Svētdiena, 2022. gada 29. maijs
Vārda diena : Maksis, Raivis, Raivo
 Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.

Ezeru apsaimniekot nav viegli

20.05.2022 NOVADI ZAĻO

Burtnieku ezers platības ziņā ir ceturtais lielākais ezers Latvijā, tā garums ir 13,3 kilometri, vidējais dziļums – 2,9 metri. Ezers izsenis bijis starp makšķernieku iecienītākajām copes vietām, jo ezerā konstatētas 20 zivju sugas, starp kurām makšķernieku gaidītākās trofejas, protams, ir līdakas un īpaši jau zandarti. Tomēr Burtnieka apsaimniekošana allaž ir bijis visai sarežģīts un dažādu interešu pārpilns process.

Valmieras novada pašvaldības vecākā vides speciāliste Evija Ozola uzskata, ka zandartu mazuļi Burtnieku ezerā vairs nav jāielaiž, to apliecinājusi arī zinātniskā zveja.

   Latvijas jaunāko laiku vēsturē ezeru kopš 1992. gada pārvaldīja pašvaldību iestāde "Burtnieku ezera pārvalde", kas 2004. gadā pēc reorganizācijas pārtapa par aģentūru. No 2006. gada līdz pirmajai pašvaldību reformai 2009. gadā darbojās SIA "Burtnieku ezera pārvalde", pēc tās likvidēšanas par Burtnieku atbildēja Burtnieku novada pašvaldības Dabas resursu pārvalde. Kopš 2012. gada Burtnieks atrodas vietējās pašvaldības – vispirms Burtnieku novada, bet kopš 2021. gada jaunā Valmieras novada – valdījumā, tāpēc par to, ko Burtnieku ezera apsaimniekošanā iecerēts darīt turpmāk, vaicājām Valmieras novada pašvaldības vecākajai vides speciālistei EVIJAI OZOLAI.

Kāda bija situācija ezera apsaimniekošanā, kad to pērnvasar pārņēma jaunais Valmieras novads?

Tobrīd Zemkopības ministrijā un VARAM bija iesniegti priekšlikumi par pilnīgu rūpnieciskās zvejas aizliegšanu Burtnieku ezerā, tomēr ministrijas uzskatīja, ka nav pietiekama pamata šādam solim. Jau 29. jūlijā Valmieras novada dome lēma par turpmāko ezera apsaimniekošanu. Pašvaldības lēmums noteica, ka Burtnieka zandarts turpmāk tiek veidots kā tāds ekskluzīvs zīmols, rūpnieciskā zveja aizliegta netiek, taču tiek rosināts mazināt zvejas limitus. Šis ierosinājums tika ņemts vērā, un jau no šī gada sākuma zvejnieki Burtnieku ezerā ir vien ar kilometru kopējo tīklu garuma. Samazināti arī plēsīgo zivju nozvejas limiti: zandartam no 24 tonnām uz 10 tonnām, bet līdakai – no 12 tonnām uz 4 tonnām. Kopējais gada nozvejas limits – 49 tonnas – gan netika mainīts, lai veicinātu balto zivju pastiprinātu nozveju, jo balto zivju ezerā joprojām ir par daudz, un tuvākajā laikā tur nekas nemainīsies. Šis ir pirmais solis ceļā uz balto zivju samazināšanu Burtniekā.

– Kā Burtnieka zandarts kļūs par zīmolu?

– Šobrīd jau ir apstiprināts Zivju fonda projekts, strādājam pie šī zīmola izveides un pilnveidošanas, kā arī vācam vēsturisko informāciju un analizējam piegāžu ķēdes.

– Kādi ir secinājumi par piegāžu ķēdēm?

– Skatāmies, kur zvejnieki šobrīd realizē Burtniekā nozvejotos zandartus. Virzāmies uz to, lai palīdzētu viņiem zivis realizēt uz vietas. Lielākoties restorāniem, kur zandartu, protams, pārdod par lielāku cenu. Taču tam ir pamatojums, jo šis ir īpašais Burtnieka zandarts, kuru nekur citur neatradīsiet. Uzskatām, ka Burtnieka zandartam vajadzētu vairāk palikt tepat Vidzemē un vispirms jau Valmieras novadā. Līdz gada beigām plānots, ka zīmols jau būs pietiekami spēcīgi nostiprināts, lai mēs "Burtnieka zandartu" varētu reģistrēt un nostiprināt Eiropas Savienībā līdzīgi, kā tas jau izdarīts ar "Carnikavas nēģiem".

– Vai plānots arī papildināt zandartu populāciju Burtniekā, ielaižot mazuļus?

– Šajā sakarā zinātnieki gan no institūta "Bior", gan no Matīsa Žagara SIA "Saldūdeņu risinājumi" vēl aizvien nav mainījuši savas domas un neredz pamatu mākslīgai zandartu pavairošanai Burtniekā. Arī es, aizpērn piedaloties zinātniskajā zvejā, pārliecinājos, ka zandartu mazuļu ezerā ir ļoti daudz.

   Pērn padziļināts un nedaudz arī paplašināts tā sauktais Matīšu peldētavas kanāls, kur gan laivu nomas bāze "Asari", gan arī viena no Burtnieka tūristu pontonlaivas "Made Marija" pieturvietām. Šeit ierīkota arī oficiālā lomu svēršanas vieta ezera zvejniekiem.

– Par rūpniecisko zveju skaidrs, bet vai ir izmaiņas arī makšķerēšanas noteikumos Burtniekā?

– Viens no pirmajiem uzdevumiem jaunajā novadā bija tieši "Makšķerēšanas nolikuma" pārskatīšana. Saņēmām vairākus priekšlikumus kā pasargāt plēsīgo zivju sugas, bija arī vairākas sanāksmes kopā ar makšķerniekiem. Vienojāmies, ka plēsīgo zivju aizsardzībai Burtniekā tiek ieliktas vēl pāris jaunas lieguma vietas zandartu nārsta laikā. Tāpat no šī gada esam pilnībā pārgājuši uz makšķerēšanas licenču realizēšanu tikai elektroniski vietnē manacope.lv.

 – Kādi darbi šogad plānoti Burtniekā?

– Makšķerniekiem domātās infrastruktūras uzlabošanai šogad iecerēta Burtnieku lielā centra kanāla tīrīšana, jo pati kanāla mute šobrīd palikusi diezgan sekla. Pērn tika iztīrīti mazie kanāli Burtnieku centrā, nopietni darbi tikai veikti arī Matīšu kanāla padziļināšanā. Gan Matīšu, gan arī Burtnieku centra kanālā šogad plānots uzstādīt papildus laivu piesaistes vietas. Pamazām atdzīvojas arī laivu bāze Vecatē, kur ir viens no diviem (vēl arī Burtnieku centra kanālā) betona slipiem laivu ielaišanai ezerā. Vēl laivas ielaist ūdenī iespējams arī Matīšu kanālā un "Silzemnieku" pludmalē.

– Un kā veicas ar kontroli?

– Ja iepriekš ezerā bija tikai viens inspektors, tad šobrīd visā Valmieras novadā ir četri inspektori, protams, arī Burtniekam tad paliek vairāk jaudas. Par kārtību ezerā gādā arī ļoti tālredzīgas novērošanas kameras, kuras nu jau uzstādītas visās publiskajās vietās.

VIEDOKLIS 

Ihtiologs, zivkopis, Burtnieku ezera pārvaldes bijušais vadītājs Rolands Rākins:

– Agrāk, līdz apmēram 2016. gadam, ar zvejniekiem bija atrasts kompromiss un visiem bija labi. Savulaik Burtniekā ielaidām gandrīz miljonu līdaku kāpuru, teorētiski no tiem izdzīvo 5 līdz 7%, tie būs 70 tūkstoši līdaku. Pēc tam nākošajā gadā ielaidām 540 tūkstošus kāpuru, vēl nākošajā – jau mazāk. Tāpat zivis slauca, Rūjas dīķos inkubēja un ezerā zivju bija papilnam. 1. maijā Burtniekā bija pat kādas 100 laivas! Cilvēkiem bija prieks braukt uz šejieni, jo zivju netrūka – gan zvejniekiem pietika, gan spiningotājiem. Tagad, kā stāsta ezera zinātāji, Burtniekā vairs nav tā saukto sporta – svarā no diviem līdz sešiem kilogramiem – līdaku, ir vai nu retas lielās vai arī dūcīši... Trīs zandarti un trīs līdakas lomā – tas nav pievilcīgi Rīgas makšķerniekam, un nebrauks uz Burtnieku arī no Krāslavas vai citurienes!

