nav lēta

   Protams, kā ik gadu, notiek arī pārējo Zebrenes pagasta ceļu uzturēšana – līgumu ar iepirkuma uzvarētājiem par šo pakalpojumu vasaras sezonā pašvaldība noslēdza vēl maijā. Zebrenē, tāpat kā Bikstos, vasarā par ceļiem rūpējas SIA «Meliorceltnieks» pieaicinātā apakšuzņēmēja - SIA «Rotas». Jāpiebilst, ka saskaņā ar IUB datiem Dobeles novada pašvaldības ceļu un ielu ikdienas uzturēšanu vasaras sezonā pavisam šogad nodrošina seši uzņēmēji, kopējā līgumcena par šo pakalpojumu ir 553873,88 eiro, no kuriem 64914,99 eiro izmaksās ceļu uzturēšana Bikstu un Zebrenes pagastu teritorijās.
   – Zebrenē šovasar vairākās vietās labojām ceļu iesēdumus. Plānots, ka vēl šonedēļ tiks uzbērts jauns grants segums 600 metru garā Mālkalnu ceļa posmā. Šo brauktuvi sākām sakārtot vēl pērn, kad jaunu grants kārtu uzbērām 1,2 kilometru garumā. Kad būs paveikts šogad plānotais, varēs sacīt, ka vēl viens pagasta ceļš ir savests kārtībā, tātad nākamgad varam domāt par cita sakārtošanu, - stāstīja pārvaldniece.
– Protams, iespēju robežās ir salabotas arī bedres, kas bija izveidojušās brauktuvēs, kuras klāj asfalts. Tāpat ar pretputekļu materiālu jeb absorbentu nokaisījām ceļu, kas ved uz «Zaļkāju» mājām. Šai brauktuvei pieguļ lauksaimniecībā izmantojamas zemes, tāpēc ražas novākšanas laikā satiksme šajā apkaimē ir diezgan intensīva. Citviet pagastā šis jautājums nav tik aktuāls, jo pārsvarā blīvākā iedzīvotāju koncentrācija pagastā ir Zebrenes ciematā, kā arī viensētās, kas atrodas pie asfaltētā reģionālā autoceļa Tukums – Auce – Lietuvas robeža. Jāatceras arī, ka ierobežoto finansiālo līdzekļu dēļ nākas rūpīgi izvērtēt, kur absorbentu kaisīt un kurā vietā bez tā tomēr var iztikt. Šī pakalpojuma izmaksas ir diezgan augstas.

Sērga, ar kuru kauja nerims vēl ilgi

   Diemžēl, bet jau ilgāku laiku Zebrenes pagastā ar mainīgiem panākumiem rit smagā cīņa ar Sosnovska latvāni. Dobeles novadā tieši šajā apkaimē izveidojušās, iespējams, lielākās šī invazīvā indīgā auga platības.
   – Latvāņu izplatīšanās ātrums un dzīvotspēja ir vienkārši apbrīnojami, - sacīja Irēna Dabra. – Pietiek izcirst kaut nelielu platību meža, kura apkaimē kaut kur aug latvāņi, lai pēc gada jaunajā izcirtumā jau stalti slietos viens vai vairāki indīgie augi.
   Tie izveidojuši audzes pat pavisam netālu no Zebrenes centra, vietā, kur reiz atradās kopsaimniecības lauksaimniecības tehnikas stāvlaukumi, pie pamestām ēkām, lauksaimniecībā neizmantotās zemēs... Daļa šo īpašumu pieder pašvaldībai. Tāpēc pērn lūdzām vietvaru budžetā paredzēt kaut nedaudz līdzekļu, kas būtu domāti tieši latvāņu apkarošanai. Mūsu rīcībā bija nonākusi jaunākā informācija par latvāņu apkarošanas metodēm, kas liecināja, ka šim nolūkam var izmantot selektīvos herbicīdus. Nomiglojot ar tiem latvāņu audzi, šie augi nonīkst.
Tiesa gan, atviegloti uzelpot nav pamata, jo paiet pavisam neilgs laiks, un latvānis atkal izdzen jaunu dzinumu, jo iznīcināta tiek vien auga v i r s z e m e s daļa, tādējādi neļaujot augam izziedēt un nogatavināt sēklas, bet sakne paliek. Ieguvums no šādas apkarošanas metodes ir, ka tikmēr, kamēr latvānis sasparojas augšanai, šajā vietā pagūst sazelt dažādi citi, zemi un vijīgi, augi, kas noklāj platību, traucējot kaitniekam ātri sazelt un izziedēt.
Pērn šādu metodi izmantojām 7,1 hektāra platībā, šogad miglosim kopā aptuveni desmit hektārus. Atkal apstrādāsim ar herbicīdu gan tās vietas, kur to izmantojām pērn, gan arī ciemata teritoriju līdzās bijušajām kūtiņām. Tur, satrunējušo kūtsmēslu kaudzēs, latvāņiem ir īsta paradīze. Šī noteikti nav viena gada cīņa un ir arī diezgan dārga – viena hektāra nomiglošana maksā apmēram 240 līdz 250 eiro bez PVN.
Var jau būt, ka, atkārtojot miglošanu gadu no gada, kādu reālu pozitīvu rezultātu izdosies panākt. Ir tikai viens bet – ar selektīvajiem herbicīdiem nevar strādāt ūdeņu aizsargjoslās, tur atļauts tikai roku darbs. Tātad nepieciešama nemitīga teritorijas appļaušana, jo latvānis ataug ļoti ātri. Un pašaizsardzības instinkts tam ir ļoti spēcīgs – tikko ataudzis pēc nopļaušanas, vien pārdesmit centimetrus, nevis pāris metru garš, tas jau steidz izziedēt, lai izkaisītu savas sēklas. Līdzās grāvis ar ūdeni, un sēklas kopā ar to ceļo tālāk un tālāk...
   Tāpēc esmu ļoti pateicīga SIA «Agro Kaķenieki», kas šogad pievienojās mums cīņā ar latvāni, sākot miglot ar šiem augiem invadētās platības, kas atrodas līdzās uzņēmuma apsaimniekotajiem laukiem. Arī «Latvijas valsts meži» un «Latvijas valsts ceļi» cenšas miglot to pārziņā esošās zemes platības, kurās ieperinājies šis nelūgtais kaimiņš. Iespējams, ja vien mums pievienotos vēl citi pagastā saimniekojošie uzņēmumi vai lauksaimnieki, vēlamo rezultātu sasniegtu ātrāk.


 

Lasīt vairāk

Bikstos gaida jauno asfaltu

25.07.2022 Indra Cehanoviča

   Lielākie ieguldījumi, kas šogad plānoti Bikstu pagastā, saistīti ar ieceri beidzot nomainīt segumu Bikstu centrālajai ielai, pa kuru, nogriežoties no reģionālā autoceļa Tukums – Auce – Lietuvas robeža, autobraucēji iebrauc ciematā, nokļūstot līdz vietējam veikalam, daudzdzīvokļu ēku pudurītim, pagasta pārvaldei.