Vistu, lai tā dētu olas, ir jābaro. Jā, pašvaldība strādāja pie infrastruktūras sakārtošanas ap ezeru un vēl visu ko labu darīja, arī "Silzemnieku" dambi sataisīja. Bet nerūpējās, lai ezerā būtu plēsīgas zivis, ne tikai baltās vien. Ļoti liela kļūda, ka novadā visu šo laiku nebija īsta kontakta ne ar makšķerniekiem, ne ar zvejniekiem. Vajadzēja ar viņiem vairāk runāt, nevis akli klausīt tikai pētnieku ieteikumiem. Turīgais Burtnieku novads, kurš tagad ietilpst Valmieras novadā, ir trīsreiz samaksājis pa 10 tūkstošiem eiro pētījuma veicējiem, kas izdarījuši, manuprāt, galīgi nepareizus secinājumus par ezerā notiekošo. 2006. gadā, kad sāku strādāt Burtnieku ezera pārvaldē, "Bior" teica, ka vajag zivis ezerā laist iekšā, bet tagad "Saldūdeņu risinājumi" to nez kāpēc darīt neiesaka. Uzskatu, ka Burtniekā katru gadu – nu vismaz tagad divus vai pat trīs gadus pēc kārtas obligāti – būtu jāielaiž 20 tūkstoši līdaku mazuļu.

Mana pārliecība ir, ka rūpnieciski zivis ir jāzvejo ar murdiem un tīkliem, ziemā jāsamazina tīklu acis, bet vasarā to nedrīkst darīt, jo zivis tīklā nokaras un nomirst. Valmieras, Cēsu un citos tirgos ļoti labprāt iegādājas zivis. Pirms gadiem desmit pēc parastām raudām gara rinda stāvēja! Tas ir ļoti svarīgi, un tagad baltās zivis ezerā ir! Tikai jādomā, kā tās līdz tirgum dabūt. Ir labi, ka rūpnieciskie zvejnieki Burtniekā gādā delikateses restorāniem, bet to drazu taču arī jāņem. Bet balto zivi jau viņi neņem, tikai zandartu un līdaku. Un vēl lielo breksi, kurš pirms trim gadiem Burtniekā izsprāga.

"Bior" pētnieki apstiprinājuši, ka Burtniekā zivīm ir trīs slimības (žaunās, zem zvīņām un lenteņi). Jo ezerā jau nav plēsēju! Nav kas noēd un trenkā baltās zivis, ja plēsējus visu laiku nokāš makšķernieki un zvejnieki. Nav jau māksla lielos Latvijas spiningošanas mačus Burtniekā uztaisīt maijā, kad gandrīz katrā trešajā metienā galā līdaka. Jātaisa jūnijā vai jūlijā, un arī tad, ja noķertās zivis laiž vaļā, jo profesionāļi patiesībā paņem diezgan lielu daļu plēsīgo zivju.


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Tramīgo taimiņu trajektorijas

20.05.2022 NOVADI ZAĻO

Taimiņš (Salmo trutta) ir Latvijā labi zināma, taču makšķernieku samērā reti noķerta zivs. Igauņi šo zivi sauc par meriforell, bet leiši – par šlakys. Latvijā zināmie oficiāli ķertie taimiņi bijuši tuvu metram garumā un līdz 10 kilogramiem svarā. Vienīgā vieta mūsu valstī, kur taimiņus mākslīgi pavairo ar vērienu, ir zivjaudzētava "Brasla" Cēsu novadā. No turienes viņi ceļo uz ūdenskrātuvēm visā Latvijā.

 

   

   Lūgums netraucēt! Visi zivju baseini cehā atrodas vieglā pustumsā, lai lieki netraucētu mazo taimiņu augšanas procesu.








Nedaudz iz vēstures

Taimiņš pēc dabas ir vientuļnieks, kurš no gada līdz pat septiņu gadu vecumam dzīvo jūrā, kur sasniedz dzimumgatavību, un tad dodas nārstot upēs. Latvijā taimiņu nārsts upēs notiek oktobrī un novembrī, bet taimiņu kāpuri izšķiļas pavasarī. Taimiņu mazuļi upēs Latvijā parasti pavada divus gadus, sasniedzot 10–19 centimetru garumu. Upēs sastopama arī taimiņa saldūdens pasuga – strauta forele. Novērota līdz 600 kilometriem tāla taimiņu migrācija, šo zivju pārvietošanās ātrums ir līdz pat 28 kilometriem diennaktī! Taimiņa ēdienkartē galvenokārt ir zivis un vēžveidīgie. Pasaulē sastapti pat deviņpadsmitgadīgi taimiņu vecīši, Latvijā gan atzīmējušies tikai līdz septiņiem gadiem veci taimiņi.

Taimiņu mākslīgā pavairošana Latvijā lielā mērā ir zivjaudzētavas "Brasla" ziņā. Tās galvenais uzdevums ir taimiņu resursu atražošana, katru gadu izaudzējot un ielaižot Gaujas baseinā ap 200 tūkstošiem taimiņu smoltus un mazuļus. "Braslā" vēl audzē arī varavīksnes foreļu mazuļus un nēģu kāpurus. Zivjaudzētava atrodas vien dažus kilometrus lejpus tilta pār Braslu uz Valmieras–Inčukalna šosejas, šeit izaugušie taimiņu, foreļu un nēģu mazuļi nonāk tieši Gaujas baseina upēs.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā vietā, kur tagad atrodas zivjaudzētava “Brasla”, ap 1927. gadu uz Braslas upes uzbūvēja hidroelektrostaciju. Interesanti, ka ūdens uz HES turbīnām no uzstādinājuma nāca pa divām – ar 1,6 un 2 metru diametra – koka caurulēm, Abi šie caurplūdes rori bija gatavoti no spundētiem dēļiem un ik pa 50 centimetriem savilkti ar dzelzs stīpām. Šeit ražoja elektrību brīvajā Latvijā, arī Otrā pasaules kara laikā un vēl pēc kara, kad jau bija Latvijas PSR. Līdz padomju zinātnei labpatikās mainīt šīs vietas ekonomisko orientāciju – Braslas HES vietā tika izlemts ierīkot aklimatizācijas staciju lašveidīgām zivīm un vēžiem no visas varen plašās dzimtenes... Visas hidroelektrostacijas iekārtas demontēja, toties uz šejieni sāka vest no PSRS Tālajiem Austrumiem lašveidīgās zivis, piemēram, kuprlašus jeb gorbušas (Oncorhynchus gorbuscha), kā šīs zivis sauc gan igauņi, gan lietuvieši. Mēģinājums piejaucēt kuprlašus Latvijas apstākļiem neizdevās, toties tieši no Braslas vispirms uz Primmas ezeru Salacgrīvas pusē un pēc tam tālāk pa visu mūsu valsti šodien jau izplatījies tolaik ciemos atbraukušais Amerikas signālvēzis – visbīstamākā invazīvo vēžu suga, kas būtiski apdraud vietējo vēžu populācijas un izplata vēžu mēri...

Zivju audzēšana zem dažādiem jumtiem

1970. gadā šeit, uz Braslas, sāka strādāt valsts zivjaudzētava, tā turpināja savu darbu arī neatkarīgajā Latvijā, un tikai 2004. gada 8. novembrī tika likvidēts valsts uzņēmums zivju audzētava “Brasla”. Reāli toreiz zivjaudzētava tikai pārgāja Zivju resursu aģentūras kompetencē, bet pēc aģentūras likvidācijas 2010. gadā, apvienojoties laboratorijai un valsts zivjaudzētavām, izveidojās zinātniskais institūts “Bior”, pilnā nosaukumā Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “Bior”Šobrīd zivju resursus Latvijā pavairo saskaņā ar Zivju resursu mākslīgās atražošanas plānu 2021.–2024. gadam, kurš balstīts uz institūta “Bior” izstrādātajām rekomendācijām. Taimiņu audzēšanas nišā strādā institūta zivjaudzētavas “Kārļi” nodaļa “Brasla”, ko vienkāršības labad varam droši saukt par zivjaudzētavu “Brasla”. Šeit izaudzētos taimiņu mazuļus saskaņā ar “Bior”zinātnieku norādījumiem audzētāji laiž vairākās Gaujas baseina upēs – lielākoties Gaujā Carnikavā, Līgatnē un Murjāņos, bet dažkārt arī Braslā un Amatā.