Ir pabeigti visi nepieciešamie priekšdarbi: veikta brauktuves topogrāfiskā uzmērīšana, caurteku apsekošana un tā tālāk, un ir izstrādātas tā saucamās apliecinājuma kartes, kurās tas viss detalizēti aprakstīts. Tur iekļauti arī mūsu speciālistu ieteikumi, kas jāņem vērā, kad notiks ielas seguma maiņa. Proti, ka gar brauktuvi ir plānota apgaismojuma ierīkošana, ka daļu no caurtekām nepieciešamas nomainīt un tā tālāk. Centāmies laikus paredzēt, ko vēl šeit darīsim, lai seguma klājējs ņemtu to vērā un lai jau pāris mēnešus pēc uzklāšanas jaunais asfalts nebūtu jālauž vaļā, īstenojot citus darbus. Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju jau tuvākajā laikā pašvaldība varētu izsludināt iepirkumu par ielas asfaltēšanu, - «Zemgalei» pastāstīja Bikstu pagasta pārvaldes vadītāja IRĒNA DABRA.

Viss atkarīgs no iepirkuma rezultāta

Faktiski tagad viss ir atkarīgs no iepirkuma rezultāta. Sākotnēji ielas asfaltēšanai šī gada pašvaldības budžetā bija paredzēti 20000 eiro. Šos līdzekļus bija plānots iegūt, atsavinot un pārdodot pašvaldības funkciju veikšanai nevajadzīgos nekustamos īpašumus novadā. Vai finansējuma pietiks asfalta atjaunošanai visas ielas garumā, kļūs zināms tikai pēc iepirkuma beigām.

Ja viss izdosies, kā iecerēts, jauns asfalts klās brauktuvi, sākot no pagrieziena uz Bikstiem no jau pieminētā reģionālā autoceļa, nobrauktuvi uz pagasta pārvaldi, kas ir ļoti sliktā stāvoklī, kā arī vīsies cauri daudzdzīvokļu namu pudurim, garām sporta zālei un savienosies ar to pašu reģionālās nozīmes ceļu. Kopējais asfaltējamā ceļa garums ir 1, 67 kilometri, kam jāpieskaita 150 metru garā nobrauktuve līdz stāvlaukumam pie pārvaldes ēkas.

Būtu agrāk, ja ne kritēriji

   Vaicāta par pagasta brauktuvēm ar grants segumu, pārvaldniece atbildēja, ka šovasar plānots turpināt Venteru ceļa sakārtošanu. Tur ir paredzēts 600 metru garumā atjaunot grants klājumu. Tas būs loģisks turpinājums vēl pērn uzsāktajiem darbiem, kad tika atjaunots 800 metru garš šī ceļa posms. Venteru ceļš atrodas Upeniekos un ir viena no brauktuvēm, kas daļēji savieno šoseju Rīga – Liepāja ar Auces – Tukuma ceļu. Sarunbiedre sacīja, ka tas tiek diezgan intensīvi izmantots. Savulaik bija doma, ka izdosies to sakārtot, izmantojot Eiropas finansējumu, bet diemžēl tas neatbilda atsevišķiem līdzekļu piešķiršanas kritērijiem.

– Atšķirībā no Zebrenes Bikstos putekļu absorbentu izmantojām vairāk – ar to apstrādājām atsevišķu ceļu, kuriem ir grants segums, posmus aptuveni sešu kilometru garumā. Galvenokārt tās bija brauktuves, kas ved gar blīvāk apdzīvotām vietām, - skaidroja sarunbiedre.

   Pagastā nav nevienas brauktuves, kur šogad būtu paredzēta dubultā virsmas seguma apstrāde. Pārvaldniece skaidroja – visu vienā gadā finansiāli vienkārši nav iespējams izdarīt, kaut arī, protams, pagastā ir ceļi, kur šāda apstrāde ļoti noderētu. Piemēram, Riekstiņu ceļš, kas aizved līdz uzņēmumam, kur tiek gatavota tā dēvētā kamīnmalka, un brauktuvei iznāk salīdzinoši liela tehnikas noslodze. Irēna Dabra rēķināja, ka pietiktu, ja dubulto virsmas apstrādi veiktu aptuveni 1,3 kilometrus garā Riekstiņu ceļa posmā. Ņemot vērā saspringto ekonomisko situāciju un krietni pieaugušās pakalpojumu izmaksas, pagaidām šādi darbi ir tikai vīzija.

Ciematā kļūs gaišāks

   Bikstos šogad bija plānota arī apgaismojuma ierīkošana, izgaismojot ceļu no ciemata centra līdz pat tiltiņam pār Bērzes upes uzpludinājumu. Šo maršrutu ļoti bieži izmanto vietējie iedzīvotāji, dodoties no ciemata, piemēram, uz sabiedriskā transporta pieturvietu, kafejnīcu «Dzirnaviņas», tai līdzās esošo veikaliņu...
  Pašlaik uzņēmējs veic nepieciešamos projektēšanas darbus ne vien bikstenieku iecerei, bet arī apgaismojuma ierīkošanai vēl četros objektos novadā. Pārvaldniece izteica cerību, ka līdz gada beigām nodomātais jau būs īstenojies realitātē.

Lētā gāze, kas šodien kļuvusi par biedu

   Ziema vairs nav aiz kalniem. Ņemot vērā esošo ekonomisko situāciju un neprognozējamās dabasgāzes cenas, arī bikstenieki, tāpat kā daudzviet citur, apkures sezonas tuvošanos gaida ar nelielām bažām. Proti, vēsturiski izveidojies, ka Bikstos lielākajā daļā iestāžu, kā arī daudzdzīvokļu namu dzīvokļos savulaik ir ierīkota gāzes apkure, kas tobrīd tika uzskatīta par lētāko apkures variantu.

– Šajā, bijušā bērnudārza ēkā, kur tagad atrodas pagasta pārvalde, bibliotēka, ir malkas apkure. Tā raizes nesagādā. Jau kuru gadu kurināmo nepērkam, bet sarūpējam paši, no veciem, kritušiem kokiem atbrīvojot Bikstu un Zebrenes apkaimes kapus, Zebrenes parka teritoriju. Iznāk divējāds labums – gan sakopta apkārtne, gan malka sev sarūpēta. Kultūras namā, lai arī tas pieslēgts gāzes apkurei, joprojām ir saglabājušās senās apaļās krāsnis, kuras katru gadu pārbauda sertificēts skursteņslauķis. Ja nu situācija kļūs pavisam sarežģīta, ēku varēsim apkurināt ar malku, iestādei pat ir saglabājušies nelieli tās iekrājumi.