 

   Zivju mazuļu simti, varbūt pat tūkstoši, baseinā pat netaisās pozēt – te ir nerimstoša kustība, nedaudz fotokameras klātbūtnes sanervozēta nepārtraukta zivju deja...

Viss sākas ar mammu tīklā  

Taimiņus zvejo Carnikavā zvejnieki, saķerot vaisliniekus, kuri tiek noslaukti, paņemot ikrus un pieņus. Vēl nenobriedušie taimiņi līdz slaukšanas kondīcijas sasniegšanai nokļūst zivjaudzētavas “Brasla” baseinā. Šeit ir vienīgā vieta Latvijā, kur iespējams ķert pašu izlaistos taimiņus. No vienas taimiņu mammas var iegūt līdz pat 700 mililitriem tilpumā jeb skaitā līdz 10 tūkstošiem ikru. Ja sakrīt vairāki apstākļi (laba mamma, piemērota ūdens temperatūra u.c.), apaugļoties var pat visi ikri. Mākslīgo apaugļošanu veic speciālos traukos, noteiktu laiku jaucot ikrus kopā ar pieņiem. Gan ikru un pieņu kopā jaukšanu, gan pēc tam ikru skalošanu veic lēnām un plūstoši, pēc tam apaugļotos ikrus ievieto speciālās kastītēs, kur tie nākamajā pavasarī izšķilsies. Tam pa vidu vēl ļoti skrupulozs darbs – ik pa laikam ikri jātīra, jāpāršķiro, ņemot laukā bojātos vai tukšos. To ļoti uzmanīgi, lai nepieskartos blakus esošajiem ikriem, dara ar pinceti! Marta beigās, aprīlī sāk attīstīties taimiņu kāpuri, maijā jau tie pamazām sāk ēst. Starp citu, taimiņš ir daudz tramīgāks par savu pusmāsu foreli, tāpēc zivjaudzētavā ļoti uzmana, lai mazo taimiņu baseinus neviens lieki ar savu klātbūtni netraucētu...

“Brasla” audzē taimiņu smoltus. Mazais taimiņš jeb smolts izaug no iepriekšējā rudenī – oktobrī, bet biežāk novembrī – ņemtajiem ikriem. Pirmajā gadā zivs sasniedz svaru no  grama līdz trim, bet pēc tam nākamajā gadā mazais taimiņš sasniedz jau 15 vai 20 gramus. Protams, ne visas zivtiņas aug vienlīdz ātri, bet taimiņa standarts noteikts 15 grami. Tas nozīmē, ka taimiņš sasniedzis smoltifikāciju – stāvokli, kad zivs fiziski sasniegusi laiku, kad tai jādodas uz jūru. Ja zivjaudzētavu “Brasla” savā ziņā var uzskatīt par taimiņu bērnudārzu, tad šeit paaugušies sīkuļi, nonākuši jūrā, kur ūdenim optimāla temperatūra un kur fizioloģiski taimiņš var sākt augt ātrāk, jau pirmajā gadā var sasniegt pat kilograma svaru!

Rezumējot var teikt, smolts apzīmē to stadiju, kad zivs – tobrīd tā jau sāk kļūt sudrabaina – gatava doties uz jūru un paciest sāļumu, tāpēc smoltifikāciju var saukt arī par taimiņu kalibrēšanu. Kas neatbilst kalibram, tos, protams, arī izlaiž upēs – kamēr tiek aizvesti un izlaisti upēs lielākie taimiņi, tikmēr tie mazākie taču paaugušies! Parasti taimiņus izlaiž Gaujā pie Carnikavas un Murjāņiem, tur jūra tuvāk, taču sava daļa tiek arī Braslai. Pavasarī taimiņi aug ļoti ātri – no 10 gramiem aprīlī jau maijā taimiņam smoltifikācijai atbilstošie 15 grami.

 Aizpeld jūriņā!

Zinātnieki iesaka taimiņus izlaist upē, kad ūdens temperatūra sasniegusi 10 grādus. Monitoringa upe zivjaudzētavai “Brasla” ir Salaca, tajā visu gadu stāv īpašs smoltu murds. Pēc tur gūtajiem novērojumiem tad arī top zinātnieku rekomendācijas. Katru gadu taimiņu izlaišanas laiks var atšķirties. Visus izlaistos taimiņus iezīmē, ar šķērītēm nogriežot tauku spuru. Tas tiek darīts ziemā, kad ūdens temperatūra ir ap nulli. Te jāatgādina, ka zivjaudzētavā “Brasla” zivju mazuļus audzē recirkulācijā, caurplūdes sistēmā – apmēram 300 litri sekundē – izmantojot Braslas ūdeņus. Tā nu sanāk, ka audzētavā un upē ūdens – gan pēc temperatūras, gan ar visiem mikroorganismiem, gan iespējamu piesārņojumu un arī parazītiem – vienāds. Tāpēc audzētavā ūdenim regulāri tiek veikta dezinfekcija, lielākoties izmantojot sāli un atsevišķās situācijās arī hloru saturošus līdzekļus. Tā var iztikt bez antibiotikām, un zivis “Braslā” izaug veselīgākas. Atliek vien tāds sīkums, kā tramīgo taimiņu atļautajā laikā upē noķert!

 

   Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.

Lasīt vairāk

Apsaimniekošanā ritenis no jauna nav jāizgudro

25.04.2022 Līga Liepiņa




   


   Sadarbojoties dabas institūcijām, iedzīvotājiem un citiem iesaistītajiem, tiek sperti papildu soļi unikālo dabas vērtību, tai skaitā biotopu, saglabāšanā un atjaunošanā. Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) īsteno projektu "
Biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošana" īpaši aizsargājamās teritorijās (kopumā 30) Latvijā, tai skaitā dabas liegumā "Randu pļavas", kas vairāk nekā 200 ha platībā stiepjas Vidzemes piejūrā no Kuivižiem līdz Ainažiem.

Arī Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotais niedru skulptūru festivāls, kad iedzīvotāji aicināti no pļautajām niedrēm veidot dažnedažādas skulptūras, ir viens no veidiem, kā kaut nedaudz cīnīties ar zālājus pārņēmušajām niedrēm.

 

Niedru mūris slēpj neticami skaistu ainavu

   Te vēl saglabājies vienreizējs Latvijas biotops – gadu simtos veidojušās piekrastes pļavas, ko arvien vairāk pārņem niedres. Eksperti informē, ka 20. gadsimta sākumā 30% no valsts teritorijas aizņēma dabiskās pļavas, bet nu mums to atlicis mazāk par 1%.

   Latvijas Dabas fonda (LDF) zālāju eksperte Rūta Sniedze-Kretalova norāda, ka piejūras zālāju īpatnēju padara regulārā applūšana ar iesāļu jūras ūdeni. Tieši tādēļ tas mēdz būt pārmitrs, kā rezultātā tehnika tur grimst. Tāpat reljefs ir nelīdzens – ar bedrēm un izskalojumiem, kā arī lieliem laukakmeņiem. Lai atrastu labāko apsaimniekošanas veidu šādām sarežģītām ekosistēmām, kas periodiski atrodas zem ūdens, sarunbiedre iesaka lūkoties pagātnē – kā tās veidojušās un kas tajās darīts. Uzaršanai tās nebija piemērotas, tālab kopš seniem laikiem šīs teritorijas noganīja, bet augstākās vietas arī pļāva. Šis arī ir vislabākais šādu zālāju apsaimniekošanas veids, un jauns ritenis nebūt nav jāizgudro.