   Sarežģītāka situācija ir Bikstu pamatskolā. Lielā ēka ir pilnībā atkarīga no dabasgāzes. Daļēji tur gan ir vēl saglabājusies iepriekšējā sistēma, kad nama apkurei izmantoja malku, bet tā jau tik sen nav izmantota, ka nav pat nojausmas, cik tā vispār vēl ir vai nav funkcionāla. Gāzes apkurei pērn pieslēdzām arī tā dēvēto mazo skoliņu, vienīgi tur vēl ir saglabājušās arī iepriekš izmantotās krāsnis. Savukārt sporta zāles apkurei līdz šim izmantota tikai dabasgāze, tai alternatīvas nav vispār. Bet šīs ir tikai manas pārdomas, vismaz pašlaik nav pamata nekādai panikai, ka, piemēram, bērniem mācoties būs jāsalst. Iespējams, būs tikai rūpīgāk jāpārdomā, kā telpās efektīvāk un lētāk nodrošināt siltumu, kāds variants ir optimālais katrā no vietām. Risinājumu atrast var vienmēr.

Mediju atbalsta fonds
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par lappuses saturu atbild raksta autors
Lasīt vairāk

Auros priecē iela, Gardenē, iespējams, izzūdošie grausti

07.07.2022 Indra Cehanoviča Autores foto

Kad «Zemgale» pagājušajā nedēļā tikās ar Auru pagasta pārvaldes vadītāju JĀNI OZOLIŅU, viņš neslēpa savu prieku, ka beidzot pilnīgi droši var visiem aureniekiem un ļaudīm, kuri dodas Naudītes vai Apguldes virzienā cauri Auru ciematam, sacīt – ilgi gaidītais Skolas ielas remonts šovasar notiks!

Gaidīja tikai atbildi no ministrijas

- Man jau vienu brīdi bija ne­ērti iedzīvotāju priekšā. Varēju tikai solīt, ka šī iela ir prioritāte, ka to noteikti rekonstruēsim, bet nekad jau nepietika līdzekļu, no­vadā bija arī akūtākas vajadzības. Tā tas vilkās vairāku gadu garumā. Nu esam tiktāl, ka iepirkums ir no­slēdzies, no pašvaldības puses ir izdarīts viss, kas nepieciešams, lai darbi varētu sākties. Atgādināšu, ka šim projektam tiks novirzīta tā saucamā valsts piešķirtā «kovid» nauda.

Gaidām vien Vides aizsardzī­bas un reģionālās attīstības minis­trijas (VARAM) atbildi, ka lūgtais finansējums ir piešķirts. Pašval­dības atbildīgās amatpersonas, kuras gatavoja pieprasījumu šo lī­dzekļu piešķiršanai, man sacīja, ka nesaskata nevienu šķērsli, iemeslu, lai finansējums tiktu liegts.

Tiklīdz apstiprinājums no VA­RAM būs, domājams, ka jau jūlijā varēs uzsākties reāli darbi. Ceru, ka tas notiks operatīvi, jo dažkārt gadās, ka lielie būvnieki «sagrāb­jas» daudz objektu un meklē kādu apakšuzņēmēju. Tas ne vienmēr lī­dzi nes pozitīvas sekas, jo uzņēmu­mi ir dažādi, arī savu pienākumu izpildes kvalitātes jomā, - nedaudz bažījās pārvaldnieks.

Apmēram divas reizes dārgāk

Saskaņā ar Dobeles novada pašvaldības Iepirkuma komisijas atklātā konkursa par Skolas ielas pārbūvi Auros ziņojumu konkur­sam bija pavisam pieteikušies četri pretendenti. Par atbilsto­šāko atzina «Ceļu būvniecības sabiedrības «Igate»» SIA piedā­vājumu, kuras piedāvātā kopējā līgumcena ir 369922,51 eiro (bez PVN) (starp citu, arī lētākais, ja salīdzina ar pārējo triju preten­dentu piedāvājumu). Jānis Ozo­liņš zināja sacīt, ka, salīdzinot ar sākotnēji veiktajām aplēsēm un aizvien pieaugošo materiālu un pakalpojumu cenu kāpumu, izmaksas ir gandrīz divas reizes lielākas, nekā sākotnēji bija plā­nots.

- Kopumā tiks rekonstruēts asfaltsegums apmēram 1,3 kilo­metru garumā, arī novadgrāvji, apakšzemes komunikācijas, ap­gaismojums un tā tālāk. Plānotais darbu izpildes laiks ir četri mēneši, tāpēc ceru, ka jau tuvākajās dienās pašvaldība saņems pozitīvu atbil­di no VARAM, lai var parakstīt lī­gumu ar uzņēmēju un darbi jūlijā var sākties (saruna notika 30. jū­nijā – I.C.). Tad tas nozīmētu, ka rekonstrukcija noslēgtos oktobrī, kas, kā jau ikviens ar ceļu nozari saistīts cilvēks zina, faktiski ir bei­dzamais mēnesis, kad ir iespējams uzklāt kvalitatīvu asfaltsegumu. Tādēļ apzinīgi būvnieki, kuri šo faktu neaizmirst, pirmām kārtām šādos objektos cenšas sagatavot brauktuves virsmu asfalta uzklā­šanai un tikai pēc tam jau pievēr­šas, teiksim, novadgrāvju sistēmas sakārtošanai.

Jānis Ozoliņš arī sacīja, ka veiktajiem darbiem būs piecu gadu garantija.

Bez koku nociršanas neiztiks

Iespējams, daudzi iedzīvo­tāji priecāsies par jauno asfaltu, bet būs arī tādi, kurus sarūgtinās vairāku ielas malā augošo bērzu nozāģēšana. Tādi būs apmēram 20 koku.

- Tiesa, katru gadu mēs Au­ros nozāģējam vairākus kokus, kas ir jau veci un dažkārt pat var ap­draudēt cilvēku drošību. Ar Skolas ielas malā augošajiem bērziem ir tāpat: tie ir sasnieguši jau vismaz 70 gadu vecumu, kas šai koku su­gai ir nopietns vecums, tamdēļ arī saprātīgāk tos nozāģēt, jo īpaši, ja tie traucēs ielas rekonstrukcijai. Bija mums precedenti iepriekš, kad ciematā būvējām ietves, ierīkojām ielu apgaismojumu un vilkām pa­zemes kabeļus. Dzirdēja vecāka gadagājuma kundzes tad pārsprie­žam – tā jau ir, rokoties sabojāja kociņam saknes, tāpēc tas vairs neaug, nīkuļo... Bet ko tad darīt – nebūvēt ietvi, nerekonstruēt ielu, tikai ļaut, lai koki aug?

Un, atgriežoties pie Skolas ie­las, – tie nociršanai izvēlētie un at­zīmētie bērzi jau nav «no zila gaisa ņemti» vai manis izvēlēti. Bija at­braukusi speciālistu komisija, kas izvērtēja katra stāvokli un noteica, ko var atstāt un kurus diemžēl nē, - skaidroja pagasta pārvaldes va­dītājs, piebilstot, ka nākamā gada budžetā ir nodomāts paredzēt līdzekļus jaunu koku stādījumu ierīkošanai.

Dubultā virsmas apstrāde šoreiz ies secen

Auru pagasts novadā ir viens no tiem, kur šovasar nav paredzē­ta neviena ceļa ar grants segumu dubultā virsmas apstrāde.