   Rezultātā, mijiedarbojoties dabai un cilvēkam, simtiem gadu laikā iesāļajos zālājos izveidojies īpatnējs augu sugu sastāvs, kāds nav sastopams citos Latvijas zālājos. Proti, īpaši aizsargājamie purva mātsakne, zemeņu āboliņš, arī Makenzija grīslis, kas turklāt konstatēts tikai Randu pļavās, un daudzi citi. "Ne visi no retajiem augiem ir krāšņi un viegli pamanāmi, taču šo retumu klātbūtne liecina, ka apsaimniekošana tiek veikta pareizi. Ja šie augi izzūd, tas ir nepārprotams signāls, ka to dzīves vide netiek pareizi uzturēta," skaidro LDF eksperte. Kopš niedres sākušas savu uzvaras gājienu, izzudušas vairākas augu sugas, piemēram, jau minētais Makenzija grīslis, tāpat samazinās vēl esošo reto augu sugu populācijas, tās kļūst izolētas cita no citas. "Piejūras zālājs nav stāsts par atsevišķām puķītēm. Patiesībā tā ir vesela ainava ar augstajām vietām, pārmitrajām lagūnām, kas ir kolosālas dzīvesvietas gan bridējputniem, gan smilšu un zaļajam krupim. Paveras pavisam cita pasaule, ja piekrastes pļavas tiek apsaimniekotas tā, kā tas būtu jādara. Arī cilvēks jūtas pavisam citādi vietā, kur notiek apsaimniekošana, nevis ainu drūmu padara niedru mūris," vērtē R. Sniedze-Kretalova. Viņa piebilst, ka šajā dabas liegumā situācija ir ārkārtīgi slikta, bet tas tā veidojies jau vēsturiski. Viņa norāda – ja no šīm niedru audzēm izdotos atbrīvoties, mums pavērtos neticami skaista ainava, kādu šobrīd varam redzēt, piemēram, Igaunijas piekrastē, teiksim, Pērnavas apkārtnē, Sāremā, arī Matsalu nacionālajā parkā, kur šo pļavu ir tiešām daudz.

   Mūsu valstī randu pļavām līdzīgi zālāji ar radniecisku sugu sastāvu ir arī, piemēram, Vakarbuļļos, Lielupes grīvas pļavās, Mērsragā, kā arī Vītiņu pļavās pie Liepājas ezera. "Labākās un skaistākās piejūras pļavas Latvijā ir tieši Vītiņu pļavas. Tur esošā vairāk nekā 80 ha lielā skaistā ainava ir rezultāts 20 gadu ilgam atjaunošanas darbam. Pļavas, kurās sastopams krāšņs augu sugu sastāvs, tostarp arī tādas sugas, kādu citur nav, nogana ar zirgiem un govīm," stāsta zālāju eksperte.

 Noķert sugu daudzveidību aiz astes

   Atgriešanās pie sentēvu metodēm piejūras zālāju apsaimniekošanā gaidāma arī dabas liegumā "Randu pļavas". Maija sākumā tur tiks sākta ganību sezona – aptuveni 16 ha platībā ganīsies LDF mobilā ganāmpulka govis. Šāda aktivitāte tiek īstenota Kohēzijas fonda finansētā projektā "Biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošana". Tā vadītāja Inga Hoņavko atklāj, ka kopumā projekts te aptver 32 ha teritoriju, sākot no Kurliņupes uz dienvidiem, ietverot arī randu pļavu dabas taku un putnu vērošanas torni. Lielākā daļa no tās ir DAP apsaimniekošanā esošas platības, bet vairāki hektāri pieder diviem privātīpašniekiem, kuri piekrita būt šī projekta sadarbības partneri, atvēlot savu pļavas daļu apsaimniekošanai ar noganīšanas metodi.

   Minētā teritorija projekta īstenošanai izraudzīta turienes situācijas dēļ – proti, ja dabas lieguma dienvidu galā, kur vairāk privātīpašumu, platības bija labāk apsaimniekotas, tad šajā daļā apsaimniekošana bijusi neregulāra ar lielākiem pārtraukumiem, jo tai grūti piekļūt. "Bija pēdējais brīdis iet iekšā šajos vēl saglabājušajos vērtīgajos piejūras zālājos, lai tos atkarotu. Te varētu būt vēl saglabājusies dažādo augu sēklu banka, un mums ir iespēja daudzveidību noķert aiz astes," skaidro I. Hoņavko.

   Šobrīd veikti sagatavošanās darbi ganību sezonai – noņemta kūla, pļautas niedres un izcirsti krūmi. Apmēram puse no 32 ha nu atbrīvota no aizauguma. Drīz ierīkos aploku. Šogad vismaz sešus mēnešus (no maija līdz oktobra beigām) govis ganīsies 16 ha, kas jau tam sagatavoti. Savukārt rudens pusē otros 16 ha ar vasaras pļaušanu fragmentēs niedrājus, lai rastos piekļuve lagūnām un arī tur atjaunotos zālājs. Tādējādi plānots, ka nākamgad govis apdzīvos jau visu projekta teritoriju. Arī iepriekš bijuši mēģinājumi niedres noganīt, tiesa, noteikti jāņem vērā, ka ganības vispirms jāsagatavo, jo govis neiet baroties pilnībā aizaugušās pļavās ar biezu kūlas slāni, niedrēm un to rugājiem. Platības vispirms no šiem traucēkļiem jāatbrīvo, lai lopiņi tiek klāt niedru jaunajiem dzinumiem, kas tiem pat ļoti garšo.

   R. Sniedze-Kretalova raksturo, ka remonts dabā ir gluži kā remonts mājoklī. Jā, sākums var šķist neestētisks, jo pēc kūlas un niedru slāņa likvidēšanas paveras melna zeme, niedru un krūmu kaudzes, bet jāsaprot, ka tikai tā var atjaunot vērtīgo un unikālo zālāju. “Daba spēj atjaunoties. Ir jāpiecieš tas brīdis, kad izskatās pat sliktāk, nekā bija, lai nākotnē aina būtu daudz labāka, lai varam ar savām unikālajām pļavām lepoties, vest cilvēkus tās rādīt kā dārgumu,” mierina zālāju eksperte.

   Projekta vadītāja I. Hoņavko norāda, ka ganību procesam teritorijās, ko iecerēts atjaunot, jābūt ilgstošam, lai tas būtu sekmīgs. LDF mobilais ganāmpulks saskaņā ar projektā paredzēto zālājus apsaimniekos divas sezonas. Noslēdzoties projektam, ir iespējams, ka LDF nodrošinātais ganību pakalpojums tiks turpināts vai arī varēs meklēt citus risinājumus, lai iesākto pļavu biotopu atjaunošanu nepārtrauktu. "Mūsu ambīcija ir randu pļavas apsaimniekot pilnā platībā. Noteikti izmantosim jebkādas iespējas, kas Dabas aizsardzības pārvaldei un teritoriju apsaimniekotājiem radīsies," sola I. Hoņavko. Protams, turpināsies sadarbība arī ar privāto zemju īpašniekiem. Sarunbiedre cer, ka šobrīd sāktā aktivitāte būs laba pieredze un arī citi īpašnieki vēlēsies iesaistīties, piedāvājot zemes ganību paplašināšanai vai iesaistoties citās sadarbības iniciatīvās.

 Gandarījums par devumu nākamībai

   Viens no privātīpašniekiem, kurš kopīpašumā ar kaimiņu rūpējas par mantoto piekrastes pļavu gabalu, ir kuivižnieks Dzintris Kolāts: "Daru to, lai paliek nākamībai. Priecājos, ka arī mana nākamā paaudze par to domā. Bērni atbrauc, un viņiem ir svarīgi, ka pļavas gabalā aug jumstiņu gladiola, dzeltenā madara un citas vērtīgas augu sugas, par ko priecāties." Šis bioloģiski vērtīgais zālājs ticis pļauts (senāk – noganīts) arī tad, kad vēl nebijusi ieviesta platībmaksājumu sistēma. “Pašiem no tā ir estētisks baudījums un drusku arī gandarījums, ka kaut kas paveikts šajā zaļajā idejā.” Viņš zina arī citus, kuri savas platības pļauj, tāpat tādus, kuri šāda vai citāda iemesla dēļ to nedara vai nav spējīgi paveikt.

   Dz. Kolāts norāda, ka privātīpašniekiem, kuru pļavu platības sasniedz vienu vai pusotru hektāru, jāsaskaras ar zināmu problēmu. Proti, lielās tehnikas saimnieki nav gatavi savu traktoru dzīt šādos mazos gabaliņos, turklāt bažījas, ka tie var nogrimt. "Ir jāmeklē, kam vēl no vietējiem ļaudīm ir mazais traktoriņš. Līdz šim vēl ir izdevies atrast, bet tādu kļūst arvien mazāk. Veroties nākotnē, varbūt vērts padomāt par dotācijām vai citiem stimuliem mehanizatoriem, kuriem ir šī nelielā traktortehnika, ar ko manevrēt un izpļaut mazākus gabaliņus." Toties, kad darbs paveikts un pļava nopļauta, tā augu vasaru īpašniekiem sevi rāda pilnā plaukumā ar visu dzīvo radību, kam patīk šādas vietas.

   Sarunbiedram piederošajā teritorijā aug arī niedres, taču tās, cik viņš atminas, nekad nav pļautas, tā kā tas būtu pārāk sarežģīti. Tad nepieciešama speciāla tehnika, jo zem tām ir purvains. Dz. Kolāts spriež, ka arī šajā ziņā jāievēro samērība. Proti, nevajadzētu iekrist otrā galējībā un niedres no šīm pļavām aizvākt pavisam. Tās tomēr ir ligzdošanas un dzīvotņu vieta dažādiem putniem – vairākām ķauķu sugām, niedru strazdiem, arī lielajam dumpim. Vietās, kur to pļaušana būtu nelietderīga, tās labāk saglabāt, bet tomēr neatstāt pašplūsmā, lai nav lieguma nosaukums jāmaina no "Randu pļavām" uz "Randu niedrēm". Tādēļ sarunbiedrs atbalsta DAP aktivitāti par govju ganībām un cer, ka plānotais izdosies. Starp citu, Dz. Kolāts interesentiem vada ekskursijas dabā, arī pa "Randu pļavām". Domājams, ļaudīm būs interesanti papildus dažādām citām dzīvām radībām vērot rosāmies arī govju ganāmpulku.

Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.




PDF Novadi Zalo APRILIS 2022 4 lapa

Lasīt vairāk

Var dzīvot moderni, saglabājot vērtīgo

25.04.2022 Daina Tāfelberga/Lailas Liepiņas foto



   Šodienas straujās attīstības tempā cilvēks pierod dzīvot arvien ērtāk, ne vienmēr aizdomājoties, ka tādējādi vieglu roku īslaicīgam labumam var tikt iznīcināta dabiski veidojusies vide un zaudētas vērtības, kas būs vajadzīgas pēc gadiem pieciem, desmit un vēl nākamajām paaudzēm. Atbilde uz jautājumu, kā attīstīties moderni, saudzīgi un gudri, rodama apjomīgā starptautiskā projektā "
Ainava pilsētā" jeb "UrbanLinks2 Landscape", kurā pirms četriem gadiem iesaistījās Kuldīgas novada pašvaldība un kas noslēgsies maijā.


Hercoga Jēkaba laikā kanāls no Mārtiņsalas līdz vecajam ķieģeļu tiltam rakts kā upes transporta apkārtceļš Ventas rumbai. Vēsturiskie centieni nav īstenojušies. Tagad dažādu ar dabas aizsardzību saistītu jomu eksperti secinājuši, ka šo zaļo zonu varētu atdzīvināt, piešķirot tai gan izglītojošu, gan izklaides funkciju, bet neietekmējot biotopu.

 Pieaug apdzīvotība

   Kā norāda Kuldīgas attīstības aģentūras vadītājas vietnieks Kaspars Rasa, projektā apgūta informācija, citu valstu pieredze, ekspertu pētījumi, daudzo diskusiju secinājumi, izdotie informatīvie materiāli un visbeidzot rīcības plāns būs kā ceļvedis turpmākai attīstībai. Kuldīgā īstenotais ir pilotprojekts nacionālā līmenī – tapis sadarbībā gan ar sešiem ārvalstu partneriem, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Dabas pārvaldi, Kurzemes plānošanas reģionu un citām gan valstiskām, gan sabiedriskām organizācijām. Vairāki priekšlikumi par ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu un zaļās infrastruktūras izmantošanu, vienlaikus nodrošinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un vērtību celšanu, iekļauti nacionālās attīstības plānā 2021.–2027. gadam. Tas sasaistīts vēl ar citiem pārvaldības dokumentiem, ņemot vērā, ka Kuldīga jau ir gandrīz finiša taisnē iekļaušanai UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

   Kuldīgas pašvaldības partneri ārvalstīs ir Reinzemes reģionālā padome un fonds “Schloss Dyck” (Vācija), Umbrijas reģionālā pārvalde (Itālija), Sari grāfistes padome (Lielbritānija), Kristianstādas pašvaldība (Zviedrija), Silēzijas parks (Polija). Kopīgais darbs vērsts uz publiskās ārtelpas attīstību un jautājumiem, kas saistīti ar šo teritoriju veidošanu, ņemot vērā ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās vajadzības un iesaistot vietējo sabiedrību. Šī vide, sākot no dabas mantojuma un beidzot ar degradētām teritorijām un no pilsētas centra līdz nomalēm un ainavām, gūst arvien lielāku vērtību Eiropas vietējās pašvaldībās. Tas notiek ne tikai tādēļ, ka tās tiek pastāvīgi samazinātas zemes izmantojuma ziņā (uzņēmējdarbībai, infrastruktūrai, mājokļiem), bet arī tādēļ, ka tām ir jāatbilst jaunām prasībām un funkcijām, kas ietver ekosistēmu pakalpojumus (piemēram, klimata izmaiņu lokālo seku mazināšanai) un sabiedrības pieprasījumu pēc urbānās dārzkopības un brīvdabas veselības veicināšanas pakalpojumiem.

   Kā norāda K. Rasa, jaunie risinājumi galvenokārt vajadzīgi iedzīvotājiem, arī tūristiem. Kad projekts aizsākts, vēl pat nojausmas nebija, kā kovids strauji izmainīs tūrisma plūsmu. Slodze dabas takās palielinājās vairākkārt, Ventas krastos cilvēki parādījās vietās, kur iepriekš nekas pievilcīgs nešķita. Pieaugošā tūrisma un transporta plūsma būtiski ietekmē vidi.

   Kuldīgas priekšrocība ir Ventas ieleja kā dabas liegums un upe līdzās vēsturiskajam pilsētas centram. K. Rasa norāda, ka vienlaikus tas ir izaicinājums. Maldīgi esot domāt, ka dabas aizsardzība ir nekā nedarīšana. Gluži otrādi – lai uzturētu pilsētas kopējo ainavu un pļavu biotopus, vajadzīga aktīva un prasmīga apsaimniekošana. Daudz diskusiju bijis, piemēram, par Ventas krastu un pašas upes tīrīšanu. Ir vairāki faktori, kurus vairs nav iespējams izmainīt, jo pārāk ilgi nekas nav darīts. Piesārņojums, eitrofikācijas, aizaugums nu guvis virsroku.

Pēta no visiem aspektiem

   Viens no šobrīd aktuālākajiem jautājumiem ir degradētās teritorijas izmantošana Ventas kreisajā krastā, kur bija savulaik liela kokapstrādes rūpnīca "Vulkāns". Industriālās būves nav saglabājušās, vēl ir deponētie kokapstrādes atlikumi un skaidu kalni, kas apaug tāpat kā ar krūmiem un jau lieliem pašizsējas kokiem aizaudzis upes krasts. Vēsturiski tā bija atklāta ainava. Jau pakāpeniski mainās šī vieta kopš dabas takas izveidošanas gar Ventas krastu. Jāņem vērā, ka tā ir arī Nature 2000 teritorija. "Kuldīga ir unikāla pilsēta, svarīgi, lai jaunais piedāvājums būtu rūpīgi izsvērts no visiem aspektiem," saka K. Rasa. "Lai nepieļautu kļūdas, projektā iesaistījām gan ainavu arhitektus, gan ģeologus, augāju un citu jomu speciālistus, kā arī salīdzinājām ar ārvalstu pieredzi."