- Aplams ir uzskats, ka pietiek vien izvēlēties vienu «zemes ceļu», apstrādāt to ar minēto metodi un tas uz ilgu laiku pārvērtīsies par ideālu brauktuvi, - skaidroja sa­runbiedrs. - Jebkurš «zemes ceļš» vispirms tam ir attiecīgi jāsaga­tavo. Uzskatāms piemērs šim vie­doklim ir ceļš no Augstkalnes uz Bukaišiem, kur šādi apstrādātā virsma vienkārši «netur to krunku», brauktuves virsmas izdauzīšana, pārvietojoties transportlīdzekļiem, notiek vēl ātrāk, radot vēl bedres ar nepatīkamām, asām malām.

Teikšu godīgi, nav pašlaik Auru pagastā nevienas tādas brauktu­ves, kas būtu pienācīgi sagatavota dubultajai virsmas apstrādei.

Toties šogad pagastā četriem grants ceļiem esam uzlikuši jau­nu grants seguma klājumu, kopā apmēram trīs kilometru garumā. Tie ir ceļš uz «Eizenfeldēm» (tas atrodas aiz Ķirpēniem), viens ceļa posms aiz «Sprikstelēm», kā arī brauktuve, kas ved no Auru biju­šās dzelzceļa stacijas uz netālu esošajām dzīvojamajām mājām. Tur grants «uzlikšana» notika ar speciālo klājēju. Tas ir liels pluss, jo šāda tehnika pirmām kārtām granti izklāj vajadzīgajā jeb no­teiktajā platumā un biezumā, pēc tam jauno klājumu vēl pieblie­tē ar speciālu rulli. Faktiski šādi apstrādātai brauktuvei vajadzētu godam kalpot vismaz gadus pie­cus.

Tiesa, vietējie iedzīvotāji gan satraucās, ka jauno klājumu ātri vien sabojās lauksaimniecības teh­nika, kas pa to pārvietojas. Ja viss izdarīts tehnoloģiski pareizi, izvē­lēts īstais materiāls, klājuma bie­zums, smagā tehnika šādam ceļam nekādi nekaitēs, – apgalvoja Jānis Ozoliņš.

- Ar granti piebērts arī ceļš «Liesmas – Auru muiža». Tur gan neizmantojām klājēju, līdzināšana notika ar greideri. Tas ir ļoti plats ceļš, kuram prasās pamatīgāka re­konstrukcija.

Priežu ielā jārīkojas radikāli

Kad saruna novirzījās uz otru pagasta ciematu – Gardeni –, pa­gasta pārvaldes vadītājs, kā allaž, smagi nopūtās.

- Tas ir mans «sāpju bērns», kurā risināms daudz problēmu.

Viena no tām – ciemata cen­trālās brauktuves jeb Priežu ielas pārbūve. Esmu panācis, ka tuvākās piecgades novada attīstības plānā tā ir «ierakstīta lieliem burtiem», bet, kad reāli šādi darbi varētu notikt, pat nemēģināšu progno­zēt. Būsim atklāti – vai to maz var nosaukt par ielu? Tā ir daudzviet izdrupusi, koku sakņu izcilāta, ne gar to ir ietve gājējiem, ne iz­būvētas nobrauktuves no ielas uz dzīvojamajām mājām. Sarunās ar pašvaldības speciālistiem tā arī sacīju – šis ir tas gadījums, kad ne­var neko vienkārši «aizlipināt» vai «aizlāpīt», ja darīt, tad jārīkojas radikāli! Jāsāk kaut ar ietves izbūvi vienā ielas malā, nobrauktuvēm – darbiem, kas prasa salīdzinoši ma­zāk līdzekļu.

Mēģinās pārdot izsolē

- Sāpe ir arī Gardenes labie­kārtošana. Šajā jomā tur ir ļoti daudz darba. Ļoti vēlētos, kaut vai lai ik gadu ciematā spētu sa­kārtot kaut mazumiņu, kaut gar vienu daudzdzīvokļu namu noliet asfalta strīpiņu. Bet, kā jau minē­ju iepriekš, sadārdzinājums visās jomās ir neticams, tāpēc ideju jau var būt daudz, bet, ko tas līdz, ja to īstenošanai nav finansējuma?

Nenoliedzami, ciemata vidi degradē arī grausti. Ļoti ceru, ka izdosies 13. jūlijā gaidāmajā izso­lē pārdot vienu no tiem, kas atro­das teju vai pašā ciemata centrā – Priežu ielā 8. It kā pircējs ir, kas gatavs to iegādāties un par saviem līdzekļiem nojaukt, bet negribas «skriet ratiem pa priekšu», vēl mazliet pacietīsimies un pagaidī­sim rezultātu.

Uzņēmums graustus gatavs nojaukt par savu naudu

- Ļoti laba sadarbība pašval­dībai un pagasta pārvaldei izvei­dojusies ar vietējo kokapstrādes uzņēmumu «ERTE GRUPA». Pērn tas par saviem līdzekļiem noasfal­tēja Rūtas ielu, kas ved arī uz uzņē­muma teritoriju, bet kuru pastai­gām ļoti bieži izmanto arī vietējie iedzīvotāji. Šovasar uzņēmums ir vienojies ar vietvaru, ka varētu par saviem līdzekļiem nojaukt drupas, kas pieder pašvaldībai un atrodas Rūtas ielas malā. Cik noprotu, uzņēmums vēlas paplašināt savu teritoriju, bet izvēlētā zemes pla­tība ir diezgan dūksnaina. Lai to stiprinātu, nepieciešamas dažādas akmeņu, ķieģeļu atlūzas jeb būv-gruži, kas rodas, nojaucot graus­tus. Cik man zināms, uzņēmums gatavojās slēgt līgumu (iespējams, tas jau ir izdarīts) ar «Dobeles ko­munālajiem pakalpojumiem», kuru pārziņā pašvaldība ir nodevusi šos objektus, par graustu nojaukšanu. Shēma vienkārša – uzņēmums visu izdara, aizvāc, bet pašvaldība par darbu neko nemaksā, toties iegūst sakoptu vidi. Manuprāt, abpusēji ļoti izdevīgs darījums. Tad vienī­gais neglītais objekts, kas paliks Rūtas ielas apkaimē, būs bijušais caurlaides namiņš, kas ir privāt-īpašums. Tas ir vairākas reizes mainījis īpašniekus, bet citādi ne­kādas darbības ar to netiek veik­tas. Iespējams, ja vietvara atradīs, kam par nojaukšanu var izrakstīt rēķinu, nojauks arī to.

Kas būs šajā bijušajā kara da­ļas teritorijā, kas pēc drupu no­jaukšanas iegūs daudz pievilcīgā­ku veidolu, pagasta pārvaldnieks nemācēja atbildēt – to rādīs laiks.

Papildinās rotaļu laukumu

Vēl, runājot par Gardeni, Jā­nis Ozoliņš piebilda, ka šovasar plānots papildināt ar vienu vai vairākām iekārtām bērnu rota­ļu laukumu, kas atrodas starp Priežu ielas 7. un 13. namu. Nav aizmirsts arī par solīto stadiona skrejceliņa maiņu un izdrupu­šā laukuma līdzās ieejai vietējā pirmsskolas izglītības iestādē sa­kārtošanu.

- Tās visas problēmas man ir zināmas, un, tiklīdz būs finansē­jums, tās novērsīsim. Un tur jau nevajag miljonus, tāpēc arī gaidīt uz uzlabojumiem gadu desmitiem noteikti nevajadzēs, - solīja pagas­ta pārvaldes vadītājs.

Lasīt vairāk

Kurus ceļus šogad labos?

30.06.2022 Indra Cehanoviča

Kāds «Zemgales» lasītājs interesējās par konkrētiem darbiem, kas šogad plānoti visa novada teritorijā ceļa seguma uzlabošanā.

Dobele

   Dobeles novada pašvaldības vadītājs IVARS GORSKIS skaidroja, ka runājot par Dobeli, šeit ielu seguma atjaunošanai ir plānoti vairāk nekā divi miljoni eiro.
   «Lauvas tiesa» no tiem tiks ieguldīti J. Čakstes ielas rekonstrukcijā. bilda domes priekšsēdētājs, pēc J. Čakstes ielas rekonstrukcijas kārta būs Viestura un Uzvaras ielām.Šīs trīs brauktuves prasa vislielākos ieguldījumus, jo jārēķinās arī ar pazemes komunikāciju pārbūvi. Tad varēs pakāpeniski sakārtot pārējās Dobeles ielas.
   Tāpat lielus izdevumus prasīs grantēto pilsētas ielu un ceļu dubultā virsmas apstrāde.

Tātad šogad Dobelē ielu virsmas apstrāde notiks:

  • Kooperācijas ielā 0,924 kilometru garumā;
  • Ozolu ielā (0,252 km);
  • Sanatorijas ielā (0,488 km);
  • Gaismas ielā (0,747 km);
  • Zemgales ielā (1,326 km).

Ielas pagastos

Ceļu un ielu apstrāde novada pagastos plānota:

  • Dārza iela Kaķeniekos, Annenieku pagasts;
  • autoceļš P-97 Liepkalni – Vērpīši Bērzes pagastā;
  • Lauku iela Krimūnās;
  • Lauku iela 1A Krimūnās;
  • Laternu iela Krimūnu pagastā;
  • Ziedu iela Krimūnu pagastā;
  • Pētera Upīša iela Ceriņu ciematā, Krimūnu pagasts;
  • Upes ielas ceļš Zebrenes pagastā.

Auces pusē

Ielu un ceļu virsmas apstrāde notiks:

  • Sporta ielas posmā Aucē;
  • Dārza iela Aucē;
  • Lejas iela Aucē;
  • Rūpniecības iela Aucē;
  • Ernesta Dinsberga iela Aucē;
  • Varoņu iela Aucē;
  • Liepu iela Aucē;
  • Kapsētas ielas posms Aucē;
  • ceļš uz «Kļavām» Vecauces pagastā;
  • Dārza iela Vītiņu pagastā;
  • Parka iela Ķevelē;
  • ceļš Nr. 608 Vītiņu pagastā;
  • Jaunā iela Bēnes pagastā;
  • Amatnieku iela Bēnes pagastā;
  • ceļš Nr. 411 «Cepļa ceļš» (posms no P-104 2,755. km – 3,015. km) Lielauces pagastā;
  • ceļš Nr. 521 «Pagasta ceļš starp Dzirnavniekiem» (0.00. km.- 0,22.km).

Spēcīgais pagasts - Penkule

30.06.2022 Anita Banziņa Autores foto

Atkal kopā  2022. gada 30. jūnijā 3. lappuse

Penkules pagasts šogad svin 750 gadu jubileju.
Mazam pagastam tas ir liels un iespaidīgs skaitlis.

Sena apdzīvota vieta

   Pirmoreiz Penkule vēstures avotos ir minēta 1272. gadā Spārnenes novada sadalīšanas protokolā, tolaik tā saukta par Wanpen. Zemes pirms 750 gadiem ir dalījuši Livonijas ordenis un bīskaps. Tas arī viss par senākajiem laikiem. Penkule vēlāk ir bijusi kroņa pagasts ar četrām Ālaves, Penkules, Kroņauces un Cimeles muižām. Mūsdienu Penkule ir izaugusi ap bijušās Penkules muižas, tolaik sauktas par Pankelhof, centru.
   Penkules kultūras nama vadītājs un novadpētnieks NORMUNDS SMILTNIEKS stāsta, ka par daudz vēl palicis nezināmā par vēstures notikumiem.Sevišķi dziļi tajos rakties man nav bijis laika, atzīst viņš.
   Daudz pētnieciska darba būtu arhīvos, ja vien kāds prastu vācu valodu tik labi, lai varētu rakstītajā iedziļināties.

Uz attīstību vērsti

   Tie 750 gadi, ko šogad svinam, ir pagastam neaptverami liela kultūrvēsturiskā bagāža ar pagātnes notikumiem, ar vēsturiskām personībām, kuras ir pazīstamas ne tikai Latvijā vien, – saka pagasta pārvaldes vadītāja ĒRIKA KARRO. Penkules un Naudītes pagasta pārvaldes vadītājas amatā viņai ir aizvadīti pirmie četri mēneši.
   Sākumā likās, ka nedēļas laikā man viss pagastā jāapgūst un jāiepazīst, taču drīz vien sapratu, ka tas nebūs tik ātri izdarāms, jo teritorija gan Naudītei, gan Penkules pagastam ir liela, un tie darbi, kas jāveic, ir tik dažādi, ka nevajag uzlikt sev tādus nereālus termiņus. Vietējam cilvēkam, protams, būtu vieglāk iejusties, taču Penkule man arī nav sveša, jo iepriekš, strādājot novada domē, biju rakstījusi Penkules pagastam vairākus projektus. Jaunajā darbā mani ļoti profesionāli ievadīja Auru pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Ozoliņš.
   Ērika Karro atzīst, ka Penkule ir spēcīgs pagasts ar saviem stiprajiem zemniekiem un lauksaimniecības uzņēmumiem. Salīdzinājumā ar citiem novada pagastiem tam ir arī vairākas priekšrocības.
   Vispirms Penkule ir spēcīga kultūras vieta - vēsturiskajai kultūras nama ēkai ar nesen uzbūvēto brīvdabas estrādi ir liels potenciāls plašu pasākumu rīkošanai. Pluss ir arī tas, ka pagastam ir savs feldšerpunkts.
   Ļoti jūtama ir Penkules pamatskolas pozitīvā klātbūtne un tās spēcīgais efekts vietējā sabiedrībā, dotās iespējas izglītoties.
   – Kā pašvaldības pārstāve esmu piedalījusies visās skolas vecāku padomes sēdēs. Ir arī iepriekš nācies būt klāt visādās sēdēs, taču Penkules pamatskolā notiekošajās ir jūtams pamatīgums. Apbrīnojami ir arī tas, kā skolas direktore Dace Melbārde strādā ar kolektīvu un skolēnu vecākiem. Vēroju un mācos.
   Jebkura pagasta vislielākā bagātība ir cilvēki, saka Ērika Karro, uzsverot, ka Penkules pagastā daudzi cilvēki ir zinoši, darbīgi, vērsti uz attīstību, arī prasīgi. Viņus neapmierina tas, kā bijis agrāk, vienmēr. Cilvēki tiecas uz labāko, arī paši aktīvi darbojoties pagasta labā. Spilgtākais piemērs tam ir sabiedriskā labuma biedrība «Penkulē atver durvis». Tās biedri ne tikai rosīgi strādā Ālaves muižas atjaunošanas talkās, bet arī aktīvi raksta projektus.
Uzteicot aktīvos penkulniekus, Ērika Karro īpaši labus vārdus saka par biedrības vadītāju Aiju Kočinu, kura aktivitātēs prasmīgi iesaista arī pagasta bērnus. Viņas vadībā piedaloties Eiropas kultūras mantojuma dienu organizācijas konkursā «Eiropas kultūras mantojuma radītāji», pagasta mazo pētnieku komanda ir kļuvusi par uzvarētāju.