   Nozīmīgs ir SIA "Grupa93" pētījums "Upes krasti: bioloģiskās daudzveidības, rekreācijas un plūdu draudu novēršanas pasākumu līdzsvarošana". Tajā piedalījās eksperti ainavu arhitektūrā, ģeoloģijas un hidroģeoloģijas, saldūdeņu biotopu, sertificētu mežu un zālāju biotopu un ilgtspējīgās lietus ūdeņu apsaimniekošanas speciālisti. Iegūta vērtīga informācija par teritorijas no Kuldīgas jaunā tilta līdz Veckuldīgas pilskalnam vēsturisko izmantošanu, tās ietekmi uz Ventas upi, krastmalu ainavu un ekoloģisko stāvokli, kā arī izstrādāti priekšlikumi un ieteikumi teritorijas attīstības iespējām mūsdienās, ņemot vērā bioloģisko daudzveidību. Konstatētas 16 īpaši aizsargājamas vai retu augu sugas, kuras iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Teritorija ir nozīmīga arī zivju aizsardzībā un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā – tajā atrodamas vairākas Latvijā īpaši aizsargājamas zivju un bezmugurkaulnieku sugas, kā arī Eiropas Savienības nozīmes biotopi.

Nepieļaus kaitīgās vielas

   Eksperti apraksta augu un biotopu iespējamo negatīvo ietekmi un draudus un identificē dažādus pasākumus to aizsardzībai. Secināts, ka ietekmi uz Ventu atstāj dažādu barības vielu, galvenokārt fosfora un slāpekļa savienojumu, kā arī bīstamo ķīmisko vielu ieplūšana. Tās upē nonāk ar sadzīves vai citiem notekūdeņiem, skaidu laukumiem vai no "Vulkāna" teritorijas, kurā speciālisti iesaka veikt potenciāli piesārņoto vietu izpēti un sanāciju. Savukārt, lai izvairītos no jaunu gravu veidošanās riska un ierobežotu Melnās Kolkas stāvkrasta erozijas procesus, svarīgi izvērtēt jebkurus zemes darbus vai ūdens novadīšanas pasākumus.

   Uzsvērta esošās lietus ūdens kanalizācijas sistēmas nepietiekamā kapacitāte, kādēļ intensīvu nokrišņu laikā iespējama teritoriju applūšana. Kā zaļais risinājums tiek rekomendēts savākt ūdeni otrreizējai izmantošanai. Var veidot tā sauktos lietus dārzus, kas ne tikai papildinātu pilsētas ainavu, bet arī attīrītu gaisu. Nozīmīgo biotopu atjaunošanai un uzturēšanai ieteikts saudzīgi izcirst kokus un krūmus, ierobežot invazīvās sugas, atjaunot ganības un veikt citus pasākumus. Lai samazinātu Ventas aizaugšanu, regulāri jāpļauj ūdensaugi, izmantojot roku darbu vai traktortehniku.

   Arī speciālisti vērš uzmanību, ka Ventas krasti ir īpaši ar plašajām kultūras pakalpojumu iespējām tūrismam, aktīvai atpūtai un pētniecībai. Piemēram, vecpilsētas panorāma un siluets labi atklājas no Ventas labā krasta. Savukārt kreisajā dominē Ventas ielejas ainava ar upi, pļavām, stāvkrastiem, Ventas rumbu un Alekšupīti ar tās ūdenskritumu. Lai šos skatupunktus izceltu, nepieciešams tos apsaimniekot, padarīt pieejamus, labiekārtot, atsegt panorāmu skatus, kā arī sekot līdzi koku un krūmu aizaugumam. Mūsdienās iespējama arī atsevišķu vēsturisko upes izmantošanas veidu atjaunošana izglītības un kultūrvēstures iepazīšanai, piemēram, varētu demonstrēt zivju ķeršanas paņēmienus, uz rumbas ierīkojot tačus, atjaunot ūdens tūrisma sacensības, izveidojot liellaivu un citu peldlīdzekļu maršrutus, atdzīvinot hercoga Jēkaba kanālu, piešķirot tam gan izglītojošu, gan izklaides funkciju, kā arī rast iespēju upi šķērsot ar zirgiem vai izveidot ganības krastmalu pļavās.

Materiāli tapuši ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.


PDF - Novadi Zalo APRILIS 2022/3 lapa


Lasīt vairāk

Dabai ir vieta arī pilsētā

05.04.2022 Aiga Evertovska
NOVADI ZAĻO                         
FOTO: Ziedošas pļavas labi var iekļauties arī pilsētas ainavā, kā tas ir, piemēram, Salaspilī.

Teju ikviens ir pamanījis – jo zaļāka pilsēta, jo patīkamāk tajā uzturēties. Mūsdienās daudziem gribas apvienot rosīgo pilsētas dzīvi ar mierinošo dabas tuvumu. Rūpes par dabu un zaļais dzīvesveids arvien vairāk ietekmē arī pilsētvides plānošanu un vēlmi pēc dabas klātbūtnes.

Ieguvums dabai un cilvēkam


   Dabas daudzveidības saglabāšanai pilsētās ir daudz dažādu aspektu, daļu no tiem izceļ Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode: “Tas ir jautājums ne tikai par dabas aizsardzību, bet ieguvumu iedzīvotājiem. Zaļās zonas nodrošina tīrāku gaisu, svelmainās dienās spēj pazemināt gaisa temperatūru, samazina trokšņus, palīdz absorbēt lietusūdeņus. Un, protams, piedāvā atpūtas iespējas, jo ne visiem iespējams doties ārpus pilsētas.” Par zaļo infrastruktūru Eiropas valstīs tiek domāts arvien vairāk, un G. Strode uzsver, ka arī mūsu pašvaldībās tiek ieviesti dažādi projekti un risinājumi var būt ļoti dažādi. Latvijas pilsētas jau ir samērā zaļas, caur daudzām plūst upes. Tālab drīzāk jādomā nevis par ko jaunu, bet esošo zaļo teritoriju saprātīgu apsaimniekošanu, īpaši upju, ezeru krastu sakārtošanu, kur ir liela sugu daudzveidība.

G. Strode atklāj, ka ir sugas, kas apdzīvotās vietās saglabājas pat labāk nekā laukos. Tas tāpēc, ka intensīvi lauksaimniecībā izmantotajās platībās ir mazāk apputeksnētāju, ziedošo augu, arī vecu koku. Nav noslēpums, ka dravas var turēt arī pilsētās, piemēram, uz jumtiem, un dažreiz tur medus vācējām ir pat labvēlīgāki apstākļi nekā blakus apstrādātiem laukiem. Daļa sugu pielāgojušās cilvēkam un izmanto to pašu vidi, jo dabiskā ir zudusi vai izmainīta. Teiksim, ir putnu sugas, kuru daļa populācijas pieradusi dzīvot pilsētās.
   Bieži dzirdēts teiciens “Daba ienāk pilsētā”, bet G. Strode uzsver, ka patiesībā drīzāk ir otrādi. Pilsētām izplešoties, cilvēks ienācis dabas teritorijā un dzīvnieki kļūst par pilsētniekiem. Cilvēku attieksme pret to ir dažāda, svarīgākais – atrast līdzsvaru. “Protams, nav normāli, ja pa ielām klīst meža dzīvnieki, kas rada riskus drošībai. No otras puses – nevajadzētu būt pārsteigtiem, sastopot, piemēram ezi vai vanagu. Visbiežāk cilvēki paši rada apstākļus, lai dzīvnieki ienāktu pilsētā, bet pēc tam sūdzas par neērtībām. Tāpēc galvenais ir atcerēties – ja gribam darīt labu dabai un sev, savvaļas dzīvniekus un putnus nebarot un “nebāzties” virsū!” atgādina eksperte.

Noskūts mauriņš vai dabiska pļava?