Laba komanda

   Pagastā ir izveidojusies laba pašvaldības darbinieku komanda, kurā strādā skolas un kultūras nama vadība, sporta darba organizators, bibliotekāre un es. Tas jau ir daudz, – stāsta pagasta pārvaldniece. Un,  jau teicu, pagastā ir ļoti daudz radošu un savu jomu labi pārzinošu cilvēku, un kopā mēs varam runāt un diskutēt. Ir vajadzīgs runāt arī ar politiķiem, un ir ļoti svarīgi, ka politiskajā varā ir cilvēki, ar kuriem var risināt pagasta dzīvē nozīmīgus jautājumus. Tāpēc ir ļoti būtisks dialogs starp sabiedrību, izpildvaru un politisko varu, lai kopā varam spriest par pagasta attīstības lietām un idejām.
   Nedaudz ieskicējot turpmākos darbus pagasta centra labie- kārtošanā, Ērika Karro min multifunkcionālā laukuma izveidi pretī luterāņu baznīcai. Kamēr vēl tiek kārtotas zemes īpašuma lietas, tā gan pagaidām ir tikai skaista iecere. Penkules vizuālajam izskatam par labu nāktu gadiem ilgi stāvējušo graustu sakārtošana. Iedzīvotāju vēlme ir Ziemassvētkos priecāties pie savas svētku egles pagasta centrā.
   Noteikti mēģināsim kopā ar novada būvvaldi atrast tai vietu. Kāpēc nē?

Jubilejas gadā izzina vēsturi

   
   Pagasta lielā jubileja tiks svinēta visa gada garumā. Oficiāli svinības tika atklātas Vasarsvētkos Penkules evaņģēliski luteriskajā
 baznīcā. Pēc koncerta, kuru sniedza Penkules sieviešu vokālais ansamblis «Unda», pamatskolas skolēni un pedagogi, penkulnieki tika aicināti doties ekskursijā, lai iepazītu pagasta vēsturiskās vietas. Svētku daudzveidīgās aktivitātes turpināsies līdz pat 17. novembrim, kad paredzēts noslēguma pasākums.
   Normunds Smiltnieks stāsta, ka jubilejas svinēšana faktiski ir sākusies jau pagājušajā gadā, kad iedzīvotāji tika aicināti iesaistīties Penkules krustvārdu mīklas «Mana un tava Penkule» minēšanā. Ik pa diviem mēnešiem tiek piedāvāti jauni krustvārdu mīklas jautājumi, kurus publicē mājas lapā un sociālajos tīklos. Lai pareizi atbildētu uz jautājumiem, ir jāzina vai jāmēģina uzzināt vairāk par vēsturiskajiem notikumiem un cilvēkiem. Cik būs tādu penkulnieku, kuri bez vecākās paaudzes cilvēku izvaicāšanas vai «rakšanās» periodikā varētu atbildēt, kas ir bijusi Penkules veikala vadītāja 70. gados vai kurš ir bijis Skujaines kolhoza galvenais inženieris?
   Normunds Smiltnieks, kurš veido krustvārdu mīklu, atzīst, ka jautājumi ir gana grūti, un, ja pats nebūtu vēstures lietas pētījis, diez vai spētu atbildēt. Taču viss ir iespējams, tikai jāmeklē. Daudzi ir interesējušies, vairāki arī piedalījušies, un daži arī veiksmīgi tikuši cauri visām septiņām kārtām.
   Saprotot, ka ne visiem pietiks tam pacietības, paralēli krustvārdu mīklai tiek uzdoti jautājumi par Penkules pagastu arī pasākumos. Par pareizu atbildi veiksminieks saņem konfekti «Gotiņa» īpašā ietinamajā papīrā ar Penkules jubilejas emblēmu. Man tā ir arī iespēja izstāstīt Penkules vēstures stāstus. Konfekšu papīriņi ir jāsaglabā, un noslēguma pasākumā tas, kurš būs tos sakrājis visvairāk, tiks pie labas balvas. Vēl tikai nevaru pateikt, kādas.

Lasīt vairāk

Pārdos izsolēs vai nojauks

30.06.2022 Indra Cehanoviča

Atkal kopā 2022. gada 30. jūnijā 4. lappuse

   Pirms kāda laika «Zemgale» aicināja savus lasītājus uzdot novada amatpersonām jautājumus par, viņuprāt, novada vidi degradējošiem vai vienkārši novārtā pamestiem objektiem un to likteni, kā arī šādu īpašumu piederību un soda sankcijām, ko pašvaldība var piemērot šādu objektu saimniekiem.

Atbildes uz lielāko daļu šo jautājumu varēja lasīt «Zemgales» 10. jūnija numurā.