   Pēdējos gados aktualizējusies arī zālienu kopšana pilsētās. G. Strode norāda, kas tas atkarīgs no katras pašvaldības vēlmēm apsaimniekot zaļo zonu. “Sabiedrības viedokļi var būt kardināli atšķirīgi – dažiem vajag gludi skūtu mauriņu, citi vēlas ļaut vaļu dabai. Arī šeit svarīgi atrast līdzsvaru. Daudzi neaizdomājas, ka ar pārlieku lielu sakopšanu nodarām drīzāk ļaunu. Rezultātā varam redzēt, ka pārāk bieži pļautās vietās karstās vasarās zāle izdeg… Arī Latvijā ir pilsētas, kur lielāku platību noganīšanai izmanto lopus, savukārt šādas vietas piesaista tūristus. Variantu ir ļoti daudz, bet visam jāiet kopsolī ar sabiedrības izglītošanu.”
   Līdzīgi uzskata arī pilsētplānošanas eksperts, uzņēmuma SIA “Grupa93” vadītājs Neils Balgalis: “Pasaule kopumā cenšas skatīties veselīga dzīvesveida virzienā, tāpēc arī pilsētas kļūst zaļākas. Dabas daudzveidības saglabāšana ir tikpat nozīmīga kā tehniskā infrastruktūra. Pamazām mainās arī cilvēku attieksme pret pilsētu parkiem – ja kādreiz par skaistiem uzskatījām ideāli sapucētus mauriņus un sagrābtas lapas, tad tagad saprotam, ka atsevišķās vietās ir vērtīgi atstāt dabas stūrīšus, kas patiks arī kukaiņiem un putniem. Šī tendence kļūs arvien plašāka, bet tas, protams, nenozīmē, ka pilsēta jāpārvērš džungļos. Latvijā ir brīnišķīgas iespējas, jo pie daudzām pilsētām jau ir meži, upes, tikai vairāk jādomā par to pieejamību un gudru apsaimniekošanu.”
   N. Balgalis uzsver, ka pēdējie 50–70 gadi bijuši virzīti uz auto attīstību, bet arī tas pašreiz mainās. Cilvēki arvien vairāk tiek mudināti pārvietoties ar kājām, velosipēdu. Tātad jādomā, kā dažādot ikdienas maršrutus. Kāpēc gan pilsētas apstādījumos nevarētu izmantot ne tikai dekoratīvus augus, bet, teiksim, augļu kokus un krūmus? Vēl viens ieteikums – zaļās teritorijas veidot skolu apkārtnēs un iekļaut izglītības procesā.
   Viens no piemēriem, kā pašvaldības iesaistās dabas saglabāšanā, ir pērn Valmierā, Dīvaliņa pļavās, izveidotā dabiskā pļava festivālam “GreenFest”. Tādējādi tika pievērsta uzmanība dabisko pļavu daudzveidībai pretēji kultivētā zāliena vienveidībai. Šī ir atsevišķa iniciatīva, bet Valmieras novada Nekustamā īpašuma apsaimniekošanas pārvaldes Dabas resursu pārvaldības nodaļas vadītāja Iveta Ence apliecina, ka Valmiera arī kopumā ļoti pievērš uzmanību dabiskās vides saglabāšanai, it sevišķi tāpēc, ka tā ir pilsēta, kurā ūdeņi un zaļās teritorijas aizņem trešdaļu platības. Piemēram, veidojot teritoriālo plānojumu, noteikts, ka palieņu zonās pie Gaujas nav ļauta apbūve. Tas nodrošina ne vien sugu daudzveidību, bet novērš plūdu riskus. Savukārt, rūpējoties par senajiem pilsētas kokiem, vispirms plānots veikt padziļinātu izpēti, uz kuras pamata tiks veikta to sakopšana.
   Tikmēr Latvijas Dabas fonds (LDF) par šīgada dzīvotni izvēlējies pilsētu, jo Latvijā 68% iedzīvotāju mīt pilsētās, kuru vides kvalitāte top aizvien nozīmīgāka. Fonds šogad īpaši rosina ikdienas gaitās saklausīt putnus, vērot augus un par atradumiem pilsētās ziņot dabas novērojumu portālā dabasdati.lv. “Turklāt nav tādas sugas, par ko nebūtu vērts ziņot, jo reizēm tieši par biežāk sastopamajām sugām dati grūtāk pieejami nekā par ļoti retajām,” uzsver pārstāvji. Pērn LDF sāka arī 20 pilsētas pļavu veidošanu Rīgā un šogad to tīkls tiks paplašināts, jo interese par to pieaug arī citās pilsētās.

EKSPERTE

Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova:
   – Pilsētās līdzās cilvēkam ir pārsteidzoši liela dabas dažādība. Pirmās vietas, kas nāk prātā, protams, ir parki un apstādījumi, bet jāizceļ vēl citas. Tā, piemēram, unikālas miera ostas ir kapsētas. Tur parasti ir lieli, veci koki, kas ir mājvieta neskaitāmām radībām un organismiem. Latvijas dabā nemaz vairs tik bieži nav sastopami veci platlapju koku meži! Tāpēc liela vērtība ir piepilsētu meži. Diemžēl tajos pārlieku daudz uzkrājas barības vielas, ko atstāj mūsu četrkājainie draugi un cilvēki, kad saveduši dārzā nogrābtās lapas, tāpēc priežu mežos veidojas biezs korinšu un kļavu pamežs. Tādējādi kļūst mazāk skaisto meža augu, piemēram, silpureņu, melleņu, brūkleņu. Nozīmīgi ir ezeri un upes, kā arī krastmalas. Ja ielūkojas vērīgāk, dabas daudzveidību varam ieraudzīt visur.
   Ir dažādi veidi, kā ikviens pilsētnieks var rūpēties par bioloģisko daudzveidību sev blakus un vienlaikus dot ieguldījumu savā veselībā. Ienesiet dabu pie sevis! Kaut vai veidojot mazas balkona dobītes. Stādiet baziliku, piparmētru, pētersīļus un krāšņumpuķes! Tā būs gan saikne ar dabu, gan iepriecinās bites, taureņus un citus apputeksnētājus. Protams, vēlreiz jāatgādina par savas apkārtnes sakopšanu un atkritumu savākšanu. Var ierīkot savvaļas augu saliņas pagalmā, piemēram, atstāt retāk pļautus stūrīšus. Brīnišķīga iniciatīva ir urbāno jeb kopienas dārzu veidošana. Tādi ir, piemēram, Liepājā un Siguldā. Tas rosina gan būt dabai draudzīgam dažādos veidos, piemēram, veidojot kompostu un samazinot atkritumu daudzumu, gan komunicēt un vairot pozitīvas emocijas. Dažādām institūciju un biedrību zaļajām iniciatīvām nevajadzētu pretoties, jo no tā ieguvēji esam mēs paši.

PDF Novadi Zalo APRILIS 2022 2lapa

Lasīt vairāk

Mežs – tie nav tikai koki

05.04.2022 Daina Tāfelberga / Lailas Liepiņas foto

NOVADI ZAĻO

"Druvnieku" saimnieki Silvija un Rūdolfs Paegles savu mežu apsaimnieko ar domu par ilgtspējīgu nākotni.

Bioloģiskā daudzveidība attiecas uz plašu ekosistēmu, tā ietver visas dzīvās būtnes, ieskaitot augus, dzīvniekus, sēnes un mikroorganismus, kuru lielai daļai dzīvotne ir mežs. Cilvēka pārmērīga rosība, neatbilstoša saimniekošana, bet īpaši mežistrāde ir viens no lielākajiem draudiem. Taču arī mūsdienās mežu var apsaimniekot, nenodarot pāri dabai un vienlaikus gūstot ekonomisko labumu.

Gadu gaitā izglītojušies

   Mežs klāj vairāk nekā pusi no Latvijas teritorijas, un 53% no tā pieder privātajiem mežu īpašniekiem. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas, redzot, kas notiek ar denacionalizētajiem, atgūtajiem vai atpirktajiem īpašumiem, viņu virzienā izskanēja daudz pārmetumu: drīz visi meži būs izcirsti, to vietā veidojas tuksnesis, pazūd ogu un sēņu vietas, viss nocirstais tiek eksportēts u.tml. Tā tomēr nav noticis. Gadu gaitā daudzi meža īpašnieki izglītojušies, guvuši pieredzi un labu praksi ilgtspējīgā apsaimniekošanā. Meža īpašnieku biedrības (MĪB) statistika vēsta, ka pēdējos simts gados gandrīz visos mežos ir notikusi vai notiek mežsaimnieciskā darbība. Taču kopš 1935. gada mūsu valsts ir ievērojami mežaināka – meža platība ir pieaugusi uz pusi (no 1,75 milj. ha līdz 3,4 milj. ha 2020. gadā), bet tajos esošās koksnes krāja pat četrkāršojusies – no 176 līdz 682 milj. m3, kas veido nozīmīgu oglekļa glabātuvi. Mazumā noteikti nav gājušas citas dabas bagātības. Mežizstrāde ik gadus notiek tikai ap 1,5% no kopējās mežu platības, kas nozīmē, ka sēņošanai un ogošanai piemērotu vietu Latvijā netrūkst – sēnes var atrast gan jaunaudzēs, gan vecākos mežos.