Vilcināties ar nodošanu ekspluatācijā nevajadzētu

   Toreiz improvizētā preses konferencē skaidrojumus uz vispārīgiem jautājumiem sniedza Dobeles novada domes priekšsēdētājs IVARS GORSKIS, būvvaldes vadītājs JĀNIS KUKŠA, izpilddirektora vietnieks ALDIS LERHS un komunālās nodaļas vadītāja ELVIJA NAMSONE. Sarunas pirmajā daļā īsumā tika pastāstīts par nesen pieņemtajiem saistošajiem noteikumiem (SN), kur cita starpā arī minēts fakts, kā rīkoties katrā konkrētā gadījumā.
   Būtiski, ka SN ir arī papildināti ar definīciju, ka par graustiem turpmāk tiks uzskatīta arī nepabeigta būvniecība (proti, ir beidzies būvatļaujas derīguma termiņš, bet īpašnieks būvobjektu nenodod ekspluatācijā un neveic arī turpmākas ieceres, kas, iespējams, saistītas ar šo būvobjektu). Šādos gadījumos turpmāk pašvaldība arī izmantos savas iespējas un reģistrēs kadastrā jaunbūves, kuras savlaicīgi (apzināti) netiek nodotas ekspluatācijā, un piemēros paaugstināto nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) samaksu līdz nodošanai ekspluatācijā.
   Tāpat tika stāstīts, ka agrākajā Dobeles novadā daļēji jau bija veikti šādi objektu apsekojumi (iespēju robežās), mazāk tas darīts bijušajos Tērvetes un Auces novados.
   Šobrīd tiek veikts vienots šādu objektu apkopojums. Pagaidām tiek uzskaitīti īpašumi, kurus iesūta pagasta pārvaldes un kuri ir ar apdraudējuma vai vidi degradējošām pazīmēm. Tādi pašlaik apzināti apmēram 313 objektu. Šobrīd gan vēl netiek uzskaitīti tādi, kuriem ir beidzies būvatļaujas derīguma termiņš.
   Kopumā vērtējot, esošie dati liecina, ka apmēram trešā daļa apzināto ir pašvaldībai piederoši un divas trešdaļas - privātajam sektoram piederoši īpašumi. Saskaņā ar jau apkopoto informāciju secināts, ka visvairāk objektu, kas klasificēti kā vidi degradējoši, konstatēti Ukru pagastā (56), vismazāk – Augstkalnes un Tērvetes pagastā ( attiecīgi četri un pieci). Tika arī norādīts, ka komisija plāno izveidot prioritārās apsekošanas teritorijas: vispirms pilsētas – Auce un Dobele, vēlāk ciemu teritorijas, un tad pārējās teritorijas.

Bijušo izglītības iestāžu liktenis

- Tagad gribētos vairāk uzzināt par to objektu piederību un nākotni, par kuriem interesējās mūsu lasītāji. Protams, ņemot vērā spēkā esošo personu datu aizsardzības likumu, jūs publiski nevarat minēt īpašnieka vārdu, bet vismaz klasificējiet objekta piederību – pašvaldības vai privāts. Iespējams, vietvarai ir zināmi arī aptuvenie plāni vai ieceres, ko ar namu domāts darīt turpmāk. Un, nenoliedzami, ne visas turpmāk minētās ēkas var klasificēt kā graustus, daudzas drīzāk ir vienkārši ilgstoši neapsaimniekotas ēkas.

Teiksim, agrākā Bukaišu pamatskola. Kas ir ar to?

Ivars Gorskis: - Šis pašvaldības īpašums šogad ir pārdots izsolē. (Saskaņā ar Dobeles novada pašvaldības interneta vietnē atrodamo informāciju zemesgabalu «Vinbergi» Bukaišu pagastā, kura platība ir 0,27 ha, un uz tā esošās ēkas – skolas, katlu mājas un darbnīcas - bija plānots pārdot izsolē par sākumcenu 29500 eiro (nākamais solis - 500 eiro). Izsole bija plānota 9. februārī. Tā paša mēneša 24. datumā notikušajā domes sēdē apstiprināti izsoles rezultāti, kas liecina, ka īpašums nosolīts par 30000 eiro – I.C.). Nākotnes plāni mums gan nav zināmi.

- Bijusī Ukru pamatskola?

- Tagad tā ir privātīpašums, to iegādājies kāds vietējais uzņēmējs. Būvvalde ir uzdevusi viņam šo īpašumu sakārtot.

- Annenieku pamatskola?

- Pašlaik tā tiek piedāvāta izsolē, kas notiks 13. jūlijā. (Izsolīts tiek zemesgabals Skolas ielā 10, Kaķeniekos, Annenieku pagastā, kura platība ir 0,8792 ha, un uz tā esošās trīs būves – skola ar divām saimniecības ēkām. Noteiktā sākumcena - 58000 eiro (nākamais solis – 3000 eiro). Izsole plānota 13. jūlijā – I.C.). Interese par šo ēku ir. Viens no interesentiem, kurš ir ierosinājis šīs ēkas izsoli, ir viens no sociālās aprūpes centriem, kas jau veiksmīgi strādā Dobeles novadā vairākus gadus. Manuprāt, ja šim pretendentam izdosies īpašumu nosolīt, ieguvēji būs visi – gan ļaudis, kuriem vajadzīga šāda veida aprūpe, gan apkaimes iedzīvotāji, kuri iegūs jaunas darbavietas.

- Šīs ēkas ir salīdzinoši labā stāvoklī, toties kādreizējā Šķibes pamatskola mūspusei godu noteikti nedara. Diemžēl, bet tā ir arī teju vai pirmā ēka, ko ierauga autobraucēji, iebraucot novadā no Jelgavas puses...

- Jau vairākus gadus tā pieder fiziskai personai. Cilvēks ir paudis vēlmi namu sakārtot, bet par tālākiem potenciālajiem nama izmantošanas plāniem pašvaldībai ziņu nav.

Pagaidām pirkt negrasās

- Turpinot ceļu uz Dobeli, skumji nolūkoties arī uz praktiski neizmantoto un reiz tik mūsdienīgo kopsaimniecības «Zelta druva» kultūras namu.

- Tas ir šeit saimniekojošās agrofirmas īpašums un, manuprāt, nekādā ziņā nav nosaucams par graustu. Par maz izmantots nams – jā. Bet tas var būt ir tikai skats no malas. Kā un cik lielā mērā īpašnieks izmanto šo ēku, ir viņa paša ziņā.

- Vai pašvaldībai nav nodoms varbūt atpirkt no tagadējā īpašnieka šo ēku un atrast tai tiešām kādu lietderīgu pielietojumu?

- Nē. Vismaz šobrīd noteikti, kaut arī tajā ir viena no lielākajām, ja ne pati lielākā, zāle, kas būtu izmantojama vērienīgu kultūras pasākumu rīkošanai novadā. Tomēr nekad jau nevar sacīt nekad, vai ne?

Iespējams, nojauks vietējais uzņēmējs

- Vēl vieni bēdu stāsti ir Gardenes grausti. Tās ir gan kādreizējās piecstāvu un divstāvu dzīvojamās ēkas ciemata centrā, kas nu ir pilnībā izdemolētas un faktiski pārvērtušās par nelegālajām izgāztuvēm, gan gruveši kādreizējā padomju armijas karaspēka teritorijā.

Aldis Lerhs: - Sāksim ar to, ka piecstāvu nams ir privātīpašums.

Šī gada budžetā bija paredzēti 30000 eiro Priežu ielas 8. nama demontāžai, bet, iespējams, šos līdzekļus varēsim izlietot citiem nolūkiem, teiksim, uzsākt drupu aizvākšanu no pašvaldībai piederošajiem īpašumiem tā dēvētajā «kara daļā». Kāpēc? Jo 13. jūlijā notiks šī īpašuma Priežu ielā atkārtota izsole. Tas ir zemesgabals 0,3 ha platībā un uz tā esoša divstāvu dzīvojamā māja ar 12 dzīvokļu īpašumiem. Sākumcena ir 4400 eiro (solis - 200 eiro).

Protams, izsoles rezultātus neviens nevar prognozēt, bet varu vien atklāt, ka ēku vēlas iegādāties kāds vietējais uzņēmējs, kurš ir gatavs par saviem līdzekļiem to nojaukt un šajā vietā iekārtot publisku atpūtas vietu bērniem. Vai nodoms izdosies, laiks rādīs.

- Kas notiek ar Auces un Bēnes dzelzceļa staciju ēkām? Tās pieder «Latvijas dzelzceļam»?

- Bēnes – jā, Auces ir pašvaldības īpašums. Pēdējā no minētajām atrodas vairāki mājokļi, un viens no otrā stāva dzīvokļiem jau tiek izsolīts. Savukārt 1. stāva telpas domājam iznomāt biedrībai, kura nodarbojas ar Auces stacijas

telpu vēstures izpēti. Tad viņiem būtu, kur iekārtot ekspozīciju.

Dobele

- Mazliet «pastaigāsimies» pa novada centru. Bijušais valsts policijas iecirknis.

Elvija Namsone: - Šī ēka jau sen ir privātīpašums, Cik mums zināms, pašreizējiem saimniekiem nav ideju, kā namu lietderīgi izmantot, tāpēc tiek meklētas iespējas to pārdot.

- Kādreizējā «APSARDZES» ēka, kas atrodas pretī Dobeles Pilij.

I.G. - Tā pašlaik ir pašvaldības īpašums. Ir iecere sagaidīt iespēju, kad tiks izsludināta kāda atbilstoša Eiropas Savienības fondu programma, ar kuras finansiālo atbalstu varētu namu atjaunot, atdzīvinātu. Kas zina, varbūt tad tur varētu pārcelties Dobeles muzejs vai daļa tā ekspozīcijas, kas, manuprāt, būtu loģiski, jo divi vēsturiski vai ar vēsturi saistīti objekti atrastos līdzās.

- Turpat netālu, tikai tilta otrā pusē, atrodas bijusī Centrālās bibliotēkas ēka. To apdzīvo, precīzāk, centās to darīt tādas nevalstiskās organizācijas kā «Sarkanais krusts», Dobeles invalīdu biedrība, bet nams atrodas tiešām kritiskā stāvoklī... Pat «Zemgale» šoziem pārliecinājās, ka tur iekštelpās var atrasties vien virsdrēbēs.

I.G. - Organizācijām rastas jaunas mājvietas – bijušās Dobeles novada Mākslas skolas ēkas 1. stāvs, otro apdzīvo Dobeles Jauniešu iniciatīvu un veselības centrs. Savukārt zemesgabalu Brīvības ielā 3, Dobelē, kura platība ir 0,1916 ha, un garāžu, šķūni nolemts pārdot izsolē par sākumcenu 4500 eiro (solis – 2000 eiro).

- Un kā ar Dobeles pievārtē esošās bijušas padomju armijas kara daļu?

- Šai vietai vēl neesam tā pamatīgi ķērušies klāt. Nav tik vienkārši, jo zeme pieder fiziskai personai, ēkas – juridiskām personām. Bet no viena gala šo vietu ir sākts sakārtot. Divi zemes gabali ir izlikti izsolē, abiem pieteikušies potenciālie pircēji. Tie ir divi netālu strādājošie uzņēmumi, kuri vēlas paplašināt savu ražotņu teritorijas.

Tā, soli pa solim, centīsimies situāciju sakārtot. Tikai jāsaprot, ka tas nebūs vienas dienas darbs.

- Teju vai pilsētas centrā Zaļajā ielā atrodas vēl divas «drūmas» mājas – vienā no tām reiz atradās veikals «Saime», bet tai pretī ir neapdzīvota divstāvu ēka.

E.N. - «Saimes» ēku iepriekšējie īpašnieki ir pārdevuši citiem cilvēkiem. Kāda ir viņu vīzija par nama izmantošanu, mums nav zināms.

Runājot par otru ēku Zaļajā ielā 14, arī tā pieder fiziskai personai. Ar īpašnieku ir veiktas pārrunas, lūdzot novērst fasādes izdrupšanu, kā arī novērst nepiederošu personu iekļūšanu ēkā.

- Bijušais kinoteātris «Daile»?

I.G. - Ir iecere, faktiski jau strādājam pie tā pārbūves idejas, pielāgošanas par jauniešu namu. Atkal ceram uz iespēju, ka varbūt šim nolūkam varētu piesaistīt Eiropas naudu. Kad tas varētu notikt? Kas to tagad var pateikt? Kurš var prognozēt, kāda būs finansiālā situācija nākamgad? Tāpēc neko negribu solīt.

- Pilnībā nav apdzīvota arī bijušās sākumskolas ēka, kur tagad vienā daļā darbojas Dobeles Mākslas skola. Tā tas arī paliks, ka daļa nama būs neapdzīvota?

- Nē. Tā tiek remontēta, un tur plānots atvērt vēl vienu līdzās esošās pirmsskolas izglītības iestādes «Valodiņa» grupiņu. Remontam atvēlēti apmēram 70000 eiro. Pašlaik bērnudārzs jau ir ļoti noslogots, un, domājams, rudenī papildus vietas būs noteikti vajadzīgas. Sākotnēji šim nolūkam finansējums nebija paredzēts, bet sapratām, ka vēl viena grupa ir vienkārši nepieciešama.

- Un kā ar gadiem ieilgušo jaunbūvi Viestura ielā 2?

- Tā ir pārdota. Cik zināms, arī jaunais saimnieks domā par dzīvokļu ierīkošanu.

- Vēl nav saprotams tautā sauktās «sadzīves pakalpojumu» ēkas liktenis. It kā tā daļēji ir apdzīvota – veikali, frizētavas, bet tajā pašā laikā ir arī daudzas ilgstoši pamestas telpas.

Jānis Kukša: - Namam ir septiņi kopīpašnieki. Diemžēl viņi nevar savā starpā vienoties par ēkas racionālu apsaimniekošanu, ir pat tādi, kas šādu sarunu mēģinājumus ignorē. Patiesībā tur pat nav nepieciešami lieli ieguldījumi, lai ēka atgūtu normālu vizuālo veidolu, kaut vai tikai no ārpuses jānokrāso fasāde.

- Vai ir objekti, ko pašvaldība gatavojas nodot izsolē, lai tos kaut šādā veidā mēģinātu saglābt?

- Jā, kā jau minēju, pašvaldība gatavojas nojaukt bīstamos objektus un vidi degradējošos objektus un sakārtot apkārtējo vidi Gardenes ciemā, ceļa malā, un tad nodot nekustamos īpašumus izsolē.

Līdz šim bijušajā Dobeles novadā pašvaldība ir nojaukusi un sakārtojusi vietu, kur reiz bija jaunbūves pamati Atmodas ielā, demontējusi Dobelē, Bērzes ielā 18, kā arī ēku «Apšupji» Jaunbērzē, veco katlu māju Gardenē un citas.

Lasīt vairāk