Stādīja pašu rokām

   Šobrīd Latvijā meža platības ir stabilas – visi izstrādātie meži tiek atjaunoti, līdz ar to kopumā mežus veido dažādās attīstības stadijās esošas mežaudzes. To apliecina arī konkurss “Sakoptākais mežs”, ko jau piecus gadus rīko MĪB ar mērķi apzināt labas mežsaimniecības prakses, popularizēt ilgtspējīgu saimniekošanu, veicinot sabiedrības izpratni par dabas daudzveidības nozīmi. Pagājušajā gadā par konkursa uzvarētājiem un līdz ar to arī par nozares gada balvas “Zelta čiekurs 2021” laureātiem kategorijā “Par ilgtspējīgu saimniekošanu” kļuva Kuldīgas novada Rudbāržu pagasta “Druvnieku” īpašnieki Silvija un Rūdolfs Paegles. Abi kopj 30 hektārus, no kuriem lielākā daļa 12 gados pašu rokām apstādīta ar eglēm un bērziem. Pirms tam tā bija nevienam nevajadzīga lauksaimniecības zeme, kas tagad pamazām, atbilstīgi dabas ritumam veidojas par skaistu mežu.
Latvija atrodas hemiboreālo mežu zonā, kurā mežam ir raksturīga pašatjaunošanās – ja cilvēks pamet šo vietu vai attīstoties kādam sauszemes biotopam, ar laiku tas vienmēr izveidosies par mežu. Likums liek pēc kailcirtes mežu atjaunot piecos gados (ir atsevišķi izņēmumi). To var darīt divos veidos: stādot vai atstājot dabiskai atjaunošanai. Bioloģiskās daudzveidības nolūkos tiek ieteikts ļaut, lai jaunie kociņi paši iesējas un aug, tādējādi netiek izjaukta ekosistēma. Taču tas zemes gabals, pie kura Paegles varēja tikt, bija kā tīrelis ar tik nabadzīgu augsni, kurā nekas neaug. Dažs pat esot brīnījies, ko Paegles tur darīs? Lai arī nevienam nevajadzīgs zemes gabals, pārdevējs prasījis bargu naudu. Tas bija laikā, kad latvieši apjauta, ka zeme ir kapitāls. Tā kā naudas nebija, Silvija nolēma braukt strādāt uz ārzemēm, lai Rūdolfs beidzot īstenotu sava mūža sapni – audzētu mežu. Tā sieva pelnīja naudu, tikmēr vīrs ar dēlu ņēmās pa mājām, kopa bioloģisko zemnieku saimniecību un stādīja jaunu mežu. “Katru kociņu ar mīlestību apčubināja,” tā Silvija. “Tas bija diezgan smags darbs. Rūdolfam jau 87 gadi, bet viņš vēl iet un darbojas. Var jau būt, ka tas tieši spēku un mundrumu dod. Arī tādā veidā mežs dod labumu, tikai tas nav naudā saredzams.”

Lai tik aug!

   Uzzinot par uzvaru konkursā “Sakoptākais mežs”, saimnieki atrunājās, ka neesot jau gan tādu ievērību pelnījuši, jo Latvijā ir daudz lielu un skaistu īpašumu. Turklāt viņi uzskata, ka joprojām pastāv tendence no meža gūt pēc iespējas lielāku peļņu naudas izteiksmē, nenovērtējot, ka ir vēl citas bagātības, kas tādējādi tiek zaudētas. “Meža mūžs nav salīdzināms ar viena cilvēka dzīves ilgumu,” teic R. Paegle. “Būtībā mežs ir mūžīgs, bet cilvēks pat 100 gadus tikai ļoti retais spēj nodzīvot, kur nu vēl līdz sirmam vecumam nostrādāt. Ko viņš daudz savas dzīves laikā var izdarīt? Laukos redzam, kā simtiem hektāru valsts meža nocērt pa tīro. Naudas dēļ velk pēdējo no dabas ārā. Mans mazais mežiņš ir protests pret pašreizējo dabas izmantošanu. Bet redz, kā sanāk, – cilvēks savā niecīgajā mūžā var tam mūžīgajam kaitēt. Un vienlaikus pats sev. Mežs jau nav tikai koki – arī augi, dzīvnieki, putni, lielāki un mazāki kukainīši. Es atbalstu mūžameža ideju, nevis plantāciju kokaudzēšanu.”
Trīs hektāros “Druvnieku” zemē ir biotops. Likums neuzliek īpašus pienākumus, jo aizsargājamās sugas atklātas tikai nesenajā Eiropas nozīmes aizsargājamo biotopu kartēšanā, kas pirms pāris gadiem norisa Latvijā. Speciālisti ar pieredzi meža ekoloģijā apsekoja visus nogabalus, kuros pēc dažādām pazīmēm varētu būt pamats šādu biotopu identificēšanai, bet tālāko atstājot paša īpašnieka ziņā. Saimnieks varot izvēlēties, ko turpmāk ar šo nogabalu darīt: izmantot lauksaimniecībai, stādīt kokus vai nedarīt neko, tikai noteiktā laikā nopļaujot, lai saņemtu kompensāciju, ja tāda pieteikta. Savukārt citā īpašuma daļā, kur jau bija mežs, veikta inventarizācija un atklātas simtgadīgas egles, ko taksators ieteicis ar steigu cirst nost. Bet Rūdolfs nolēmis nevienu koku tur neaiztikt: “Lai aug! Kaut gan simtgadīga egle jau sen pāraugusi. Bet aug un attīstās pārējā daba. Tas būs mans pienesums ekoloģijai.”

Ne likums, bet domāšana

   Rūdolfam ir nepabeigta augstākā izglītība mežsaimniecībā, un viņš gan pieredzē balstās, gan interesējas par jaunāko informāciju, pētījumiem un atziņām. Izmantots arī Eiropas atbalsts no dažādiem projektiem. Runājot par likumdošanu, mežkopis atzīst, ka ar likumu vien neko nevar vērst tā vai citādi, ja nemainās cilvēka domāšana. Mežs, lauks, pļava nav ala, kur nejūt apkārtējo ietekmi. Lai kā dabai labvēlīgais saimnieks saimnieko un sargā biotopu savā īpašumā, līdz tam var nonākt piesārņojums no pesticīdiem, ko turpat blakus kaimiņu lielsaimnieks uz sējumiem izsējis. Likumā stingri reglamentēts laiks, teritorijas, buferzonas miglošanai, bet tas ķīvīšu pāris, ko vēl viņdien Rūdolfs redzējis savā pļavā, uz vietas visu laiku nesēdēs. Savukārt Silvija piebilst, ka arī viņi nedzīvo atrauti no pasaules. Tāpat kā ikviens iedzīvotājs, arī viņi jūt dzīves dārdzības pieaugumu, degvielas un energoresursu cenu straujo cēlumu. Viņiem jāuztur māja, bioloģiskā saimniecība, jāturpina kopt un stādīt mežu, jo ik ziemu jaunajā audzē stirnas un zaķi pamanās sastrādāt nedarbus. Pret dzīvnieku postījumiem kociņi netiek apstrādāti, tāpēc jārēķinās, ka pavasarī atkal būs jāpērk stādi un jāpārstāda. Taču, rūpīgi apdomājot ekoloģisko vērtību, saimnieki šodien mežā strādā tā, lai gūtu labumu, vienlaikus saglabājot iespējas arī rītdien izmantot meža vērtības.

PDF Novadi zaļo Aprīlis 2022 1lapa

Lasīt vairāk

Marts 2022

01.03.2022

Februāris 2022

08.02.2022

Janvāris 2022

12.01.2022